«Dievs, Tava zeme deg!»

Žurnālista viedoklis

Nesen biju uz koncertu, kurā atskaņoja Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāti «Dievs, Tava zeme deg!». Šis darbs tapa Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijā plosījās gan nacistu, gan komunistu armija. Šis periods Latvijā ir viens no vistumšākajiem un sāpīgākajiem laikiem mūsu vēsturē.
Šī nebūs recenzija par L. Garūtas ģeniālo darbu, bet gan gribētu parunāt par to, cik piemērotā laikā šī kantāte skan atkal.
Protams, ir bezatbildīgi salīdzināt laiku, kad plosījās karš, ar situāciju, kas rit šobrīd, tomēr mēs esam krīzes situācijā, ne tikai Latvija, bet visa pasaule kopumā. Ārā aiz loga plosās hibrīdkarš, mutējas aizvien jaunāki un bīstamāki vīrusa paveidi, katru dienu mirst vairāki desmiti cilvēku, lēnām sākam pieredzēt klimata sasilšanas spēku… Dievs, mūsu zeme tiešām deg!
Situācija, kurā dzīvojam ir ļoti drūma. Tomēr ir jāatceras, ka šajā situācijā esam mēs visi kopā — gan kā sabiedrība, gan arī katrs indivīds atsevišķi. Šeit vairāk ir uzsvars uz sabiedrību kā kopumu. Sabiedrības solidaritāte šajā laika posmā ir ļoti vitāla. Arī L. Garūtas kantāte iesākas ar šausminošu ērģeļu solo un dramatisku kora partiju, tomēr vēlāk kantāte jau pārtop par lūgšanu.
Manuprāt, mēs neesam tikuši vēl pāri šausmināšanās fāzei, esam vēl iestrēguši stadijā, kur indivīds aizmirst, ka ir daļa no sabiedrības, jo šis laiks katram ir satricinājis zemi zem kājām. Protams, tas ir tikai normāli un saprotami, ka krīzes situācijā katrs primāri parūpēsies par savām vajadzībām un tikai pēc tam — par citu. Mēs esam aizmirsuši, ka esam no lielāka kopuma. Tomēr, vērojot situāciju, kas risinās Latvijā ar sabiedrības solidarizāciju, ir grūti «vienoties kopīgā lūgšanā». Vai esam pazaudējuši savu latvisko kopības spēku, kas bija mūsu senčiem, vai arī sanāksim kopā tikai, kad pie durvīm klauvēs lielākas briesmas? Varbūt pat šī krīze bija nepieciešama, lai redzētu, kur esam kā sabiedrība?
Mēs esam tādā pašā sabiedrības polarizēšanās situācijā, kādā ir Amerika. Varbūt jau kāds teiks, ka tas nemaz tik slikti nav, jo tas palīdz diskusijas veidošanai un nosēdušos problēmu iznākšanai gaismā, tomēr mums jāatceras, ka esam maza nācija un mūsu spēks vēsturiski ir nācis caur kopā būšanu grūtos brīžos. Mēs nedrīkstam skatīties uz saviem kaimiņiem kā uz ienaidniekiem. Tāpat kā Lūcijas Garūtas kantātē, mums ir jāvienojas kopējā lūgšanā, varat traktēt to pārnestā vai tiešā nozīmē, bet, ja nesāksim domāt un rīkoties kā viens veselums, tālākās krīzes var būt daudz postošākas, un mēs paši būsim pie tā vainīgi.
Ir viegli runāt par solidarizēšanos, tomēr grūti to panākt. Domāju, ka esam pazaudējuši sajūtas par savām kopējām vērtībām, kas mūs vieno. Bet, laikam ejot, mūsu vērtības mainās un attīstās dažādas jaunas. Tādēļ arī ir grūti atrast savas vēsturiskās vērtības, kuras vienoja mūsu senčus, jo varbūt citiem jau tās ir tāla pagātne. Tas ir mūsu katra uzdevums — atrast vērtības, kas vieno mūsu nāciju, bet ne tikai dažas domu biedru grupas, bet visus pilsoņus. Kad būsim saliedēta sabiedrība, tad arī varēsim kopīgi mainīt šo dramatisko skatu ārpus loga.
Ceru, ka šis domu ieskicējums nebūt nebija tik pesimistisks, kādu varbūt sagaidījāt, pēc virsraksta spriežot. Atcerēsimies, ka nāks labāki laiki. Un mums kā sabiedrībai kopumā jātiek kopā līdz tiem!