Iedvesmot un novērtēt

Personības

Rojeniece, divu bērnu mamma un bloga «Krustnagliņa» autore Katrīna Mame par savu galveno misiju darba vidē uzskata ikdienas atvieglošanu citiem, iedrošinot paskatīties uz ēdienu citādāk, neformāli sniedzot atļauju virtuvē justies brīviem un eksperimentēt, nedomājot tikai noteiktās kategorijās, kā arī ikdienā īpaši aicinot novērtēt, cik laimīgi varam būt par cilvēkiem, kas mums apkārt, šīs attiecības neuzskatot par pašsaprotamām, bet gan vairāk tās kopjot, saudzējot un mīlot.

Bērnība mazpilsētā — kā iedrošinājums pārcelties no galvaspilsētas tuvāk dabai
«Kopā ar diviem vecākiem brāļiem uzaugām Rojā, bet Rojas vidusskolā mācījos līdz pat 18 gadu vecumam. Bērnībā un pusaudžu gados biju aktīva skolniece un Rojas iedzīvotāja — piedalījos visur, kur vien var piedalīties. Apmeklēju Rojas mūzikas skolu, deju studijas nodarbības, dziedāju ansambļos, apmeklēju mākslas pulciņus un pat vakaros devos uz sporta zāli. No skolas allaž piedalījos dažādos konkursos. Man patika tos ne tikai apmeklēt, bet arī organizēt, un kādu laiku pat sanāca būt par skolēnu pašpārvaldes prezidenti. Vēl šodien atceros savu dalību popielā un erudīcijas konkursos,» viņa min.
Pusaudžu gados viņai patika un padevās tik daudz lietu, ka nebija viena konkrēta sapņa, par ko vēlētos kļūt, tomēr vidusskolā Katrīna nolēma iet medicīnas ceļu, jau tolaik sākot apmeklēt sagatavošanās kursus. «Tobrīd man patika mācīties un pieņemt dažādus izaicinājumus, pārbaudot savus spēkus, taču pēc ceturtā kursa studijas pametu,» turpina Katrīna. «Ļoti priecājos, ka bērnību un pusaudžu gadus spēju aizvadīt mazpilsētā, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šogad ar ģimeni no Rīgas pārvācāmies uz Kuldīgu, gribu, lai arī maniem bērniem ir tāda iespēja.»
«Sapratu, ka vēlos būt pati sava darba noteicēja»
«Pati par sava darba laika noteicēju kļuvu vien pēc pirmajām dzemdībām,» atceras Katrīna. «Pirms tam, studiju laikā, strādāju gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, gan piestrādāju par aukli. Strādāju arī kafejnīcā — par kafijas speciālisti — baristu. Jau pirms dzemdībām biju sākusi rakstīt savu kulinārijas blogu, bet mazuļa augšanas procesā sapratu, ka «normālā» darbā, ko saprotam ar darba laiku no 8.00 līdz 17.00, atgriezties nevēlos. Sapratu, ka vēlos pavadīt laiku mājās ar bērniem — būt kopā ar savu ģimeni, cik vien ir manos spēkos.»
Tālāk viņa sāka strādāt pie dažādiem projektiem, rakstīt žurnāliem, gatavot ēdienus dažādiem pasākumiem, tostarp kāzām. «Sociālajās platformās tiku uzrunāta dažādām sadarbībām ar uzņēmumiem reklāmu nolūkos. Turpināju ar savu meistarklašu attīstīšanu, paralēli attīstot arī savus sociālās tīklošanās tīklus. Vēlāk jau nonācu pie tā, kas esmu šobrīd — arī uzņēmuma «Young Living» izplatītāja,» Katrīna turpina.
«Manā dzīvē radošums nozīmē kaut kādu problēmu risināšanu, piemēram, redzot problēmu, atrisinājums arī būs mans radošums. Sociālajos medijos, blogā cenšos cilvēkiem palīdzēt iemīlēt dārzeņus un veselīgu dzīvesveidu.
Radošums varbūt neizpaužas, kā kaut ko interesanti pagatavot, saliekot kopā produktus, bet drīzāk vispār tā ir domāšana, ka nav viens veids, kā mēs varam dzīvot, kā varam ieturēt maltītes. Ikdienā katrs varam paskatīties uz jautājumiem no savas prizmas. Nav viena likuma vai definīcijas vārdam «radošums», tāpat arī, kas noteiktu, kādam jābūt radošam cilvēkam.
