Ielecot pēdējā vilcienā, aizlidoja uz Jaunzēlandi

Personības

Valdemārpilniece Linda Sīpola ar draugu Salvi vasaras sākumā atgriezās Latvijā no pusotra gada viesošanās Jaunzēlandē, bet, lai dalītos ar «Talsu Vēstu» lasītājiem spilgtajos iespaidos, nācās nedaudz pagaidīt, līdz viņa atlidos no nelielā ceļojuma uz Parīzi.
Nodomāju tik: «Vai nav jauki, ka var tā ar savu cilvēku uz pāris dienām aizšaut aplūkot Eifeli? Pie tam kovida laikā!» Un tikko Linda ir mājās, tā sazvanāmies, un tieku savaldzināta ar dzīvīgiem uzplaiksnījumiem par piedzīvoto no tālā zemes punkta — Jaunzēlandes. Tik tālā, ka, šķiet, tālāka nemaz nevar būt, jo sanāk, ka lidošana no Latvijas uz šo valsti kopumā prasa pat 23 stundas. Ar sarunas biedri vien nosmejam, ka Jaunzēlande ir gluži vai kā pasaules tālākais gals, kā bērnībā mēdza sacīt, kad bija jāpērk biļete par akmentiņiem karuselī un gribējās griezties nebeidzami ilgi. Tā arī sacīja: «Man, lūdzu, līdz pasaules galam!»
«Mums ļoti paveicās»
Iesākot stāstu, Linda uzreiz piemin tā saucamo darba brīvdienu vīzu jeb «Working Holiday Visa», kas esot lieliska iespēja jauniem cilvēkiem līdz 30 gadu vecuma sasniegšanai. To abi ar draugu Salvi arī izmantojuši, kad devušies uz tālo zemi — Jaunzēlandi. Ielekuši «pēdējā vilcienā» un izmantojuši lielisko iespēju, ko piedāvā šādas vīzas saņemšana. Tā vienmēr tiekot izķerta vienā momentā, jo pieprasījums ir patiešām liels. Un lai gan patriotiska Latvijas svētku svinēšana ar valsts karogu izteiktāka bijusi 4. maijā, tas lietas būtību nemaina — latvietim karogs un valsts svētki ir sirdī arī tad, kad kājas nemin mīļās tēvzemes smiltis. To apliecinājusi arī Jaunzēlandē satiktā tautiete, kura bijusi no sirds priecīga, ka svētku brīdis pavadīts kopā ar Lindu un Salvi.
«18. novembris parasti ir laiks, kad kaut kur aizskrienu, jo tā ir brīvdiena. Mēģinu izrauties ārpus Latvijas, jo brīvā laika nav daudz. Ir savs darba režīms. Bet, ja runājam par Jaunzēlandi, tad tur pavadīts apmēram pusotrs gads. Un nedaudz, apmēram mēnesis, pabūts arī Austrālijā. Aizbraucām tieši pirms kovida, proti, 2020. gada sākumā. Ierodoties Āzijā, sākām uztraukties, ka netiksim tālāk, bet veiksmīgi viss izdevās, un pēc divām nedēļām visas robežas bija ciet. Tas, protams, bija negaidīti, jo sākumā jau runāja par vīrusu Ķīnā, un neviens nedomāja, ka viss izvērsīsies tādos apmēros. Mums ļoti paveicās — ielidojām bez problēmām, un arī tālāk viss bija kārtībā,» pieredzē dalās jaunā sieviete.
Linda atklāj, ka Jaunzēlandē ir labas iespējas piestrādāt un iepriekš pieminētā vīza ļauj tur baudīt dzīvi un paralēli arī strādāt. Šī piestrādāšana nav sarežģīta. Vienkārši lejuplādē aplikāciju, līdzīgu kā «ss.lv», un tur cilvēki ieliek, ka, piemēram, uz divām nedēļām vajadzīgs kaut ko padarīt un viņiem palīdzēt. Un tad persona, kas meklē iespējas piestrādāt, piesakās, un viss notiek. «Tas viss ir oficiāli un izdevīgi. Ar šo pieminēto vīzu, tur strādājot, jāmaksā nodokļi, bet ir noteikumi, ka naudu arī atskaita atpakaļ, ja nepārsniedz noteiktus limitus. Jaunzēlandē šī lieta ir ļoti sakārtota. Es ļoti iesaku to izmēģināt,» sajūsmu neslēpj dzīvesprieka pilnā Linda.
