«Ja runāšanai neseko darbi, tā nav neko vērta»

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Lai gan «Covid-19» pandēmijas sākumposmā pārvietošanās, ceļošanas un citu ierobežojumu rezultātā gaisa kvalitāte uzlabojās, šobrīd skaidri redzams, ka uzlabojumi bijuši īslaicīgi. Klimata pārmaiņas nav apstājušās, un siltumnīcefekta gāzu emisijas pēc īslaicīgas samazināšanās atgriezušās iepriekšējā līmenī. Pārdomās par to, kā vidi mums apkārt ietekmējis pandēmijas laiks, dalījās Lielās talkas vadītāja Vita Jaunzeme un Latvijas Dabas fonda priekšsēdētājs Andrejs Briedis.

Vita Jaunzeme, Lielās talkas vadītāja:
— Tā kā iedzīvotāji vairs netika uz ārzemēm, pārsvarā cilvēki ceļoja, staigāja un atpūtās Latvijā. Nezinu, kas tā ir par slimību, bet tur, kur cilvēks staigā un atpūšas, tiek atstāti atkritumi. Es pati par to pārliecinājos. Otra lieta, kas, manuprāt, ir traģiskāka un par ko runā daudz mazāk, ir cenu kāpums — gan atkritumu nodošanas, gan citās jomās. Cilvēkiem vairs nav tik lieli ienākumi, līdz ar to atkritumi diezgan aktīvi tiek izmesti mežā. Šīs divas lietas kopā sasummējot, aina rādās visai drūma. Raizes rada arī tas, ka nav iespējams izkontrolēt, kur nonāk būvniecības atkritumi un būvgruži. Nesen atklājās, ka uzņēmējs, kurš ražo mēbeles Lietuvā, visus savus rūpnieciskos atkritumus ved uz privātīpašumu Latvijā. Cilvēki meklē ekonomiskāko, izdevīgāko ceļu, kā atbrīvoties no atkritumiem, līdz ar to tie nonāk mežā.
Diemžēl pandēmijas dēļ visi pārējie jautājumi ir nonākuši otrajā plānā, tai skaitā jautājums par plastmasas piesārņojumu. Tagad vairs nav tik traki, bet sākumā katrs cepumiņš tika iepakots plastmasā. Iepriekš tika runāts par mazo plastmasas iepakojumu likvidēšanu, bet, sākoties pandēmijai, šis jautājums zaudēja savu aktualitāti. Jaunie likumi noteic, ka Eiropas Savienības tirdzniecības vietās vairs nevar iegādāties vienreizlietojamos plastmasas traukus un galda piederumus, kā arī vairākus citus plastmasas izstrādājumus. Kaut kāda likumdošana strādā un strādās, savu labumu dos arī depozīta sistēmas ieviešana, bet, vai situācija dabā radikāli izmainīsies? Domāju, ka nē. Cilvēki tik un tā droši vien turpinās mēslot, bez plastmasas un alumīnija bundžām ir vēl arī daudzi citi atkritumi. Man šķiet mazliet absurdi, ka pandēmija noslauka aktuālās ilgtspējas un ilgtermiņa lietas, kuras nedrīkst pamest novārtā. Dzīve nekad nevienas pandēmijas laikā nav apstājusies. Ir muļķīgi iznīcināt to, kas ir labi izdarīts, lai pēc tam atkal saskartos ar milzīgām problēmām, par globālo sasilšanu nemaz nerunājot. Jau šobrīd pēc ANO Klimata pārmaiņu konferences (COP26) ir skaidrs, ka neko izmainīt nevar, šobrīd ir runa par globālo piesārņojumu, kas lielā mērā ietekmē planētu un mūsu veselību. To gan varētu samazināt un ierobežot. Mērķi ir nosprausti, bet, kad cilvēks reāli iziet dabā, tad viņš ierauga pavisam citu ainu. Es esmu tas cilvēks, kurš iet dabā. Var būt nez kādi likumi, normas un lēmumi, bet, ieejot mežā, es redzu, kas tur patiesībā notiek.