Pastiprināta interese par ēdiena gatavošanu un kvalitatīvām, dabīgām izejvielām radās pēc saderināšanās. Iepazināmies ar meiteni, kas kļuva par tuvu draudzeni un mūsu kāzās bija arī pavāre. Līva bija tā, kas iedvesmoja mani sākt gatavot veselīgi. Gatavojoties kāzām un domājot par ēdienu, viņa parādīja, cik ļoti interesanti un dažādi var gatavot, ka vispār ir garšvielas, un cik daudz veidos var pagatavot dārzeņus. Iepriekš tā man bija tumša bilde — gatavoju klasiski un ļoti vienkārši, lai neteiktu vairāk. Tas arī bija mans pirmais impulss, kas pavēra acis uz kulinārijas pasauli. Ēst man ir paticis vienmēr, bet sāka arī interesēt — kā to var darīt veselīgāk, interesantāk.»
Pēc vīra iedrošinājuma no bezmērķīgas ikdienas līdz bloga izveidei
«Pēc kāzām ar vīru vēlējāmies paceļot, kad arī sāku rakstīt blogu krustnaglina.lv. Neesot ekspertei, cilvēkiem sāku rādīt, ko es mājās gatavoju, kā eksperimentēju. Tobrīd sāku gatavot arī veģetāri un vegāniski, kas tad, pirms aptuveni astoņiem gadiem, bija kaut kas jauns. Vēlāk bloga saturu sāku pārpublicēt arī sociālajās platformās,» stāsta bloga autore, kuras publicējumiem pamazām saradās sekotāji, jo cilvēkiem tas likās interesanti. Un tad tas noveda pie pārtapšanas sievietes pamatdarbā.
«Viens no iemesliem, kāpēc izveidoju krustnagliņu — man vajadzēja kaut kur likt savu laiku un enerģiju. Atceros, kā vīrs gāja uz darbu, un sākumā bija grūti no rītiem izkāpt no gultas, jo man nebija studiju, pie kā biju tik ļoti pieradusi. Mana ikdiena bija bez mērķa, tāpēc, pēc vīra iedrošinājuma sākt rakstīt par kaut ko, kas mani interesē, lēmu par labu bloga izveidei. Tolaik gan domāju, ka neprotu ne fotografēt, ne rakstīt, ne gatavot ēst. Par to visu komunicēt sāku no pilnīgas nulles un arī mācījos katru dienu. Pieķēros kā darbam, kur ik dienu arvien vairāk sāku apgūt lietas. Tas man palīdzēja izveidot pamatu, kas savukārt ļāva izveidot kaut ko lielāku.
Arī vīrs, patiesībā, bija tas, kurš izveidoja manu pirmo platformu, kurš uzdāvināja manu pirmo fotoaparātu un kurš mani iedrošināja sameklēt tiešsaistes fotokursus, apgūt pamatus, eksperimentēt. Tas bija fantastisks laiks, to darot tikai aiz vēlmes pamēģināt ko jaunu, ne karjeras izveides vai sekotāju piesaistīšanas nolūku dēļ,» atklāj Katrīna.
Cipari ir sekundāri, galvenais — procesa izbaudīšana
«Nekad neesmu domājusi, kā savākt pēc iespējas vairāk sekotāju, jo man cipars ir ļoti sekundārs. Svarīgi ir, lai saturs, ko nododu, kādam būtu noderīgs, kāds iegūtu vērtību, vai es kaut kādā veidā būtu atvieglojusi kādam ikdienu. Lai cilvēki vēlētos ieiet manā Instagram profilā, jo tas viņus iedvesmo, kaut kādā veidā padara viņu dienu labāku. Tas ir mans mērķis un tas, par ko domāju, radot saturu,» viņa uzsver.
«Vienmēr esmu centusies būt ļoti vienkārša, godīga, ļaujot mani iepazīt un izveidot attiecības, — kā veidoju kontaktu ar saviem sekotājiem. Pa šiem gadiem man ar auditoriju izveidojusies fantastiska saikne. Tā ir ļoti uzticama, draudzīga un atsaucīga. Zinu, ka daudziem ir aizspriedumi vai nepatīkama pieredze ar sociālajiem tīkliem, taču man tiešām ļoti paveicies, jo mani cilvēki ir uzmundrinoši, atbalstoši un mīloši. Svarīgi izbaudīt procesu, un, man liekas, tas arī ir pats galvenais, jo, ja tas nāks grūti, caur zobiem, tad tas arī būs jūtams. Ja tas nāk dabīgi, ar prieku, ar vēlmi palīdzēt citiem, nevis vēlmi mākslīgi savākt daudz sekotāju, vienkārši liekot bildes, bet domājot, kā saturs varētu kādam palīdzēt. Tēmas izvēlos tās, kuras manā dzīvē ir aktuālas. Ik pa laikam tas ir kaut kas par bērniem, mammu dzīvi, ēdienu, veselīgu dzīvesveidu. Diez gan daudz dalos idejās, kā ātri un vienkārši pagatavot maltītes, veselīgi pabarot bērnus. Arī par ceļojumiem ar ģimeni. Visu, kas mūsu dzīvē ir aktuāls.»
