Vēlme kaut ko sasniegt ir galvenā

Personības

Kad pienāk laikraksta iespējamā nedēļas īpašā viesa apzināšanas laiks, tad vienmēr gribas trāpīt desmitniekā, tāpēc liela svētība ir draugi un paziņas, kas izraudzīto novadnieku pazīst vai zina personīgi. Un par Agni Vicinski visi kā viens bez domāšanas saka: «Viņš vienkārši ir sirds cilvēks.»
Pēc tāda ieteikuma, ko vēl kavēties? Novembra beigās Talsu novada Atzinības balvu ieguvušais Agnis Vicinskis piekrīt sarunai, kaut brīvā laika viņam itin nemaz un darba pilnas rokas. Ne par velti saņemts apbalvojums par pašaizliedzīgu un ilggadēju ieguldījumu Talsu novada kultūras dzīves norisē. Pasākumu apskaņošana un gaismošana Agnim ir vaļasprieks, kas sagādā prieku, un laba kvalitāte šajā ziņā ir spēcīgs vadmotīvs darboties. Un paziņas zina sacīt, ka šis vīrs mīl kārtību un ir prasīgs gan pret sevi, gan darbiniekiem, bet, neskatoties uz to, visu viņa darbošanos caurauž sirsnība un labsirdība. Kā noprotam — viss ap sirdi. Un kā var nenopļaut cieņu un labus vārdus? Katram taču sava alga — tas sējas un pļaujas likums patiesi darbojas. Un vēl kāds zinātājs zina sacīt, ka Agnim vienmēr viss bijis saistīts ar mūziku — agrāk spēlējis balles un tad sācis pasākumu apskaņošanas un gaismošanas darbus, kuros ir joprojām, un pēdējos gados manāmi pilnveidojies.
Īstens stendenieks
Agnis Vicinskis, kas apmēram pirms deviņiem gadiem jau pabijis laikraksta nedēļas viesa «krēslā», nudien ir vienkāršs cilvēks, kam publiska gozēšanās nav īsti pie sirds, taču, kā mēdzu sacīt — ja neesi trīs gadus bijis laikrakstu lappušu slejās, neesi bijis nemaz, tāpēc kāpēc gan nepiekrist un neļauties, lai pēc tam pats paskatītos uz sevi no malas? Un ir jau arī «maķenīt» vieglāk, kad var sarunāties telefoniski, kas šajā laika periodā ir ierasta intervijas forma, jo izrādās, ka televīzijai Agnis atsacījis — kameras ir un paliek kameras, kad, kā smej pats, viss var pēkšņi aizmirsties. Tāpēc mums īpaši liels prieks par sirsnīgo sarunu, kurai tika dota zaļā gaisma. Un, jā, Talsu novada rosīgais entuziasts ir īsts stendenieks, jo, šķiet, ka neīstu nemaz nav. Nav jau nekāds noslēpums, ka šī puse izdaudzināta ar savām interesantajām laikapstākļu iezīmēm, jo, ja visur līst, tad, šķērsojot Stendes vilciena sliedes, spīd saule. Un otrādāk. Ir, nudien ir Stende ar savu «odziņu» un šarmu — ko tur liegties. Un iedzīvotāji arī ir ar savu «krampi». Kā saka pats Agnis — ja kaut ko izdomā un ir pārliecība, ka tas darbosies, tad tas vienkārši jādara. Tā abi ar brāli Zinti kopā aktīvi darbojas gan būvniecības firmas SIA «Vīgantes» vadībā, gan tirdzniecības sfērā, gan citās jomās jau ilgus gadus. Vienīgi skaņošana nav vecākā brāļa stihija, bet, kā saka Agnis — deviņdesmit procentos gadījumu abi brāļi darbojas kopā. Jautāts, no kurienes ģimenē tāda apņēmība, darbaspēks un spējas, Agnis teic, ka tētim bijusi tāda daba, un abi vecāki arī darbojušies tirdzniecības sfērā visu mūžu. Tas lieliski apstiprina ģimenes nozīmi cilvēka dzīvē, jo tās sadzīve, pamats, vērtības ir kā pūra lāde, kas tiek nodota mantojumā arī pēctečiem. Protams, ne viss arsenāls tiek izmantots un ne viss der mūslaikos, taču pamatu tas pavisam noteikti ieliek.
«Esmu dzimis stendenieks un esmu šeit joprojām. Jā, esmu šīs vietas patriots. Ir jābūt apziņai, kur tu dzīvo un ko var darīt, lai palīdzētu… Vai atvērtam cilvēkam ir risks tikt pieviltam? Ja tā ir cilvēka būtība, tad par risku jau nedomā. Tāds vienkārši esi un palīdzi, jo tas ir sirdī. Un es uzskatu, ka visās situācijās ir izeja. Nav dzīvē bijis: kādas lietas dēļ sanācis ļoti vilties. Tā tas nav. Nav tā, ka pilnīgi viss aiziet aplami,» turpina Agnis Vicinskis.