Viss ir ļoti primitīvi, un tas nevienam nepatīk. Daudzu viedoklis ir — es nemēsloju, tāpēc es nevākšu. Tas ir pirmais, ar ko, manuprāt, būtu jāstrādā. Jā, tā tas ir, daži mēslo, bet mēs taču paši gribam dzīvot tīrākā vidē! Informatīvajā kampaņā vienmēr stāstām, ka tā ir mūsu, cilvēku, atbildība dabas priekšā. Nav svarīgi, ko dara kaimiņš, varbūt viņam ar laiku pieleks, ka nedrīkst mēslot un dedzināt savā dārzā visu, kas ienāk prātā. Vienaldzība, negribēšana un pārlieku liela lepnības kultivēšana nav nekas iepriecinošs. Otra lieta, kas ir ārkārtīgi nepopulāra, ir bezjēdzīga mantu iegādāšanās. Jo mazāk mēs pirksim, jo labāka būs situācija. Saprotu, ka ekonomisti uzreiz bļaus — kā tad ar ekonomiku? Sakarā ar pandēmiju ekonomika jau tā daudzās vietās slīd lejup. Tas nav stāsts par ekonomiku, bet gan par ilgtspējību. Ekonomikā jāienāk citiem principiem, un cilvēkiem jākļūst pieticīgākiem. Tas ir visnepatīkamākais, jo cilvēks negrib kļūt pieticīgs, viņš negrib staigāt ar vienu apģērba gabalu trīs gadus, bet tas būtu vispareizākais. Cilvēks negrib ierobežot savus ēšanas paradumus. Sabiedrībā valda ēšanas kults, un liela daļa pārtikas pēc tam tiek izmesta ārā. Tās ir sīkas lietas, kas kopā veido lielo bildi. Vienā teikumā — mazāk iepirkties un mazāk patērēt. Ja cilvēki to saprastu, mums būtu cerība.
Lai gan valstiskā līmenī šobrīd pandēmija ir priekšplānā un viss pārējais ir pastumts malā, talka ir notikusi arī pandēmijas laikā — formāts ir tāds, ka mums nevar neko aizliegt, ja cilvēki pa vienam, pa diviem iet dabā un ievēro distanci. Talka vienmēr ir notikusi un notiks neatkarīgi no ierobežojumiem — protams, ievērojot tā brīža normatīvos aktus. Diemžēl pandēmijas dēļ viss pārējais tiek noslaucīts kā nenozīmīgs. Cilvēkiem nekas cits kā vīruss un vakcinācija šobrīd neeksistē, un tas ir briesmīgi. Tāpēc arī nomet, liekas — kāda atšķirība? No otras puses, ir arī pozitīvās lietas — cilvēki mazāk pārvietojas, līdz ar to ir mazāks gaisa piesārņojums. Tiek ierobežota arī pirkšanās mānija, un cilvēki sāk saprast, ka viņi bez nevajadzīgo mantu veikaliem var iztikt. Tā bija tāda mode — katru sestdienu, svētdienu braukt uz lielveikaliem iepirkties. Es gribētu vienmēr katrā lietā ieraudzīt pozitīvo — lēnām daudziem cilvēkiem mainās paradumi. Šajā laikā ir gan plusi, gan mīnusi. Kā talkas organizatore varu teikt, ka dabas piesārņojums pieaug. Baidos, ka cilvēki būs iesēdējušies depresijā, apātijā un neko negribēs darīt, kaut gan šis gads pierādīja pretējo. Aktivitāte bija otrā lielākā 14 gadu laikā. Tas ir paradokss — it kā liekas, ka cilvēkam viss vienalga, bet aktivitāte bija milzīga. Tas sakrita ar emocionālo pacēlumu, jo beidzot cilvēki varēja doties ārpus mājas. Nezinu, kā būs nākamgad… Ceru, ka būs tāpat. Talka rada līdzsvaru — ir cilvēki, kuri mēslo, un ir tādi cilvēki, kuri šo līdzsvaru atjauno.

