Nu, re! Svētdien bija Policijas diena!

Sabiedrība

Attapos tikai tajā rītā, un daudz bija jādomā. Jo tā nu savulaik bija sagadījies, ka man, šajā jomā galīgi neskolotam cilvēkam, par juridiskajām tēmām redakcijā bija vēlēts avīzē rakstīt daudzus gadus. Sākot jau ar dziļajiem «Padomju Karoga» laikiem un ar vēl teju divdesmit gadus «Talsu Vēstīs».

No milicijas līdz policijai
Radikāli mainījās likumu kodeksu uzstādījumi, protams, radās jauni formas tērpi, bet cilvēki tajos jau bija tie paši. Vismaz Talsos, kur cits citu pazinām, cits par citu visu zinājām. Šīs profesijas izvēle jau parasti nav nejauša — arī par miličiem gribēja kļūt tie, kuri jau pēc dabas bija taisnības, drošības, kārtības pusē. Ar ļoti retiem izņēmumiem, kuriem noteicošā bija izteikta varas tieksme, ciets raksturs. Bet mīksta daba jau arī šajā darbā neder, stingrai stājai ir jābūt.
Latvijas Republikas policija sāka darbu 1918. gada 5. decembrī, tātad tūliņ, pāris nedēļu pēc valsts proklamēšanas. Pirmais Latvijas iekšlietu ministrs Miķelis Valters tika iecelts jau 19. novembra Tautas Padomes sēdē. Tātad 5. decembris ir uz juridiska un tiesiska pamata noteikta Policijas darbinieku diena. Šajā reizē parasti paaugstina dienesta pakāpes, piešķir apbalvojumus, paldiesvārdus par labu darbu saka policijas un pašvaldības priekšniecība, virsprokurors. Arī es bieži esmu tikusi aicināta šajos svētkos, un manas nesakārtotās korespondences jūklī pa kādam ielūgumam vēl saglabājies. Rakstīts: «Laipni tiekat aicināti būt kopā ar mums š. g. 5. decembrī pulksten 11.00 svinīgā sanāksmē Talsu RPP zālē.» Citā lasu: «Atkal pagājis viens gads un pienācis decembris, kad svinam savus profesionālos svētkus. Šā gada 3. decembrī pulksten 10.00 gaidīsim uz Policijas dienai veltīto svinīgo sanāksmi.» Vēl kāds aicinājums: «… būt kopā ar mums š. g. 8. decembrī pulksten 10.00,» arī «… š. g. 7. decembrī pulksten 10.00.» Nav, protams, vairs iespējams uzminēt mistisko «šā gada» šifru, atcerēties, kurā gadā kurš notikums bijis. Bet īpašu uzmanību piesaista ielūgumu kartītēs ierakstītie moto. «Spēks nav mūsu drēbēs, cepurēs un cimdos, bet spēks ir mūsu prātā, sirdī, cēlos nodomos un centībā radīt labu.» «Mūsu laiks nepieder mums, bet visiem tiem, kam esam vajadzīgi.» «Labāk neies, iekams mēs paši nebūsim kļuvuši labāki.»
Padomju laikā milicijas dienu atzīmēja 10. novembrī. Kāds pamatojums bija tieši šim datumam, neatceros, vai arī nekad neesmu zinājusi. Uz veco miliciju J. Gagarina ielā, nu jau sen vēsturisko nosaukumu atguvušajā Lielajā ielā, un pēc tam — uz jauno — Akmens ielā, gāju bieži. Gan vākt materiālus avīzei, gan aizvien ieskrienot pa ceļam vai arī ar īpašu mērķi, lielā mērā jutos tur kā savējā. Pirmais priekšnieks, ko atceros, bija Broņislavs Gabalaitis, bet viņu gan laikam ne reizes netiku intervējusi. Spilgtā atmiņā joprojām ir Moriss Ross, jo bijām draugi jau no Laucienes laikiem, kad es tur strādāju par skolotāju, bet viņš bija milicijas iecirkņa inspektors. Sadarbībai ar redakciju ļoti atsaucīgs bija Francis Supe, tāpat pēc viņa — Aivars Pumpiņš. Nu, un pēdējais policijas pārvaldes priekšnieks, ar kuru nācās sadarboties līdz manai aiziešanai pensijā, bija Normunds Grūbis.