Pilnīgi cita pasaule — ar atvērtību un vieglumu
Jautāta, kāpēc devusies uz tālo Jaunzēlandi, Linda teic, ka patiesībā kādi 100 latvieši gada laikā dodas uz šo zemi, un tā patiešām ir vieta, uz kuru iesaka doties ikvienam, taču ar nedēļu apskatei noteikti būtu par maz. Par maz būtu arī ar mēnesi, jo plašumi un baudāmā netrūkst. Gatavošanās ceļam, informācijas vākšana par valsti intensīvi notikusi jau pusgadu iepriekš, tāpēc droši var teikt, ka visam pieiets nopietni. «Paralēli tam sekojām līdzi citu latviešu pieredzei, kas aizbraukuši uz Jaunzēlandi ātrāk. Tā nu pametām darbus un braucām. Mēs tieši pirms tam bijām nopirkuši dzīvokli Rīgā, bet atradām īrniekus un visu sakārtojām, lai varētu mierīgi aizbraukt. Es nebiju gaidījusi, ka, aizbraucot uz Jaunzēlandi, tur būs tādi lauki. (Smejas.) Oklenda ne. Tā ir liela un internacionāla pilsēta. Bet ārpus pilsētas cilvēki ir ļoti vienkārši un staigā gumijniekos un flipflopos vai ar plikām pēdām. Un būtībā — ja tev ir flipflopi vai gumijnieki, vari ar tiem visu gadu nostaigāt. Ziemeļsalā to tā piefiksējām. Tur viss ir patiešām ļoti vienkāršs — vienkārši cilvēki, kas ir neredzēti draudzīgi, un viņiem ir vienkāršs skatījums uz lietām. Salu apdzīvo kivi un maori. Kad ielidojām lidostā, dzirdējām, ka saka: katram dzīvē vajag izmēģināt, kā ir dzīvot kopā ar kivi un maoriem. Tad izbaudi to cilvēku vienkāršību un to, kā viņi uzticas un cik vienkārši skatās uz pasauli. Cik pozitīvi viņi to dara! Tas liek saprast, ka neko nevajag sarežģīt. Ne darbos, ne dzīvē. Visu tver vienkārši — bez stresa un uztraukuma. Pilnīgi citādāk, nekā ir pie mums. Tie cilvēki prot vienkāršās lietās atrast prieku un humoru. Tas laikam arī bija mūsu kultūršoks — tā atvērtība un vieglums. Viņiem nav aizspriedumu — vai ej ar augstpapēžu kurpēm, vai plikām pēdām. Cilvēki bija pirmais, kas pārsteidza. Tā viņu uzticēšanās ir kaut kas apbrīnojams! Pēc tam, protams, daba un valsts,» iespaidos dalās valdemārpilniece.
Kultūras ziņā — diezgan garlaicīgi un bez īpašas «odziņas»
Runājot par jaunzēlandiešu kultūru kā tādu, Linda atklāti pauž, ka savā ziņā Jaunzēlandē cilvēki ir garlaicīgi un bez kādiem akcentiem. Viņiem viss esot kā Lielbritānijā. Un karaliene ir galva arī Jaunzēlandē. To ļoti varot just. Prezidenta valstī nav. «Visas kultūras iezīmes arī ir kā Anglijā. Ja runājam par ēdieniem, tad ir neveselīgā fish and chips kultūra, kas apzīmē ceptas zivs un čipsu mīļotājus. Nu ļoti neveselīgi. Tas ir vienmēr un visur. Pēc pusotra gada tur mēs smejamies, ka nemūžam vairs neēdīsim tos kartupeļus un zivi. Patiesībā jau kivi kultūrai nav nekā ļoti izteikta, taču maoriem ir vairāk savas tautas identitātes apzināšanās. Esot mājās pie kivi, var redzēt, ka Anglija viņiem ir kaut kas īpašs. Žurnāli veikalos visi ir saistīti ar Anglijas karaļnama dzīvi. Principā jau viņiem tas viss ir tik tāls, bet ar žurnālu starpniecību tajā iekšā ir visi. Arī ēdiens ir līdzīgs kā Anglijā,» savos vērojumos dalās aktīvā dzīvesveida piekritēja Linda, kurai ar draugu Salvi sirdij tuvi ir dažādi pārgājieni, dabas skaistums un neatkārtojamība.