Andrejs Briedis, Latvijas Dabas fonda priekšsēdētājs:
— Nav stāsta tikai par pēdējiem diviem gadiem, šī slimība jau ir stipri ielaista. Jautājums, vai mēs skatāmies uz Latviju vai plašāk… Ja paskatāmies abos virzienos, nekā iepriecinoša nav, vēl joprojām mēs dažādu valdību un arī Latvijas valdības līmenī izliekamies, ka nekādu problēmu nav. Visi signāli, kas mums stāsta par dabas stāvokli, par tendencēm dabā, ir diezgan neiepriecinoši, bet valdībā nevienu tas neuztrauc. Kaut vai, ja mēs skatāmies to pašu kopējo lauksaimniecības politiku — kā ir kārtējā reformā, tā ir kārtējie solījumi, ka lauksaimnieki kļūs zaļāki. Jā, iespējams, atsevišķos gadījumos atsevišķas saimniecības tiešām ir kaut ko darījušas, bet baidos, ka tas ir bijis nevis valdības politikas dēļ, bet šo atsevišķo saimnieku iniciatīvas dēļ. Faktiski visi tie vides indikatori, kas mums Latvijā ļauj kaut ko vērtēt par dabas stāvokli, liecina, ka dotā situācija ir drūma. Kaut vai par piemēru ņemot Latvijas lauku putnu indeksu — pēdējos piecus gadus šis indekss samazinās, 2020. gadā tas bija ar vēsturiski zemāko vērtību. Vēl viens indikators ir pesticīdu izmantošana Latvijas lauksaimniecībā, kur mēs pēc pesticīdu pārdošanas pieauguma esam otrajā vietā Eiropā. Es neredzu nevienu vides indikatoru, kas ļautu uz esošo situāciju un esošajām tendencēm skatīties ar optimismu. Paskatoties globāli, nesen kā noslēgusies «COP26» konference Glāzgovā, kur nekas nopietns beigu galā netika izlemts. Ar galveno globālās sasilšanas jeb saslimšanas vaininieku — fosilās degvielas izmantošanu — vēl joprojām apietas kā ar baltiem cimdiem. Pirmo reizi problēma ir nosaukta vārdā, bet reālas rīcības, lai kaut ko mainītu, nav. Mums kā Latvijas iedzīvotājiem, kā planētas iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka planēta Zeme ir mūsu mājas un mūsu vietā neviens nemainīsies, mūsu vietā neviens šīs problēmas nerisinās. Jo ilgāk mēs gaidām, jo izmaiņas būs dramatiskākas.
Arī plastmasas piesārņojums ietekmē dabas daudzveidību un mūs kā cilvēkus. Mikro plastmasas ir faktiski visur. Atkritumu apsaimniekošana nav Latvijas Dabas fonda tiešā uzmanības lokā — lai izdarītu secinājumus, būtu vajadzīgi statistikas dati. Mana personīgā sajūta ir, ka pandēmija šajā jautājumā nav nākusi par labu, bet es ļoti labi apzinos, ka manas individuālās sajūtas var būt maldīgas. Kādreiz par to runāja vairāk, bet ar runāšanu vien nekas nemainās. Mums visiem patīk pamācīt citus, pastāstīt, kā citam būtu jārīkojas, bet bieži vien mēs izvairāmies saskatīt tās lietas, kur mums pašiem būtu jāmainās un kaut kas jādara. Runāšana ir laba lieta, tas ir sākums, bet, ja runāšanai neseko darbi, tā nav neko vērta.
