«Cenšos darīt visu no sirds»

Uzņēmējdarbība

Pirms aptuveni nedēļas pitradznieka Andra Antmaņa sētā viesojās Zemkopības ministrijas pārstāvji. Kāpēc? Visbiežāk cilvēki pie viņa griežas ar mērķi nogaršot un iegādāties kūpinātas zivtiņas, bet šoreiz mērķis bija cits. Andrim tika pasniegta godam nopelnītā Gada balva zivsaimniecībā «Lielais loms 2021» nominācijā «Ieguldījums zivsaimniecības un ūdeņu apsaimniekošanas popularizēšanā». Pirms vairākiem gadiem viņš par paveikto kultūras mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā saņēmis arī kultūras zīmi «Latviskais mantojums».
«Es cilvēkiem stāstu par senatni un aizgājušajiem laikiem — stāsts iet no rokas rokā, no mutes mutē, cilvēkiem patīk, un kāds to ir novērtējis. Viens ir tas, ka saņemu par savu darbu samaksu, bet man ir arī otra aldziņa — apziņa, ka cilvēkiem patīk,» prieku par saņemto balvu pauž Andris.
Ar zivju kūpināšanu viņš nodarbojas jau aptuveni 30 gadu. «Tēvam piederēja divas mājas — ceļa abās pusēs. Astoņu gadu vecumā aizgāju uz otrām mājām, vēlāk iepazinos ar savu tagadējo sievu, un atnācām atpakaļ. Šajā mājā dūmu namiņa vairs nebija — būdiņa bija nojaukta. Biju pārliecināts, ka lauku sētā dūmu būdiņa ir vajadzīga. Zināju, ka tēvs kūpināja desas, gaļu, zivis… Tādam nolūkam uztaisīju dūmu namiņu, un jau tajā pašā gadā to sāka likt lietā mans brālis. Domāju — jāpamēģina man arī. Viņam ir karsti kūpinātas zivtiņas, man — vidēji kūpinātas. Lieli konkurenti neesam — strādājam katrs savā jomā. Viņam ir savs klientu loks, man — savējais.»
«Sākot kūpināt zivis, ceļa malā izliku reklāmu «kūpinātas butes». Vasarnieki regulāri piestāja, bet cilvēku skaitu nebija iespējams prognozēt. Kad piestāja lielie autobusi, visas zivis aizgāja. Šobrīd vasarā gandrīz viss ir tikai uz pieteikumu. Jūlijā, augustā zivis var dabūt, cik nu var. Pa šiem 30 gadiem es savām tekošajām, regulārajām kundēm esmu teicis — ja jūs gribat tikt pie zivtiņām, pirms izbraukšanas piesakieties. Protams, ir reizes, kad cilvēku plūsma pamainās, — lietainā dienā pie zivtiņām var tikt tāpat, bet labā laikā tas ir neiespējami. Kūpinām gandrīz katru nakti — brīvdienas man ir svētdienas, dienas, kad jūrā ir vējš, un tās dienas, kad zvejnieks neko nenoķer. Paldies Dievam, man palīdz zvejnieciņi no malas — kādreiz no viena dabūju klāt, kādreiz no otra, un sanāk gandrīz tik daudz, cik vajag. Diemžēl zivtiņu pa šiem 30 gadiem ir palicis mazāk. Otrs faktors ir zvejnieki. Kad iesākām darboties, Mazirbē bija ap desmit zvejniekiem, tagad ir tikai viens. Arī Kolkā ir palikuši tikai daži. Likumi visu laiku mainās — slēptā veidā notiek piekrastes zvejniecības iznīcināšana. Mums par labu nāk tas, ka daudzi ir pārgājuši uz lielajām poļu zivīm,» atklāj Andris.