Darbs no mājām neatbrīvo no darba stundām
«Veicot šādu darbu, par ieguvumu noteikti uzskatu darbu no mājām. Varu jebkurā brīdī nevienam nejautājot un neatskaitoties paņemt atvaļinājumu, regulēt savu darba laiku, to plānojot ap un par savu ģimeni,» teic K. Mame, un, kā viņa uzskata — viņa ir cilvēks, kura produktivitāte izpaužas tieši vakaros. Rītus un pēcpusdienu vairāk veltot ģimenei.
«Par mīnusiem domājot — tas, ka pats esi sev priekšnieks, ir gan pluss, gan mīnuss reizē, jo neviens tev neteiks, kad un kas tev jādara. Jābūt pašiniciatīvai, cilvēkam pašam jābūt sevis motivētājam, jāplāno savs laiks. Tas, ka esmu pati sev priekšniece un varu plānot savas darba stundas, nenozīmē, ka varu tās nestrādāt vispār. Man ir jāstrādā tik un tā, pašai jābūt atbildīgai un jātur sevi pie vārda. Reizēm mīnuss ir arī tas, ka darbs ieiet brīvdienās, ja darba dienās nav sanācis kaut ko izdarīt. Visā pārējā saskatu tikai plusus, kas arī bija par iemeslu manai izvēlei par labu šādam ritmam — pašai izlemt, vai strādāšu svētkos, līdz cikiem un no cikiem strādāšu, un vai vispār strādāšu dienās, kad ģimene prasa vairāk laika un uzmanības.
Katru dienu cenšos nospraust sev trīs galvenos uzdevumus, kas man tajā dienā darbā ir jāizdara, taču sev nepārmetu, ja tos nesanāk realizēt. Vienmēr pirmajā vietā lieku bērnus. Kad viņi pamostas, tie jāpabaro, jāsaģērbj. Tad jādodas pastaigā, kam seko pusdienlaiks. Kamēr bērni guļ, jāgatavo pusdienas. Mammas loma vienmēr ir pirmajā vietā manā darbu sarakstā, un pārējie darbi iet secīgi prioritātei. Varbūt ciemos atbraukusi ir vecmāmiņa, kas bērnus var izvest pastaigā — tikmēr varu veikt kādu darbu. Tas katru dienu izskatās pavisam citādāk,» stāsta Katrīna.
«Lai būtu rezultāti, vienkārši jādara»
«Personīgi neticu tādai lietai kā motivācija, tās ļoti bieži nav vispār nekādas, bet ticu regularitātei, uzcītībai un rutīnai. Ja iepriekš minētie komponenti būs, tad ar laiku nāks arī rezultāti. Tad, kad redzēsi rezultātus, tad arī radīsies motivācija, nevis otrādi,» uzsver Katrīna, skatoties pēc savas dzīves laikā iegūtās pieredzes. «Lai būtu pirmie rezultāti, uzskatu, ka vienkārši jādara. Arī tad, kad negribas, nāk miegs, ir nogurums vai slinkums. Ir jādara tās lietas, kuras esam nolēmuši darīt, jo bez tā nebūs rezultātu. Motivācija nāk un iet, motivācija ir gaistošs vienradzis, kuru visi vienmēr meklē, bet patiesībā to nevar atrast. Es katrā ziņā neieteiktu paļauties uz frāzi: «Darīšu kaut ko tad, kad man būs motivācija,» jo motivācija patiešām vienu dienu var būt un tad uz trīs mēnešiem pazust. Līdz sasniegumam paļaujos uz to, ka zinu, ka mazās lietas katru dienu sasummējas un rada lielus rezultātus, un tas ir tas, pie kā pieturos.
