«Mēs spējam iedvesmot viena otru»

Kultūra

Kopš pirmā datuma, visu decembri Mērsraga tautas namā apskatāma Sandijas Joniņas un Ramonas Kārnupes-Zīvertes darbu izstāde ar nosaukumu «Caur(m)ums». Autores pirmo reizi satikās pirms 23 gadiem Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes iestājeksāmenā un kopš tā laika ir kļuvušas gan par nešķiramām draudzenēm, gan kolēģēm. Par izstādes veidošanas idejas rašanos, ikdienu un tehnikām jautāju pašām darbu veidotājām.

— Kāda ir jūsu ikdienas nodarbošanās un kā izskatās viena diena jūsu dzīvē?
Sandija: — Šobrīd mana ikdiena paiet starp darbu Mērsraga vidusskolā, palīdzēšanu māsai viņas veikaliņā un mājām. Principā nekas jauns — darbs, mājas, darbs, mājas, bet brīvdienās ļoti patīk garas pastaigas.
Ramona: — Esmu pilna laika skolotāja mākslas un kultūras priekšmetā (no 4. līdz 12. klasei ar vairākām paralēlām klasēm), arī klases audzinātāja lielā Rīgas skolā un pilna laika mamma diviem puikām, kam ir seši un septiņi gadi. Tāpat sieva vīram un meitai, lielai ģimenei. Ikdiena tad arī paiet, žonglējot starp šīm visām lomām.
— Kā aizsākās jūsu draudzība? Kā radās ideja par kopīgas izstādes veidošanu?
Sandija: — Mūsu draudzība aizsākās studiju gados toreizējā Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē Rīgā. Es atceros Ramonu no iestājpārbaudījumiem, kad viņa sēdēja netālu no manis. Pildīja doto uzdevumu, šķiet, ar akvareļkrāsām, un es pie sevis nodomāju — kaut es tā mācētu. Ideja par kopīgas izstādes veidošanu mums radās, šķiet, pagājušā gada vasarā, kad noorganizējām sev vasaras plenēru, kurā izpaudāmies ar tekstilkrāsām. Ramona ierosināja izveidot izstādi. Domāts — darīts. Es vēl nospriedu, ka forši būtu izstādi izveidot gada beigās. Novembrī man ir dzimšanas diena, savukārt Ramonai — decembrī.
Ramona: — Atceros, ka sēdējām zem ābeles un domājām nosaukumu, un arī izdomājām, jo darbus radījām tieši šai izstādei, šim nosaukumam.
— Kāpēc «Caur(m)ums»? Kas slēpjas zem izstādes nosaukuma?
Sandija: — Ideja par nosaukumu radās Ramonai, savukārt man tā likās interesanta vārdu spēle.
Ramona: — Caurums ir dimensijas starp divām plaknēm. Es drīzāk to saprotu nevis kā pašu caurumu — tukšumu — nekā neesamību, bet kā saikni starp vienu un otru, tāpēc caur — mums, starp mani un Sandiju.
— Kāda ir izstādes pamatdoma, kas, iespējams, apmeklētājam būtu jāsajūt?
Ramona: — Katram darbam ir savs stāsts un stāsts, ko rada skatītājs. Caur — mums ir ļoti daudz notikumu, kas it katrs atstāj pēdas, kuras, izliekot uz papīra, materiālā rada savas piezīmes.
— Pie darbiem apzināti neesat norādījušas autores vārdu. Kā nonācāt pie šāda lēmuma un vai tas apmeklētāju vidū neizraisa neizpratni?
Sandija: — Ramona savus darbus paraksta. Jāspēj tikai sameklēt. Man jau šķiet, ka mūsu darbi ir tik atšķirīgi, ka nav iespējams sajaukt, kurš ir kurai.
Ramona: — Darbi drīzāk ir stāsti, ko gribas ļaut izdomāt skatītājam. Nevajag nosaukumu, nevajag autoru, tas ir pakārtoti.
— Kādās tehnikās darbi veidoti? Kāda tehnika ir jūsu iecienītākā un biežāk izmantotā?
Sandija: — Man ļoti patīk strādāt ar dažādiem materiāliem. Grafika nav domāta man. Zīmulis, krāsas, otas, pildspalvas — tas nav man. Meklēt materiālus, kombinēt, jā, tas mani uzrunā. Ne velti beidzot fakultāti savu diplomdarbu izvēlējos rakstīt par dabas materiāliem. Man vajag lai detaļas «iziet» caur maniem pirkstiem. Sajust formu, faktūru.
Ramona: — Šobrīd strādāju grafiski, bet ļoti patīk, uzrunā Sandijas dabiskie materiāli, to miksēšana. Mums fakultātē bija pasniedzēja, kas uz to ļoti iedvesmoja.
— Cik ilga darba rezultāts ir izstāde Mērsraga tautas namā? Ko tas no jums prasījis?
Sandija: — Kanvas jau nopirku gada vidū, tikai pieķerties bija tā grūtāk. Atcerējos studiju gadus, kad sesijas beigās darbi tika radīti pa naktīm, jo bija atstāti uz pēdējo brīdi.
— Kas bija galvenais iedvesmas avots? Kas kalpoja par motivāciju iesākto novest līdz galam?
Sandija: — Motivācija bija otrs cilvēks. Mēs spējam iedvesmot viena otru. Brīžiem liekas, nu kas tur, bet tam otram tas ir svarīgi. Šad tad sejasgrāmatā ieliekam savus darbus, tā viena otru uzmundrinot. Iedvesmas avots man viennozīmīgi bija šī te vārdu spēle — «caurums, caur mums».
Ramona: — Izstādes sākuma vadmotīvs: caur — mums, kuram gribējās radīt.
— Kāpēc par darbu izvietošanas vietu izvēlēts tieši Mērsrags?
Sandija: — Tā sākotnējā doma man bija, ka novembrī izstāde varētu notikt Mērsragā, jo šeit es dzīvoju, un pēc tam, decembrī, varētu izstādi aizvest uz Pāli, kur ir Ramonas bērnības mājas. Situācija valstī mainās ik mēnesi, tāpēc skatīsimies pēc apstākļiem.
Ramona: — Mērsragā kultūru vada, organizē aktīvi ļaudis, kas ar sirdi tajā visā dzīvo. Mērsragā dzīvi vada tie, kas to mīl beznosacījumā. Man Mērsrags ir vieta, kur satikt savu studiju biedreni Sandiju un viņas ģimeni, kur sastopos ar jūru plenērā.
— Ir mākslinieki, kas savas dzīvesvietas interjerā nevēlas iekļaut savus darbus. Vai to var attiecināt arī uz jums?
Sandija: — Es sevi negribētu saukt par mākslinieci, bet gan par radošu cilvēku. Mākslinieks — tas man skan ļoti nopietni un smagnēji. Šobrīd lepojos ar savu puzura sauli no metāla salmiņiem, kas atrodas man mājās pie sienas.
Ramona: — Personīgi man ir pilna māja ar sevis radīto mākslu, kur tā dzīvo visās sienās un lietās. Rīgas mazajā dzīvoklī tā ir blakus, jo nav man atsevišķas mākslas darbnīcas.
— Vai plānots turpmāk rīkot arī citas izstādes, iespējams, gan Mērsragā, gan ārpus tā?
Sandija: — Ramona, iekārtojot izstādi, noteica — gribu vēl vienu izstādi! Skatīsimies, laiks rādīs.
Ramona: — Protams!