«Pirms 30 gadiem šajā pusē zivis nopirkt nevarēja, savā sētā kūpināja katrs, bet tirdzniecība nenotika. Kad mēs sākām kūpināt, sasparojās arī visi pārējie. Pitragā vien mēs kādu brīdi bijām pieci kūpinātāji. Sākums bija pagrūtāks, bet izlauzāmies tam cauri — cilvēkiem zivtiņas garšoja, draugs draugam, draugs draugam, un tagad jau reklāmas vairs nevajag. Protams, gaumes ir dažādas. Kad man sētā ienāk 50, 60 cilvēku uz degustāciju, saku — es zinu, ka visiem noteikti negaršos, bet nesakiet man, lai man mierīgāka sirds (smejas). Pašā sākumā viens teica — gribētos, lai zivtiņa būtu sāļāka, tajā pašā laikā atnāk otrs, saka — sāls varēja būt mazāk. Domāju — labi, paeksperimentēšu. Viens gribēja sulīgāku, otrs sausāku. Nesapratu, ka to nevar apvienot, bet centos. Pēc daudziem mēģinājumiem sapratu, ka tā tomēr nesanāks. Teicu cilvēkiem — tāds ir mans rokraksts, un tur neko nevar darīt. Pirmajā reizē kūpināju pēc izjūtām un atmiņas — biju redzējis, kā tēvs to dara, un liku visu kopā, bet, ja no divām dažādām lietām sastellē trešo, nekas nesanāk. Izmetu no galvas to, kā tēvs kūpināja, iekurināju ugunskuru, paņēmu zivtiņu un lēnām to vēroju. Tā laika gaitā izveidojās mans kūpinājums. Vienīgi sortiments tagad ir lielāks — kūpinu visas tās zivtiņas, kas piekrastē ir dabūjamas, — jūras asarus, butes, sīgas, zandartiņus, vietējos lasīšus, vējzivis… Kūpinu arī vimbas, bet ar vimbām ir viena problēma — tām ir daudz asaku. Ar asakām jāiemācās tikt galā — ja to iemācās, vimbas var ēst tāpat kā jebkuru citu zivi. Esmu palicis pie tā, kas man ir. Kā būs nākotnē, neviens nevar zināt. Dzīvoju, paļaujoties uz savu Kungu, — mēs esam ticīgi cilvēki, līdz ar to nav nekāda satraukuma. Gada skatījumā uz priekšu paskatos, bet tas nav tas, kas man obligāti jāsasniedz. Nospraužu mazos mērķus. Ja lielajiem būs lemts izdoties, tie izdosies,» pārliecību pauž pitradznieks.
Tā kā kūpināšanas process
ir diezgan laikietilpīgs, cilvēku, kuri šajā procesā vēlas piedalīties no sākuma līdz beigām, nav daudz, bet laiku pa laikam kāds interesents tomēr uzrodas. «Kad pie mums viesojas skolēnu grupas, sagatavoju dēlīšus, sapērku cimdus, sariktēju nazīšus, un tad viņi savstarpēji mainās. Ir bijuši cilvēki, kuri atbrauc, padzīvo brīvdienu mājiņā un pamēģina iegriezt vai uzdurt zivtiņu, bet lielāka interese ir par pašu kūpināšanas procesu. Pavērot, kā top ugunskurs un žūst zivtiņas, grib diezgan daudzi, bet šis process ir diezgan garš, vasarās tas notiek naktīs. Dažkārt cilvēks atnāk, pāris stundiņas paskatās, saprot, ka process kādu laiku nemainīsies, aiziet uz mājiņu pāris stundiņas pasnaust un tad nāk atpakaļ.