Policijas ziņas toreiz vāca aci pret aci
Lielā dežūrgrāmata kabinetā uz galda, un — visu pēc kārtas. Ne tikai notikuma konstatējums vienā strupā teikumā, bet arī viedoklis, situācijas vērtējums, un nereti — stingrs norādījums: «Šito gan avīzē neraksti!» Man tas bija likums. Respektēju noziegumu izmeklēšanu un ne reizi neko neesmu uzrakstījusi sensācijas dēļ, kaut redakcijā daudzreiz centās kādu šokējošu ziņu no manis par visām varēm izspiest. Talsi mazi, par skaļākajiem notikumiem visi jau baumoja. «Tu policijā biji, tu taču zini! Interesants materiāls! Vajag uzrakstīt!» Nē, un vēlreiz nē! Cita lieta — pēc tiesas, un toreiz jau par iztiesātajām lietām rakstīja regulāri. Bet daudz kas palika arī neuzrakstīts.
Sirdi spiež smagākais mana laika noziegums — milicijas darbinieku Laimoņa Petroviča un Edvīna Neifelda slepkavība 1985. gada 4. oktobrī Laucienē, Jūrmalas un Stendes—Mērsraga ceļu krustojumā, kur viņi tonakt dežurēja. No rīta, iedama uz redakciju, satiku apsardzes darbinieci Tamāriņu (Salmu), kas devās uz savu kantori Kolkas ielā, un viņa man, asarās elsodama, izstāstīja par tikko notikušo. Neticēju. Milicijā nevienu nevarēju sazvanīt. 4. oktobris ir Franču diena, un, lai nebūtu jāuzdod, manuprāt, neticami muļķīgs jautājums, Supes telefona numuru spiedu ar ieganstu apsveikt vārda dienā. Klusums. Līdz beidzot atbildēja autoinspekcijas Anita (Lineja), un uz manu vēl līdz galam neizteikto jautājumu nebalsī jau atbildēja: «Taisnība, taisnība…»
Tā arī tik baisais notikums palika tikai cilvēkiem uz mēles
Runāja visi, un katram par šo noziegumu bija sava versija. Bet avīzē — nekā, tikai līdzjūtību rindiņas. Pie Edvīna kapa uzzinājām, ka miris arī Laimonis. Ja abu nāvēm nebūtu nedēļas atstarpes, pat garās līdzjūtību slejas avīzē būtu liegtas, jo padomju valstī taču tik briesmīgs noziegums kā iekšlietu sistēmas darbinieku dubultslepkavība gluži vienkārši nav iespējams un nevar notikt. Beidziet baumot! Par rakstīšanu avīzē nevarēja būt ne runas. Kad pabeigs izmeklēšanu, atradīs vainīgos… Toruden Talsu viesnīca un restorāns «Kursa» bija pilni ar biedriem no Maskavas. Nopietna lieta taču! Kārtīgi jāizmeklē! Kad 20 gadus pēc šīs slepkavības cilāju krimināllietas jau sadzeltējušos sējumus, gandrīz viss bija jāboksterē no krievu valodas. Un kāda tam vairs nozīme, ar savu rakstu «Talsu Vēstīs» varēju uzjundīt vienīgi sāpīgas atmiņas. Nu jau 35. rudens, kopš Edvīns Neifelds un Laimonis Petrovičs dus Liepu kapsētā. Pieļauju, ka arī slepkavu mūžs varētu būt galā un ka viņi stājušies Visaugstākās tiesas priekšā.
Ir jau arī citas atmiņas
Bieži bija reidi ar autoinspekciju, ceļu policiju. Ar Daini Norenbergu, Andri Andersonu, Edvīnu Zihmani un šīs nodaļas inspektoriem Talsu puses ceļi ir izbraukāti krustām šķērsām. Šie pasākumi lielākoties notika vakaros, naktīs, un tad kaut kur Kaļķos, Nogalē vai Pļavās aizturētajiem bija mutes vaļā. «Kur jūs te gadījāties?» Rakstīja protokolu vienam, bet bija jārāda zīme, ka jāapstājas jau nākamajam. Reibumā braukušajiem visiem bija standartatbilde: «Goda vārds, tikai divi aliņi…» Kad ik pārnedēļu sēdēs lēma par sodu pieņemšanu, Akmens ielas 5 pirmā stāva gaitenī bija gara rinda. Priekšnieka kabinetā iesaukti, parasti visi bija rāmi un pazemīgi, pretī runāja retais. Atceros reizi, kad mūsu autoinspektori par aplamu braukšanu bija aizturējuši kādu Latvijā slavenu sportistu. Tas gan, krūti izgriezis, par uzdrošināšanos viņu aizturēt un turklāt vēl piemērot sodu, protestēja tā, ka kauns bija klausīties. Vienreiz gadījos Daiņa Norenberga kabinetā, kad viņam vadošus norādījumus pa telefonu tā «lietišķi maigi» izteica partijas komitejas pirmais sekretārs. Bija aizturēts kāds no priekšniecības līmeņa autobraucējiem. Tā sacīt jāsaka, vai nu nevarētu uz šo pārkāpumu pievērt acis un vadītāja tiesības nost neņemt. Nekā nebija! Atceros pakaļdzīšanos kādam «pilnā» braucējam no Laucienes puses. Par alkometra rādītāju viņš kategoriski protestēja, vedām uz slimnīcu noņemt asins analīzi. Toreiz kaut kā šim izdevās izmukt. Bet cik nu, tepat dzīvodams un ar dažādiem nedarbiem jau labi pazīstams, tālu tiksi. Agrāk vai vēlāk, tāpat rokā bija. Jau gan ar citu pārkāpumu aizturēts, viņš par avīzē uzrakstīto draudēja man. Ticu: kaķa lāsti debesīs neuzkāpj, turklāt tas notika sen, un tā vairs nav taisnība.