Problēmu vaininieki nav īpaši tālu jāmeklē, varam nosaukt vienu konkrētu sugu, un tas ir homo sapiens, latviešu valodā runājot — cilvēks visās cilvēka izpausmēs, gan pārtikas ražošanā, gan dažādu izrakteņu ieguvē, ražošanā, tajā, kā mēs dzīvojam, ko mēs ēdam… Katrai no šīm darbībām ir negatīvas sekas, kas ietekmē dabas daudzveidību. Kaut vai, ja mēs skatāmies lauksaimniecības ķimizāciju, kas tiešā veidā ietekmē barības ķēdes. Pat ja mēs it kā lietojam pesticīdus, kas ir domāti sēņu slimību apkarošanai vai kukaiņiem, ir jāsa-prot, ka šīs sugas, šie dzīvie organismi ir daļa no lielās barības ķēdes. Daba ir pielāgoties spējīga un elastīga, bet kaut kādā brīdī tai pietiks. Ļoti labs salīdzinājums, ko mans kolēģis ornitologs nereti izmanto, ir stāsts par lidmašīnu — ja mēs lidojam ar lidmašīnu un lēnām sākam skrūvēt ārā skrūvītes, sākumā mēs neko sliktu nepamanīsim, bet pienāks brīdis, kad, izskrūvējot pēdējo skrūvīti, ar mums būs cauri, mēs nogāzīsimies kopā ar lidmašīnu. Cilvēku rīcība šajā brīdī ir stipri līdzīga. Ja mēs atņemam dažādām sugām dzīves telpu un barību, tas ir tikai loģisks iznākums. Tās labākajā gadījumā pārvietosies citur, kā tas ir ar putniem un citiem lielākiem organismiem, vai vienkārši aizies bojā. Tik vienkārši. Ir jāsaprot, ka mēs jau sen dzīvojam pāri planētas Zemes resursiem, mēs tērējam vairāk nekā drīkst, un tas ir tikai laika jautājums, kad esošā sistēma sabruks. Tajā brīdī mēs vairs nerunāsim par IKP. Skatoties caur klimata prizmu, pirms gandrīz 30 gadiem bija apņemšanās mazināt emisijas un mainīt veidu, kā mēs dzīvojam, bet katru reizi dati par to, kas notiek ar klimatu, ir arvien dramatiskāki, arvien sliktāki. Mēs nespējam apturēt šo lavīnu. Šajā brīdī mēs varam sevi salīdzināt ar vardi, kas ir ielikta katliņā un kuru lēnām silda. Kaut kas paliek dārgāks, kaut ko ir grūtāk iegādāties, ir parādījies vīruss, kaut kā esam iemācījušies sadzīvot, esam pieņēmuši, ka tā ir jaunā normalitāte, bet es baidos, ka šādi gaidot to brīdi, kad būs pavisam slikti, mēs vairs neko būtisku nespēsim mainīt. Atsevišķas pozitīvas iezīmes parādās, bet tas ir daudz par maz. Mums jāsāk domāt līdzi, ko mēs darām, un jāmēģina izprast likumsakarības. Pirms izdarām kādu pirkumu, vajadzētu padomāt, kas ir izmantots preces saražošanā un kāda varētu būt ietekme uz vidi. Mums jāsāk domāt līdzi, nevis vienkārši akli jāpatērē. Jāsāk analizēt, mācīties, apzināt mūsu ikdienas izvēles. Nevaru nosaukt vienu konkrētu recepti, vienu konkrētu lietu, kuru, sākot darīt, viss tiks atrisināts. Ja tas būtu tik vienkārši, mēs to sen būtu izdarījuši. Tas nav ne vienkārši, ne ērti.
Valstiskā līmenī vajadzētu sākt domāt ilgtermiņā, noteikt konkrētus mērķus un sekot līdzi, vai tas, ko mēs darām, mūs tuvina šiem mērķiem. Pēdējā mēneša laikā man sanāca diezgan daudz lasīt dažādus dokumentus par kopējās lauksaimniecības kārtējo reformu, tur diemžēl mērķis ir nevis kaut ko sasniegt, nacionāli uzlabot vai mainīt, bet mērķis ir pēc iespējas vieglāk paņemt Eiropas naudu. Kamēr mums kā valstij būs mērķis pēc iespējas vairāk nopelnīt tagad un tūlīt, pēc iespējas vieglāk paņemt Eiropas naudu, problēmas tikai pastiprināsies. Diezgan bēdīgs fakts ir tas, ka mums nacionālā vēlme kaut ko jēgpilni darīt dabas, vides jomā, ir ļoti ierobežota. Kad bija balsojums par iestāšanos Eiropas Savienībā, es personīgi nobalsoju pret, bet šajā brīdī apzinos, ka tā, ļoti iespējams, bija kļūda — ja ne Eiropas Savienība, vides jautājumos problēmas būtu daudz lielākas. Mēs paši negribam savu vidi, dabu sargāt, saglabāt un atjaunot…