Šobrīd lielāks uzsvars ir uz degustācijām. Diemžēl vasaras pirmā puse bija pilnīgi tukša, jo viss bija slēgts. Pagājušajā gadā bija tas pats, bet bija daudz lietuviešu. Latvieši pie mums vasaras sākumā brauca maz, visi devās uz plato galu. Uz jūru cilvēki brauca vasaras otrajā pusē, kad tā bija iesilusi. Ir dienas, kad pie mums ir vairākas grupiņas reizē. Ar 15, 20 cilvēkiem ir vieglāk, bet ir gadījies tā, ka pirmais autobuss drusciņ nokavē, otrs autobuss pasteidzas, abi galdi ir pilni ar cilvēkiem, un pārējie stāv rindā. Cenšos darīt visu no sirds, lai tas nav tikai naudas dēļ, bet lai cilvēks no tā kaut ko gūst. Naudu var pelnīt visādos veidos, bet, strādājot ar cilvēkiem, tie ir jāmīl. Kad sākām darboties tūrisma jomā, sapratu — man jātaisa nevis tā, kā man vajag, bet tā, kā cilvēkiem vajag. Šobrīd mums ir divas mājiņas — brīvdienu mājiņa ar visām ērtībām un kempinga mājiņa. Nākotnē plānojas vēl kāds namiņš. Uzbūvējām arī kafejnīcas ēku un terasīti. Lielajai mājai jau ir deviņas sezonas, būs desmitā, bet mazajai — par divām sezonām mazāk. Viss manā dzīvē ir noticis neplānoti. Cilvēki vaicāja, vai nav pieejamas telts vietas, uztaisījām telts vietas un sapratām, ka ir vajadzīga arī duša. Pēc tam sākām interesēties par mājiņām, un tā tikai uz priekšu. Šogad Mājas kafejnīcu dienās apkalpojām 500, 600 cilvēkus,» atklāj Andris.
Cilvēku plūsma gada siltajā periodā
ir diezgan liela un darba ir daudz, līdz ar to vasarā zivis tiek kūpinātas pa naktīm. «Zvejnieks no rīta iet jūrā un ap 17.00, 18.00 nāk no jūras ārā. Tā kā laiks ir karsts, zivtiņas nevar ilgi stāvēt. Man tām jāaizbrauc pakaļ, jāatved mājās, jāizķidā, jānomazgā un divas ar pusi, trīs stundas jātur sālījumā. Pēc tam tās jāsaver, un tad sākas kūpināšanas process. Parastā butīte tiek kūpināta astoņas, desmit stundas. To visu sasummējot kopā, ir jaunās dienas rīts. Viss process paņem gandrīz 20 stundu. Kad zivtiņas ir gatavas, man tās jāizņem ārā, stundu jāstāv klāt, kamēr tās atdziest, jānoņem no virbiņiem, jāsaliek plastmasas kastītēs un jāsakrāmē ledusskapī. Vasarā līdz ledusskapim netieku — kad beidzu svērt, nāk pusdienas laiks un pēc četrām stundām ir jaunā porcija ar zivīm. Citreiz nedaudz pasnaužu, bet bieži ir tā, ka neatliek laika un ir pamatīgs nogurums. Reiz dūmu namiņš aizdegās — biju istabā iegājis uztaisīt kafiju, iznācu laukā un pieņēmu, ka tā ir svecīte. Prāts nebija spējīgs analizēt — labu laiku stāvēju un dzēru kafiju. Kad svecīte palika lielāka, beidzot sapratu, ka deg. Izrādās — cilvēks var būt tik noguris, ka nespēj atšķirt sveci no ugunsgrēka… Interesantu atgadījumu piedzīvoju arī pirms 25 gadiem. Kūpināšanas process notiek divās daļās — vispirms ir apžāvēšana, pēc tam sakrāmēju kārtīgu ugunskuru, aiztaisu visu ciet un vaktēju uguntiņu. Tonakt apsēdos uz bluķīša pie dūmu namiņa, un, kad attaisīju acis, saulīte jau bija pakāpusies. Sapratu, ka sakrāvu ugunskuru un aizmigu! Attaisu durvis, skatos — ugunskurs izdedzis, zivis perfekti nokūpinātas. Malka vienmēr paliek pāri — ja izdedzinu to līdz galam, zivis ir izkaltušas, vidū sadegušas, un tur vairs nekā nav, bet šīs bija perfekti nokūpinātas! Pateicos manam mīļajam Debesu Tēvam, kurš visu tik brīnišķīgi sakārtoja! Šajā darbā ir savi izaicinājumi, bet ar ģimenes un Dieva palīdzību nekas nav par grūtu,» atzīst pitradznieks.