Mainīgie zādzību profili
Bija laiks, kad policijas dežūrgrāmata bija pilna ar ierakstiem par zādzībām no pagrabiem, — likās, ka apdraudēta ir katra zaptsburciņa. Pirms gadiem divdesmit no citurienes bieži viesizrādēs brauca dzīvokļu zagļi, un atceros, kā mūsu kriminālpolicijas darbinieki viņus tvarstīja. Daudzreiz uzlauza garāžas, aplaupīja vai nozaga automašīnas. Bija iesniegumi par nelikumīgu mežu izciršanu un kokmateriālu zādzībām. Neko nenojauzdama, pavisam nejauši kļuvu par viena šāda gadījuma aculiecinieci. Ar bērnības draugu bijām nolēmuši apciemot savu dzimto pusi. Sen vairs neesošo «Mūrnieku» ceļgalā ieraudzīju vēl skaisti ziedošu balto ceriņu krūmu un nodomāju, no «Būdeniem» atpakaļbraucot, kādu zariņu nolauzt. Turpat ceļmalā bija liels kokmateriālu krāvums, un droši zināju, ka tas ir no mana Ventspils brālēna Alda Grīnberga «Akmentiņu» īpašuma, turpat pretī «Mūrniekiem». Bet ceriņi palika nenolauzti, jo pēc stundas jau tai vietā stāvēja liels kamazs, kur vīri krāva iekšā kokmateriālus. Brālēnu tur nesaredzēju, svešu ļaužu klātbūtnē ceriņus lauzt sakautrējos, un — viss… Kad vakarā piezvanīju uz Ventspili, mans radagabals bija šokā. Kokmateriālus bija aizvedis kāds cits, nozadzis. Bet es — ne bū, ne bē… Prātā nebija pat uz automašīnas numuru paskatīties.
Uzprasījos uz kaut ko kriminālu
Aptīrītie dārzi un pagrabos nozagtās burciņas bija aprakstītas regulārajās policijas ziņās. Nu, cik var par sīkumiem! Būdama kriminālpolicijā, reiz uzprasījos uz ko nopietnāku. Arnis Pēkšēns reaģēja momentā. «Patiešām gribi!? Būs!» Piezvanīja jau pavisam drīz un lika nākamajā rītā noteiktā pulksteņlaikā būt pie redakcijas kastaņkoka. Iekāpu automašīnā, un braucām. Ne vārda, nekādu komentāru, nevienas atbildes uz maniem jautājumiem. Kad kādā Ģibuļu laukmalā apstājāmies un tur jau priekšā bija vairākas automašīnas un seši vīri, sapratu, ka joki nebūs. Jā, todien tikko nopļautajā laukmalā atrada tur aprakta puiša līķi. Kriminālpolicija bija atklājusi veselu slepkavību sēriju. Todien izraktais bija viens no upuriem. Nogalinātā līķis vispirms ticis iemests netālajā dīķī, pavasarī, baidīdamies, ka līķis varētu uzpeldēt, braukuši to izvilkt un aprakuši laukā. Svaigajā arumā, protams, nekādas pēdas nepalika. Kad atrada, bija jau labības novākšanas laiks. Ap lielā lauka vidu strādāja kombains, bet malā vīri kaut ko mērīja, cilāja lāpstas, sarunājās, un es ar drebošu sirdi baidījos domāt un centos saprast, kas notiek. Iepriekšējas informācijas jau man nebija. No kriminālmeklēšanas darbiniekiem kādu vārdu var izspiest tikai tad, kad viņi savu jau faktiski ir padarījuši.
Smagu noziegumu izmeklēšanas netiešā klātbūtnē, prokuratūras uzaicināta, esmu piedalījusies liecību pārbaudē uz vietas. Vairākkārt. Un negribas pat atcerēties… Slepkavība Sabilē, kur kādās mājās tika nogalināts to saimnieks. Gadījums uz Sabiles—Kandavas ceļa, kur, pēdas slēpojot, noziedznieki bija aizdedzinājuši automašīnu ar līķi tajā, bet slepkavība bija notikusi Pārlielupē, «Pavasaros». Kad, uz Rīgu braucot, autobuss iet pāri Liel-upei, vēl vienmēr ik reizi, pat negribēdama, paskatos uz krūmu puduri, kur tas reiz notika.