Ziemassvētkos kā Latvijas Jāņos
«Es iesaku uz Jaunzēlandi braukt tiem, kas mīl dabu. Vēsturiski tur īsti neko neiegūsi, jo Jaunzēlande ir jauna valsts. No vecpilsētu skatiem un senām ainavām neko īsti nesaredzēsiet. Ja patīk kāpt kalnos, patīk daba, pārgājieni — tā būs īstā vieta. Un mums tas bija patiešām svarīgi. Ir jāsaprot, ka ziemeļsala no dienvidsalas ļoti atšķiras. Dienvidsalā, manuprāt, ir ļoti skaista daba, bet ziemeļsalā — vairāk pilsētas vides un darba reģions. Bet arī tur ir interesanti un arī siltāk. Interesanti, ka Jaunzēlandē viss ir citādāk, nekā mūsu domāšanā un izpratnē ir pierasts. Ja mums ziemeļi skaitās aukstā zona, tad Jaunzēlandē ir otrādi. Ziemeļos ir siltāks, dienvidos — aukstāks. Arī Ziemassvētkus pavadījām plus 35 grādos. Mums, protams, likās dīvaini, ka nav sniega, ir karsti, ka nav piparkūku. It kā tur ir, bet nav tās Ziemassvētku īpašās sajūtas. Mēs Ziemassvētkos bijām tieši dienvidsalā. Tur bija tik karsti! Tieši Ziemassvētkos lasījām ķiršus. Un vēl ar citiem latviešiem, kas bija blakus pilsētā, satikāmies Jaungadā. Sēdējām ārā un karstumā svīdām. (Smejas.) Vispār nelikās, ka tie būtu Ziemassvētki, drīzāk Jāņi. Tas ir forši. Vismaz kaut kas citādāks. Bet viņiem ziema kā gadalaiks ir. Būtībā jau ir visi četri gadalaiki — tāpat kā mums Latvijā, bet tas vairāk izteikts ir dienvidos, kur ir kalni un zemāka temperatūra. Tur ir arī kārtīga ziema ar sniegu. Kad viņiem bija ziema, Latvijā — vasara. Bet maijā, jūnijā, jūlijā, kad bijām pašos Jaunzēlandes ziemeļos, mums nevajadzēja ziemas drēbes. Tās nemaz neņēmām līdzi. Draugs vispār pusotru gadu nostaigāja flipflopos. Tur ziema vairāk ir ar lietu. Ir mitrāks. Tāpēc labāk es iesaku pārziemot tur, kur ir sniegs un kārtīga ziema,» ar savu stāstījumu aizrauj Linda.
Lokdaunā noslēgta tikai lielā pilsēta
Lindas un Salvja plānos ietilpa viesošanās Jaunzēlandē gada garumā. Bija sarunāts darbavietās, ka atgriezīsies pēc šī noteiktā laika, taču sanācis palikt ilgāk. Arī Jaunzēlandē viss tika nobloķēts. Varēja izlidot, bet tas bija diezgan sarežģīti. «Latvijā arī bija saspringta situācija, un sapratām, ka Jaunzēlandē ir jāpaliek ilgāk, tādēļ atgriezāmies mājās tad, kad nebija tik saspringti. Mums arī automātiski pagarināja vīzu, un tāpēc palikām ilgāk. Bija jau mazliet žēl doties prom, bet atbraucām uz skaisto Latvijas vasaru… Bet pats kovidlaiks Jaunzēlandē bija interesants. Kad iesākās «Covid-19» lokdauns, Jaunzēlandē tika nobloķēta satiksme. Uz četrām nedēļām. Tā kā bijām ārpus pilsētas, to vispār nejutām. Visi ierobežojumi bija tikai lielajā pilsētā Oklendā. Tur daudz cilvēku, kas ir vīrusa izplatībai pateicīga vide, taču citur ir cilvēku salīdzinoši maz. Vienīgi tad, kad braucām uz veikalu, bija jāstāv rindā. Bet pēc četrām nedēļām viss bija vaļā — dzīve turpinājās. Kad pavēra ceļošanas iespēju uz Austrāliju, aizlidojām uz turieni. Interesanti, ka Jaunzēlandē salīdzinoši vēlu sāka vakcinēt cilvēkus. Viņiem tauta ir ļoti atbildīga, bet ir, protams, daļa, kas nevakcinējas. Arī lokdauna laikā viņi visu kārtīgi ievēro. Ja ir divu metru distance ar svešiniekiem, tad ir. Tur mēs pieradām pie tā, ka cilvēki visu ievēro, tāpēc, atbraucot te, bijām pārsteigti. Jaunzēlandē cilvēki patiešām ir ļoti kārtīgi. Viņi nekad neko neatstās nekārtīgu un nepiegružos. Tas ir ieaudzināts jau no mazotnes. Varbūt lielajās pilsētās tas nav tik izteikti, bet mazajās gan,» kovidlaika pieredzē ļauj ieskatīties Linda.
