«Jāatrod izaicinājumi un vienkārši jādara»

Personības

Aizraujošs ceļojums vienatnē? Jā, tas ir iespējams, apliecina talsenieks Ainārs Mazjānis, kurš oktobra vidū devās divu nedēļu garā ceļojumā uz Bosniju un Hercegovinu, lai pabraukātos pa bezceļiem jeb «Trans Euro Trail». Piedzīvojumu maršrutā, kas vijas cauri visai Eiropai, katru gadu dodas neskaitāmi motociklisti. Tā vietā, lai atrastu miljons iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt, Ainārs aicina pieņemt izaicinājumus un tos īstenot.
«Pagājušā gada rudenī nopirku klasisko mocīti, bet nepagāja ilgs laiks, kad sāku līst meža celiņos, tāpēc pavasarī iegādājos mocīti, kas paredzēts braukšanai pa bezceļiem. Sākumā braukāju tepat pa Latviju — ir tāds maršruts «Trans Euro Trail». Kad biju to pieveicis, sapratu, ka vajadzētu apskatīt citas valstis. Septembrī man radās ideja doties uz Bosniju un Melnkalni, bet dažādu apstākļu dēļ braucienu nācās atlikt. Kad sākās aizliegumi, vairs nevarēju strādāt kā fotogrāfs, diezgan spontāni pieņēmu lēmumu doties uz Bosniju un nedēļas laikā sagatavoju moci. Mašīnā var iekāpt, aizbraukt un atbraukt atpakaļ bez īpašas sagatavošanās, bet moci tomēr ir nepieciešams sagatavot. Ar vienām riepām teorētiski var nobraukt 5000, 6000 kilometru, līdz ar to ir jāuzliek jaunas riepas un jānomaina eļļas. Man plāns bija aizbraukt līdz Bosnijai un Melnkalnei un pabraukāties pa «Trans Euro Trail» bezceļiem, veltot tam divas līdz četras nedēļas. Bosnija ir valsts, par kuru esmu dzirdējis no Eirovīzijas, bet man nebija nekādas saprašanas, kā tur izskatās,» atklāj Ainārs.
«Nedēļas laikā sagatavoju moci,
un paņēmu līdzi visu vajadzīgo, tai skaitā telti, guļammaisu un katliņu. Ņēmu līdzi telti ar domu, ja nu gadījumā neatrodu naktsmītni. Parasti braucu līdz 15.00, ap 15.00 sāka krēslot, tad iegāju booking.com un skatījos, kur palikt. Nākamreiz es telti neņemtu līdzi — naktsmājas visur varēja ļoti vienkārši atrast. Mazliet sarežģītāk gāja Slovākijā, kur tajā brīdī bija lokdauns. Rezervēju numuriņu skaistā kalnu pilsētiņā, aizbraucu uz naktsmītni, bet man pateica — šeit palikt nedrīkst. Polijā bija sajūta, ka esmu izbraucis ārā no pandēmijas, — tie, kuri gribēja, uzvilka masku, bet gaisotne bija ļoti brīva. Arī Slovākijā neviens nestaigāja maskās, bet pilnīgi visas viesnīcas bija ciet. Kad sāku runāt ar viesnīcas īpašnieku, bija jau gandrīz tumšs. Pa nakti tumsā ar moci ir ļoti grūti — lampas nav tik labas, un, ja ir kaut kāds mitrums, mitruma pilītes atstaro gaismu no pretī braucošajām mašīnām un neko nav iespējams redzēt. Varēju palikt arī teltī, bet Slovākijā ir diezgan daudz lāču, viesnīcas īpašnieks nākamajā dienā stāstīja, ka čehu tūristi metot lāčiem lejā šprotes. Viss beidzās ar to, ka mēs sākām runāt un viņš ļāva man palikt. Biju vienīgais visā viesnīcā. Gribēju kādu vakaru palikt hostelī, kur ir vairāk cilvēku un var satikt ceļotājus, bet pārsvarā sanāca ņemt pašam savu numuriņu. Biju pārsteigts, ko var dabūt par septiņiem, 11, 12 eiro… Biju nolicis numuriņam 30 eiro budžetu, bet dārgākais izmaksāja 25 eiro.