Tāpat vienaldzīgi nevaru pabraukt garām tai vietai, kur divi briesmoņi no Vandzenes puses nogalināja Talsu taksistu. Biju liecību pārbaudē uz vietas Bērzes mežā un pēc tam kopā ar noslepkavotā taksista Gunāra Parema (ar kuru reizē mācījos Dinsberga skolā) māsu un draugu vairākkārt braucu uz tiesu Jelgavā. Vēl tagad šermuļi skrien, atceroties slepkavnieku aukstasinīgās, nežēlīgās liecības.
Pašai sevi jāpaslavē, jāuzsit uz pleca
Pēdējās manas Policijas dienas svinības piedzīvoju 2007. gada 5. decembrī, kad jau ar 1. septembri biju pensijā. Nojautu jau, ka tas būs atvadu žests, bet tik sirsnīgai godināšanai nudien nebiju gatava. Labi! Lai nu būtu Talsu rajona policijas pārvaldes oficiālā pateicība Maijai Brūverei «Par Talsu rajona policijas pārvaldes darba objektīvu atspoguļošanu, līdzdalību policijas prestiža celšanā un sadarbību». Tas nu tā. Mīļš paldies! Bet puspajokam, taču pavisam nopietni, ar lielu rūpību veidotais sējums ar manu 47 rakstu kopijām! Zaļie vāki jau pa šiem akurāt 14 gadiem pabalējuši, bet šis dāvinājums man joprojām ir pa rokai, ko reizēm pašķirstīt.
Diespasarg, ne jau savus rakstus pārlasu, bet uzsmaidu ļaužiem Daiņa smukajās bildēs. Pirmajā lappusē — Aivars Pumpiņš un virsraksts — «Policijas priekšnieks aiziet pensijā». Viss skaidrs! Bet tik jauns!? Pāris lappušu tālāk jau pretī smaida nākamais jaunais rajona policijas nodaļas priekšnieks Normunds Grūbis, un es viņam saku: «Lai notiek palikšana Talsos.» Nu, nepiepildījās novēlējums. Karjeras kāpnes mazpilsētā diemžēl ir tādas, kādas nu ir. Ar nopietnu skatu no lappuses lūkojas Dundagas iecirkņa inspektori Uldis Šmediņš un Jānis Zīle. «Vai viegli būt policistei?» jautāju kriminālpolicijas darbiniecēm Dinai Blumbergai, Intai Zaķei un Ilzei Malikai. «Šis darbs nav ar pusslodzi darāms,» saka Valdemārpils iecirkņa inspektors Zigmunds Kārklevalks. Juris Gerhards manam rakstam nobildējis konvoja un ieslodzījuma vietas priekšnieku Sandri Fabriciusu. Un, lūk, policijas virsseržants Nauris Grintāls ar savu draugu, Kinoloģijas centrā īpaši apmācīto suni Reno. Intervija ar jauno kriminālpolicijas priekšnieku Jāni Romaško. Iepriekšējais — Jānis Vonda — jau trīs gadus kopš Rīgā, un šī vieta ilgu laiku ir bijusi tukša. Fiksētas Iekšlietu ministra vizītes Talsos. Andrim Andersonam roku spiež Mareks Segliņš. Savas plānotās reformas skaidro Māris Gulbis. Uz preses konferencēm Rīgā braucu pie Alioza Važņa, Ziedoņa Čevera, Dzintara Jaundžeikara, pie padomjlaiku Bruno Šteinbrika un vēl visādiem. Pēdējoreiz Talsos atbraukušais bija Ivars Godmanis, uz kura ierašanos apnikuši gaidījām vismaz stundu, bet man liekas — vēl ilgāk. Pa ceļam esot pusdienojis.
Sveiciens visiem, visiem, visiem!
Nu un, ka Policijas diena ir garām, ka sveiciens ir nokavēts. Priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu Jauno gadu taču var vēlēt vēl un vēl. Lai visus jūs, pie kuriem pār policijas slieksni daudzajos gados esmu kāpusi, cieši, rindu pie rindiņas, sleju pie slejas, droši vien būtu jāpieraksta vesela avīzes lappuse. Bet atceros jūs absolūti visus. Sensenos seniorus, bišķi jaunākos jau no manu Akmens ielas gājienu laika un arī pašreizējos policijas darbiniekus. Lai dzīvo sveiks!
Maija Brūvere
Talsos