Izaicinājumi vienmēr bijuši cilvēku viedokļi par to, ko es daru, jo tas nav klasisks darbs. Viedokļi, ka izvēlos iet mazliet citādāku ceļu. Ar gadiem esmu iemācījusies neklausīties cilvēkos, kuru viedoklis man nav svarīgs. Ir cilvēki, kuru viedokli vienmēr pajautāšu un labprāt uzklausīšu. Tāpat izaicinājumu pilnas ir dienas, kad darbs ieplūst ģimenes laikā, un vēlāk par to jūtos slikti, taču saprotu, ka esmu mācību procesā, mācos balansu, cenšoties saprast, kas būtu vislabākais iespējamais modelis. Kur būs mūsu fokuss, tur būs arī rezultāti — nu jau esmu pieņēmusi, ka darba dienās mūsu māja ir bardakā, trauki nemazgāti līdz vakaram, un drēbju kalni — neizšķiroti,» viņa atzīst.
Drosme pārcelties no galvaspilsētas centra uz dzīvi Kuldīgā
«Jau kopš pirmā bērniņa dzimšanas ar vīru jutām, ka mazliet velk kaut kur ārpus Rīgas — vairāk pie dabas. Dzīve pilsētas centrā ar mazu bērnu īsti nav tā pati ērtākā. Un, ja ar vienu bērnu tas bija vēl kaut cik menedžējams, kad piedzima meitiņa, personīgi man palika pavisam grūti. Iziet ārā bija stresaini, piemēram, automašīnu dēļ. Un cik tu daudz iesi uz vienu un to pašu laukumiņu? Prasījās vairāk brīvības, miera un lēnāka ritma ne tikai nedēļas nogalēs,» min Katrīna.
«Domu par dzīvi ārpus pilsētas visu laiku atlicinājām, ka gan jau kādu dienu, jo vīrs studē un Rīgā vada uzņēmumu. Likās, ka tas būs neiespējami vismaz vēl pāris gadu — vismaz līdz studiju pabeigšanai. Bet tieši pandēmija bija tā, kas visu sagrieza kājām gaisā. Šā gada pavasarī sākām domāt, kāpēc gan nepamēģināt dzīvi ārpus pilsētas, jo pērnā ziema un rudens, līdz ar ierobežojumiem, pilsētā bija diezgan grūta. Bija pat mazliet klaustrofobiska sajūta, mājsēdē vienkārši sēdēt dzīvoklī,» stāsta Katrīna.
Diezgan spontāni nolemjot par labu Kuldīgai, augustā ģimene pārcēlusies uz dzīvi turp. «Tā kā nāku no Rojas, Kurzeme man un arī vīram ir ļoti mīļa un tur jūtos kā mājās. Sapratām, ka Kuldīga ir labs balanss starp mazpilsētas, lauku un pilsētas dzīvi, jo tā ir fantastiska pilsēta ar skaistu centru, arhitektūru, pastaigu vietām, fantastiskām kafejnīcām un veikaliņiem, taču tajā pašā brīdī dabas tuvums ir izteikts, kas mums ļoti simpatizēja. Diezgan brīnumainā veidā, neskatoties uz augsto pieprasījuma — piedāvājuma nesamērību, tikām pie dzīvokļa, kas vairāk gan atgādina privātmāju, ar savu pagalmu un dārziņu. Un jāsaka, cik ļoti esmu pārsteigta, ka man nekā nepietrūkst no lielpilsētas. Miers, lielāks klusums apvienots ar lēnāku un mierpilnāku dzīves ritējumu. Ar diviem maziem bērniem ir neizsakāmi vieglāk, un ir jauki, ka šobrīd pie mums ciemos brauc daudz biežāk, kā tas bija Rīgā, tāpēc jūtos pat daudz sociāli aktīvāka, nekā tas bija, galvaspilsētas centrā esot.
Nozīmīgākā atziņa, pie kuras esmu nonākusi pēdējo laiku gaitā, ir, ka neviens cits mūsu vietā neko neizdarīs. Mēs esam tie, kuriem jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, tās ceļiem. Kur aiziet mūsu laiks, enerģija un domas. Tā ir mūsu atbildība, un, ja dzīvojam dzīvi, kura mums līdz galam nepatīk, strādājam darbā, kas mums līdz galam nevieš patiku, dzīvojam tur, kur īsti nevēlamies, un darām to, ko nevēlamies, neviens pēkšņi neienāks mūsu dzīvē un to neizmainīs, to varam izdarīt tikai mēs paši. Neviens cits mūsu vietā neuzbūvēs dzīvi, ko vēlamies dzīvot. Tas ir tikai mūsu pašu darbs un enerģija, ko tajā ieguldām,» ir pārliecināta Katrīna Mame.