Horvātijā gandrīz satiku latviešus,
kuri bija atbraukuši no Saldus. Pa ceļam sarakstījāmies, bet nejauši aizbraucām viens otram garām. Tikai vakarā, esot viesnīcā, sapratām, ka esam apmainījušies. Apskatījos pāris vietiņas, dabas parkus un tālāk devos uz Bosniju, kas bija mans galamērķis. Braucot no Horvātijas uz Bosnijas pusi, pirmspēdējā dienā sanāca nokrist — braucot aizdomājos, skatījos kartē, pacēlu galvu, uz serpentīna bija sakritušas lapas, piespiedu nedaudz par stipru priekšējās bremzes, priekša aizslīdēja un krītot man aizķērās kājas purngals. Kad nokritu, domāju — nu ir ziepes. Pagaidīju, iztaustīju kāju, it kā viss okei, piecēlu moci, pataisnoju pāris lietas un braucu tālāk. Sāpes pārgāja, un pēc kāda laika satiku slovēņus, kuri brauca rallija treniņā. Parunājos, kopā aizbraucām līdz nākamajai pilsētai, un caur viņiem satiku slovēņu čali, kurš ieteica apskatīt pamestos tankus. Uzbraucu kalnā un satiku vācu tūristu pārīti, kas jau sešus mēnešus ceļoja. Apskatot pirmo pilsētiņu Bosnijā, likās, ka esmu atgriezies pagājušā gadsimta 90. gados. Viesnīcas īpašnieks bija super laipns — viņš mani sagaidīja ar aliņu, es viņu pacienāju ar Latvijas balzamu, «Laimas» šokolādi, no rīta viņš piedāvāja kafiju, brokastis un ik pa laikam izmeta — ja vēlies, vari palikt viesnīcā vēl vienu nakti bez papildu samaksas. Domāju — nē, braukšu tālāk, bet sāpes kājā lika par sevi manīt, lija, un es sapratu, ka man jāpaliek. Nākamajā rītā mani atkal aicināja brokastīs. Kultūršoks bija tas, ka Bosnijā visur ir pilns ar pamestām mājām, katra trešā, ceturtā māja ir pamesta, ar ložu caurumiem. Biju dzirdējis, ka tur nevar tā vienkārši staigāties pa mežu — Bosnijā ir ļoti daudz vietu, kas kartē ir iezīmētas kā militārie objekti un kur ir palikušas mīnas. Bijušie militāristi teica, ka mīnas ir no plastmasas, līdz ar to tās nesarūsē. Ar staigāšanu jābūt prātīgiem, lieki apkārt vazāties nevar, bet pa ceļiem var droši braukt. Daba tur ir vienkārši super — visur, kur brauc, skatam paveras skaisti kalnu ezeri. Kaut kas starp Norvēģiju un Skotiju.
Mans mērķis bija nobraukt
Bosnijas un Melnkalnes bezceļu daļu — Bosnijā tie bija 600 kilometri, bet Melnkalnē — 200. Pēc maršruta garumiem tās bija aptuveni piecas dienas, bet mocim radās dažādas problēmas. Biju uzbraucis kalnā, un mocim sāka tecēt degviela. Latvijā tu vari uz sāniem desmit kilometru rādiusā atrast pilsētu, kur var dabūt benzīnu vai atrast kādu cilvēku, bet tur ceļš veda cauri kalniem. Kad mocim sāka tecēt degviela, biju gandrīz vidū — uz abām pusēm bija ap 40 kilometriem. Sapratu — nu ir ziepes. Labi, ka man līdzi bija piecus litrus liela kanniņa, nebūtu kanniņas, man nāktos mērot 20 kilometrus kājām. Iebraucu benzīntankā, zvanīju draugam uz Latviju un prasīju, kā man šo problēmu novērst. Beigās problēma atrisinājās pati no sevis — līdzko beidzās degviela, gruzīši izskalojās ārā.
Turpmākais maršruts bija diezgan viegls, es vēl draugiem čatā teicu, ka sāk palikt neinteresanti. Bums, nākamajā dienā kontrasts — iepriekš bija meža ceļi ar akmeņiem, bet tad sākās stāvi kāpumi kalnos. Vairākas reizes sanāca nomest moci un lēnā garā, nesasitoties nokrist. Tas paņēma daudz enerģijas. Vienā posmā gar slēpošanas trasi bija trīs kilometru garš kāpums — zāle bija mitra un trūka saķeres. Paliekot vidū, jāgriežas un jābrauc lejā. Kad biju ticis augšā, domāju — tagad būs vienkāršāk, beidzot sāksies vienkāršais posms. Tā, protams, nenotika. Sanāca braukt pa kalnu uz leju, pa slapjām lapām, pa akmeņiem un nācās daudz bremzēt, līdz ar to pārkarsēju bremzes. Kaut kādā veidā lejā tiku, aizbraucu līdz pilsētiņai, un bremzes atgriezās. Domāju — nākamajā dienā atkal jāķeras klāt, jābrauc tālāk, bet laika prognoze solīja, ka pēc divām dienām septiņas dienas no vietas būs lietus. Sapratu, ka jāgriežas atpakaļ, varu septiņas dienas mocīties, bet jēgas no tā nav. Man bija speciālas lietus drēbes, bet nekas nav ūdensizturīgs ilgstoši. Pēdējā naktī Bosnijā atradu pilsētiņu, kur ir ļoti daudz mazu ezeriņu ar saliņām, un netīšām satiku vietējo presi. Tad jau mans ceļojums ilga desmit dienas.
Bezceļu braukšana bija baigi forša,
bet drošāk tomēr ir braukt ar kādu kopā. Uz divām nedēļām dabūju ceļošanas prieciņu, tagad āķis lūpā. Mājupceļā bija dažas ķibelītes, 100 kilometrus no Latvijas robežas pamanīju, ka zobrats iet uz beigām, bet viss beidzās veiksmīgi. Pēdējā dienā sāka parādīties melnais ledus — tiku mājās līdz ar nagiem. Kopumā nobraucu ap 6000 kilometriem. Pirms šī brauciena man ienāca prātā, ka vajadzētu aizbraukt vai nu uz Indiju, vai Ķīnu, bet līdz tam ir vēl jāizaug. Tas ir ilgs laiks prom no ģimenes, nākas būt ārpus savas komforta zonas… Pirmajos kilometros likās — tagad kādu laiku nekur negribēšu braukt, bet Polijā vai Lietuvā sāku domāt — varbūt varētu uz Maroku aizbraukt, pa smiltiņām pabraukāties… Vēl tepat uz Igauniju jāaizbrauc. Kaut kādi plāniņi ir, tagad tikai tie jāīsteno. Sapratu, ka nav jēgas domāt par to, kā būs, ja būs. Kad konkrētā situācija pienāk, tad tā arī jārisina. Nav jēgas uztraukties, jāatrod izaicinājumi un vienkārši jādara.»