Skaņa un gaisma — jau no bērnības
Apskaņošanas darbu entuziasts atklāj, ka mīlestība pret vaļasprieku, ar ko nodarbojas nedēļas nogalēs, proti, apskaņošana un gaismošana, pielipusi jau bērnībā. «Es kopš bērnības par to sapņoju. Jau pusaudža gados pats zāģēju tumbas, un, kad pavērās iespēja, aizbraucu uz Rīgu, uz Kultūras ministriju, un šo to tur dabūju. Tie bija padomju laiki, kad viss bija par rubļiem un bija jāiet ar pilnām rokām, tad visu varēja «sabīdīt». Astoņdesmito gadu beigās mācījos Saldus celtniecības tehnikumā. Tajā laikā spēlēju grupā basģitāru, un tur arī sapazinos ar savu sievu, kura spēlēja sintezatoru un dziedāja. Mēs spēlējām vienā grupā,» atceras Agnis, un uz jautājumu, vai ģimenē bijušas kādas muzikālās saknes, viņš atzīst, ka neesot vis. «Man tas ir hobija līmenī, un nav profesionāli pēc notīm, bet ir pēc izjūtas uz dzirdes. Muzikālā dzirde un gribēšana to darīt. Tam ir liels spēks. Vēlme kaut ko sasniegt ir galvenā. Bez tās nevar. Ar to viss sākas. Protams, var sanākt ne tik veiksmīgi, bet viss slēpjas vēlmē, vīzijā un mērķa nospraušanā,» ir pārliecināts A. Vicinskis.
Dzīve uz riteņiem
Jā, patiešām, izrādās, ka rosīgajam novadniekam darba ietvaros sanāk daudz braukāt un ilgs laiks aizrit ceļā. «Uz riteņiem ar divām mašīnām man sanāk nobraukt vairāk nekā simts tūkstošu kilometru. Tā nu sanāk. Domāju, ka šogad braukšu mazāk, bet skatos, ka cipars iznāk pat lielāks. Kaut kā tie kilometri lasās ļoti ātri. (Smejas.) Un kā ir būt pašam sev priekšniekam? Tas nozīmē dzīvot ar sapratni, ka tavā vietā neviens cits neko neizdarīs. Ja pats paveiksi, saorganizēsi, sakārtosi, tad to būsi arī izdarījis. Neviens cits to nedarīs. Tas ir atkarīgs tikai no paša,» domās dalās Agnis, kurš, jautāts, vai priekšniekam nav grūti darboties kāda cita cilvēka pakļautībā, teic, ka šajā sakarā neesot nekādu problēmu. «Pašlaik arī strādāju Stendes kultūras namā. Mana priekšniece ir kultūras nama vadītāja, un man nav nekādu problēmu. Diskomfortu neizjūtu. Tā skaņošana man arī ir hobijs, kas ļoti patīk, bet, jā, es gan nezinu, kā būtu, ja man, piemēram, būtu jārok grāvji,» pasmaida Talsu novada apbalvojumu kultūras jomā ieguvušais stendenieks. Ar gaismošanu gan vairāk aizrāvies dēls Kaspars, bet skaņošanas niša esot paša sirdslieta un aizraušanās. Tā ir prioritārā.
«Man ir nozīmīgi un patīk, ka labi skan. Kvalitāte ir svarīga. Pašam man patīk latviešu estrādes mūzika. Tikai latviešu. Ārzemju mūziku neklausos vispār. Un jā, arī džezs patīk, «Latvijas Radio bigbends». Tur arī spēlē mans znots, un ir sanācis braukāt uz koncertiem. Man ļoti patīk, jo ir kvalitāte. Tāpat Raimonds Pauls — viņu uzreiz var atšķirt. Viņam ir savs rokraksts un ne ar vienu citu nevar sajaukt,» vērtībās dalās Agnis Vicinskis.