Jutās pagodināti tik tālu prom no Latvijas
Svinēt Latvijas valsts svētkus Jaunzēlandē bijis īpaši. Dzīvojot ziemeļsalā Gisbornā, kur īrējuši istabu pie kivi, uzzinājuši, ka viņam draudzene ir no Latvijas — kundze apmēram 60 gadu vecumā. Kad viņa uzzinājusi, ka tiek izīrēta istaba latviešiem, radusies interese. Pati Jaunzēlandē ieceļojusi jau tālajos astoņdesmitajos gados. Viņai šajā zemē ir ģimene, un sieviete jau bija pamatīgi iesakņojusies, bet ar latviešiem īpaši nebija satikusies. «Tad nu mēs satikāmies — uzaicinājām viņu ciemos. Uzklājām svētku galdu, viņa atnesa karogu. Bija sarunas par Latviju, un sieviete bija laimīga — beidzot šie svētki tika svinēti pilnvērtīgi. Viņa runāja latviski, bet ar akcentu. Uz Latviju viņa dodas reti, jo bērni ir Jaunzēlandē un dzimtenē īsti nav neviena, ko satikt. Bet viņa sacījusi, ka svētkus vienmēr svinot. Ir Latvijas karogs, — ne lielais, bet mazāka izmēra, tāpat svētku vakariņas pagatavo un cenšas to piekopt regulāri. «Arī mēs jutāmies pagodināti ar to,» atzīst Linda. «Mēs esam lieli patrioti un to novērtējam. Mans draugs Salvis ir pat ļoti patriotisks. Es, piemēram, mājās uz Latviju īsti negribēju braukt un vēlējos palikt ilgāk, bet Salvis teica, ka jābrauc vien mājās un jāpelna Latvijai nauda. Par savu valsti jācīnās un jārūpējas! Ceļot var, bet vienmēr jāatceras, kur ir dzimtene. Kaut kur ir jāaizbrauc un jāpadzīvo citur, jo tad arī novērtē Latviju.»
Par Latvijas ēdienu atcerējās teju vai katru dienu
Ko Linda Latvijā visvairāk novērtē? «Droši vien, ka valodu. Tās ļoti pietrūka. Un, protams, ēdiens. Par to runājām, var teikt, katru dienu,» viņa smejas. «Tur, ja gribi paēst kvalitatīvi, ir jāmaksā ļoti dārgi. Un maoriem arī vizuāli redz neveselīgās ēšanas sekas. Viņi ir ļoti apaļīgi un nav arī īpaši aktīvi. Nemīl ceļot. Dzīvo savā pilsētā, ar daudziem bērniem savās saimēs, un ēd ļoti, ļoti neveselīgi. Kad pārtikas veikalā redzi, kādu pārtiku viņi pērk, tad tās patiešām ir šausmas. Tas jau savā ziņā ir loģiski. Tur ūdens ir dārgāks nekā kolas pudele. Rūpnieciski ražotie produkti ir salīdzinoši lēti. Fast food jeb ātri pagatavojamais ēdiens ir ļoti pieņemamās cenās. Picas ir lētas, un viņi tās ēd daudz un labprāt. Arī dzīves līmenis tur ir ļoti dažāds. Pašiem kivi tas ir augsts, bet maori ir nabadzīgāki. Taču viņus mēģina visur iesaistīt un viņi nav nostumti malā. Maorus cenšas integrēt visās dzīves sfērās, bet tik un tā redz, ka viņi ir slinkāki un arī nabadzīgāki. Tur skolās māca arī maoru valodu. Pamatiedzīvotāji ir maori, kivi vairāk ir ieceļotāji. Bet strādāt ar maoriem ir brīnišķīgi — viņi ir priecīgi un visu tver viegli. Viņiem mīļākais teiciens ir: «Ir tā, kā ir!» Maori visu pieņem un ir ļoti pozitīvi pa dzīvi. Zīmīgi ir tas, ka viņiem ir tetovētas sejas. Dažiem pat pilnībā. Populāri ir notetovēti zodi. Arī sievietēm. Tam visam, protams, ir sava nozīme. Austrālijā redzējām arī aborigēnus. Un viņi patiešām ir tādi, kā rāda filmās. Man pat palika viņu žēl. Ja Jaunzēlandē maori ir integrēti, tad aborigēni ir atdalīti. Uzzinājām, ka viņi agrāk ļoti mācēja kontrolēt biežos ugunsgrēkus un tos ierobežoja, bet tagad šo pamatiedzīvotāju nav daudz un viņu gudrībā un padomos neklausījās, tāpēc ir tā, kā ir,» ar savu stāstījumu arvien vairāk jaunzēlandiešu dzīvē intereses enkuru liek iemest ceļot mīlētāja Linda Sīpola. Viņa novērtē, ka latviešiem ir iespējas ceļot un tas salīdzinoši nav nemaz tik dārgi. Esam ērtā vietā, un mums paveras durvis uz visām debespusēm. Piemēram, Jaunzēlandē tiem, kas pelna minimālo algu, ir grūti kaut kur aizceļot, jo tas patiešām ir dārgi. Izmantosim iespējas, kas mums dotas!