«Svarīgākais — sākt pamazām»

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Pandēmijas laika novērojumos un pārdomās par to, kas cilvēkus kavē pievērsties zaļākai dzīvei, dalījās novadnieki, kuri ikdienā cenšas dzīvot dabai draudzīgi un piedomā pie tā, kādu ietekmi uz vidi viņu darbības atstāj ilgtermiņā.

Santa Zviedriņa:
— Manuprāt, pandēmija ir mainījusi vidi gan pozitīvi, gan negatīvi. Sociālajos tīklos pamanīju, kā tūristu skaita samazinājuma dēļ ir atjaunojies Venēcijas kanāls… Negatīvais ir medicīniskās maskas (reti kurš tās izmet atkritumos), kā arī plastmasas maisiņi/cimdi un vienreizējie plastmasas trauki. Mums ar vīru patīk ik pa laikam paēst ārpus mājām, diemžēl pandēmijas dēļ ēdiens tika pasniegts plastmasas un putuplasta traukos. Arī piecu zvaigžņu viesnīcā zviedru galda tipa brokastīs visam klāt bija plastmasas trauciņi, kuros sapildīt ēdienu un doties uz savu numuriņu brokastot. Tas, kas tika izmainīts, ir kafijas krūzīšu vāciņi un salmiņi — šobrīd tos var iegādāties tikai ražotus no papīra.
Pavērojot radus un draugus, ir tādi, kuriem videi draudzīgs dzīvesveids ir ikdiena visas dzīves garumā, un ir tādi, kuri ir iesākuši zaļāk dzīvot dažādu apstākļu un pieredzes dēļ. Domāju, ka cilvēkus pievērsties zaļākai dzīvei kavē ērtības. Ir taču ērtāk paņemt veikalā maisiņu, kurā sakrāmēt produktus, nekā nēsāt līdzi savu. Ir taču ērtāk nopirkt šampūnu pudelēs, nekā lietot sauso šampūnu. Arī mani tas kavē — ir lietas, kuras automātiski pamainīju, bet ir lietas, līdz kurām vēl tāls ceļš ejams. Kā sākt? Pirmkārt, jau ar domāšanas maiņu. Jāsaprot, kādēļ to darām. Kad jaunie ieradumi/virziens iepatīkas, tam seko izdošanās. Ar laiku tas kļūst par ieradumu un daļu no ikdienas.

Kalvis Kalniņš:
— Ar aci mēs to neredzam, šur tur mētājas kāda maska, bet plastmasas atkritumu apjoms, kas ticis aizvest uz poligoniem, ir ievērojami pieaudzis. Bija brīdis, kad katra bulciņa tika ietīta plastmasas plēvē, pusdienas tika izsniegtas līdzņemšanas kārbiņās un uz ielas mētājās vienreizlietojamās maskas.
Ikdienā mani paradumi nav mainījušies — cenšos šķirot atkritumus tāpat kā līdz šim, turpinu no mežiem nest ārā citu cilvēku atstātos atkritumus un izvēlos sejas masku, ko var lietot vairākas reizes. Dzīvojot laukos, arvien vairāk domāju par to, cik aiz manis paliek atkritumu, ko pats nespēju pārstrādāt. Gribas, lai vide ap mani ir tīra un sakopta. Cenšos vienmēr visu sašķirot — beigu beigās man ir neliels maisiņš, ko reizi nedēļā iemest konteinerā. Tāpat, dzīvojot laukos, cenšos lieki nebraukāt ar auto.
Domāju, ka lielākais traucēklis zaļākai dzīvei ir slinkums. Vienkāršāk ir visu salādēt vienā konteinerā, nedomājot par galapunktu. Apbrīnoju cilvēkus, kuri kaut ko ved uz mežu, tērē savu laiku un degvielu, brauc kilometriem tālu, lai izmestu visu, kas mājās kļuvis lieks, pāris eiro dēļ riskē dabūt sodus. Pēc tam mēs, visa pārējā sabiedrība, sametam naudu, lai pēc šiem indivīdiem sakoptu. Mums jāmaina domāšana, jātiek vaļā no postpadomju laika domāšanas.
Ko es varu darīt, lai jau no rītdienas skaitītos zaļāks? Tas ir vairāku darbību kopums. Mēs patērējam tik daudz lieku resursu, pat neaizdomājoties, cik litru ūdens, tīrot zobus, notecinām. Daudz lietu mēs lieki tērējam savam komfortam — apgaismojumam, siltumam… Nesaku, ka jāsasēžas zirgu ratos un jādedzina sveces, bet ir daudz alternatīvu, kā dzīvot zaļāk un videi draudzīgāk. Ne jau tikai nomesta plastmasas pudele nodara kaitējumu, bet gan mūsu dzīvesveids kopumā.

Jogita Kirsānova:
— Sākoties pandēmijai, vides jautājums un aktualitāte palika kaut kur ēnā. Nevienu vairs neuztrauca bulciņas veikalā, kas katra iepakota plastmasas iepakojumā, vai līdzi ņemamo trauku daudzums, kad paēšana uz vietas kafejnīcā tika aizliegta. Protams, neatsverams ir gaisa piesārņojuma mazinājums, kas saistīts ar ceļošanas aizliegumiem. Šķiet, ka pasaule sākusi atkal elpot, debesis kļuvušas skaidrākas, bet zeme — piesārņotāka.
Es vienmēr esmu centusies neizmantot veikalos papildu iepakojumu (piemēram, plastmasas maisiņus augļu vai dārzeņu iesvēršanai), bet, sākoties pandēmijai, tam vairs nebija nekādas jēgas — katrs sīkums tika iepakots un no papildu atkritumiem, kas piespiedu kārtā bija jāpārnes no veikala, nevarēja izvairīties. Uz veikalu vienmēr eju ar savu mugursomu, ja nepietiek vietas — nesu rokās. Arī vīrs nekad uz veikalu neiet bez auduma maisiņa. Protams, no tā iepakojuma, kurā ir iepakotas maizītes veikalā, izvairīties nevaru. Nelietojam arī vienreizlietojamās maskas — jau no pirmās dienas izmantojam tikai auduma maskas. Pirms kāda laika sāku interesēties par ilgtspējīgu apģērbu un to, kādu ietekmi uz vidu atstāj apģērbu ražošana. Jau krietnu laiku lielākoties iepērkos lietoto apģērbu veikalos vai arī investēju augstākas kvalitātes apģērbā, kas man kalpos daudzus gadus. Apzināti izvairos no fast fashion veikaliem. Pārcelšanās no galvaspilsētas uz laukiem ir likusi vairāk domāt par to, kā izmantot atkritumus maksimāli efektīvi, piemēram, veidojot kompostu, kā arī domāt līdzi, kas ir tie atkritumi, kurus varam izmantot ugunskura vai krāsns kurināšanai (papīrs vai kartons). Esam sākuši domāt par savu produktu audzēšanu un arī lēmums atjaunot vecu māju, nevis celt jaunu savā ziņā ir iesaistīšanās vides saglabāšanā un piesārņojuma samazināšanā.
Mums ir draugi, kuri ikdienā šķiro atkritumus, citi no organiskajiem atkritumiem veido kompostu, bet izteikti zaļi domājošu cilvēku mums apkārt nav. Tas prasa papildu laiku, disciplīnu un nepārtrauktu sekošanu līdzi tam, ko un kā dari savā ikdienā. Svarīgākais ir sākt pamazām — ar vienu vai divām lietām, piemēram, ejot uz veikalu, ņemt līdzi savu maisiņu vai somu, kā arī neņemt mazo plastmasas maisiņu vienam citronam vai trim tomātiem…