Prasīgs pret sevi un citiem
Interesējoties, kā mūsu puses skaņošanas darbu entuziastu, būvniecības firmas vadītāju un tirdzniecības jomas pārstāvi vērtē paziņas, izskan, ka Agnis ir patiešām nopietns attieksmes ziņā un prasa to arī no citiem. Kvalitātei paveiktajā ir jābūt pašsaprotamai, un bez tās nevar. «Varbūt prasību ziņā uz vecumu esmu palicis mazliet pielaidīgāks, saprotot, ka šis ir laiks, kad daudzas lietas nevar ietekmēt,» piebilst Agnis. Esot gan reizes, kad tīri cilvēcīgi ir jāsaņemas, un rodas jautājums par to, kam īsti viss, ko dara, ir vajadzīgs, bet pēc dienas un divām jau tiekot prātots, ko un kā paveikt tālāk, lai būtu vēl labāk, nekā jau ir. Un, ja dienai būtu stundu vairāk, Agnis nemaz nezina, ko darītu, jo pierasts jau, ka tā vienmēr pietrūkst. Bet svarīgi, viņaprāt, ir pievērst uzmanību arī veselībai, jo skrienot un darbojoties to var nemanot arī sabeigt. Izrādās, ka Agnim ir arī pirtiņa, uz kuru garo darba stundu dēļ sanākot aiziet arvien retāk. «Tagad gribas atpūsties mājās — vienkārši dīvānā, bet pirts jau ir vesels notikums… Mans draugs divos dienā sāk un pusdivpadsmitos naktī beidz. Jā, tā ir vesela pasaule,» smaidot stāsta stendenieks, kurš līdzcilvēkos ļoti augstu vērtē uzticamību un to, ka ir tautā bieži vien izzūdošais princips «Vīrs un vārds!». Viņam ļoti kaitinoša šķiet Latvijā tik ļoti biežā birokrātija un papīru kalni, jo svarīgi šķiet apsolīt un izdarīt, un arī savstarpējā uzticēšanās, lai nevajadzētu papīru papīra galā.
Divi Agņa un brāļa Zinta veikali ir «Elvi Latvija» pārstāvji. «Par būvuzņēmumu vairāk atbild brālis, bet veikali ir mans lauciņš. Abos veikalos ir ļoti labi darbinieki, kuriem var uzticēties. Man patīk iekārtošana un tehniskā puse, kas ir diezgan sarežģīta. Ik pēc gadiem cenšamies ko rekonstruēt, lai pircējiem būtu patīkami. Mūsu veikali sakoptākā pagasta konkursa ietvaros ir bijuši laureāti. Ir patīkami, ka tas tiek novērtēts. Tikko pabeidzām otra veikala rekonstrukciju, un neslēpšu, ka man pašam ļoti patīk rezultāts,» atklāti bilst A. Vicinskis.
Vai laiki patiešām tik grūti, kā runā?
Nav jau nekāds noslēpums, ka tā saucamais pandēmijas laiks daudziem nesis milzīgus zaudējumus un bieži manām cilvēkus, kuri padevušies un nokāruši degunus. Jautāts, kā vērtē šo laiku, Agnis pārliecinoši teic, ka visi laiki viņam šķiet labi. Svarīgi saprast, uz ko mēs skatāmies. «Labi bijuši bezrūpīgie padomju laiki, arī Atmodas laiki, kad viss gājis uz «urrā!». Šie laiki ir interesanti, un kaut ko tik ļoti sliktu negribas teikt, ka pat liekas, ka nav jau nemaz tik traki, kā runā. Protams, pandēmija ar slimošanām nekas labs nav un ir grūti…» domās dalās Agnis, un pasmejamies par to andekdoti, kurā pesimists, skatoties uz tuksnesi, redz mokošu nāvi un karstumu, bet optimists — daudz smilšu un daudz vietas, kur izvērsties. «Man liekas, ka nav viss slikts. Ir, protams, citādāk nekā pirms divdesmit trīsdesmit gadiem. Un svarīgi patiešām, kā mēs skatāmies uz lietām un notiekošo,» motivē Agnis.
Mūzika — Vicinsku ģimenes svarīga dzīves platforma
Jautājot Agnim par mūzikas lomu viņa ģimenes dzīvē pašlaik, viņš pastāsta, ka sieva Inguna palīdz diriģentam vadīt kori un ir muzikālās dzīves vadītāja Nurmes evaņģēliski luteriskajā draudzē, spēlējot arī ērģeles, un ir profesionāla mūziķe. Lai gan pats aizrāvies tieši ar skaņošanu, visa dzīve ģimenē šā vai tā ritot saistībā ar mūzikas plūdumu. Mūzikas vide, skaņa, gaisma, koncerti — tā ir Agņa sirdslieta. Talsu apkārtnes kultūras nami, Matkule, tāpat Kuldīgas puse ir vietas, kur Agnis izpaužas. Viņš lielus nākotnes plānus pašlaik nav iezīmējis, jo svarīgi šajos neparedzamajos laikos šķiet turēties uz viļņa visās jomās un turpināt iesākto. Situācija mainās pa minūtēm, mūzikas jomā ar to ir jārēķinās.
Ko šajā laikā Agnis novēl novadniekiem? «Galvenais — izturību, mazāk intrigu, mazāk negāciju. Svarīgi ir saglabāt cieņu citam pret citu, jo mēs pašlaik esam pārkāpuši robežas. Šķiet, ka apēst otru un saplēst gabalos — tas ir tas, ko darām bez sirdsapziņas pārmetumiem. Svarīgi ir to visu izturēt un palikt cilvēkam. Un lai visiem veselība un iespējas!» sarunu noslēdz daudzpusīgais novadnieks, ar kuru varam lepoties. Un mēs arī lepojamies. Paldies, Agni, par sirdi un vienkāršību, par skaņu un par gaismām, par iespējām un uzticamību.