«Esmu cilvēks, kuram vajag savu tēvzemi, mājas…»

Personības

Šīs nedēļas viesis ir uzņēmējs, Talsu novada domes deputāts un kopš oktobra arī Mērsraga ostas pārvaldes un Rojas ostas pārvaldes valdes priekšsēdētājs Māris Rozenbergs. Vietējais — viņš pats par sevi sarunā teiks. Talsi viņam sirdij tuvi jau no mazotnes. Lai paša ģimenei un arī citiem dzīvošana novadā būtu patīkama, likumsakarīgs bijis arī lēmums iesaistīties vietējā politikā.

— Šoreiz nejautāšu, kāda ir tava saistība ar Talsu novadu, jo zinu, ka esi vietējais. Bērnība un skolas gadi pagāja Talsos, arī tagad esi šeit. Kas spilgts palicis atmiņā no bērnības un skolas gadiem?
— Skolas gadi vienmēr ir interesanti. Izglītošanos sāku bērnudārzā Pastendē, tad ceļš atveda līdz tagadējai pirmsskolas izglītības iestādei «Kastanītis». Pēc tās — 11 gadus manas otrās mājas bija Talsu 2. vidusskola. Tad sekoja studijas Ekonomikas fakultātē Jelgavā, augstskolā «Turība». Šo un to esmu apguvis, bet lielākais un līdz šim sasniegtais, pieredze iegūta dzīves skolā.
Skolā laikam biju no tiem klausīgajiem bērniem, jo piezīmju liecībā nebija. Varbūt arī gadījās pa kādam apmierinošam uzvedības vērtējumam, bet tas jau jauniešiem pieļaujams (smejas). Tolaik pēc mācību stundām nodarbojos arī ar biatlonu trenera Kārļa Ūsiņa vadībā. Gāja klasesbiedri, gāju arī es. Viņš puikas pamatīgi dzenāja. Toreiz ziemās bija arī vairāk sniega! Daudz bija jāslēpo, kas ļoti patika.
Atminos, ka, atsākoties mācībām septembrī, viņš pārbaudīja rokas, vai puikas pa vasaru ir kaut ko darījuši. Ja plaukstā bija mīkstumiņi, tad ar to darbošanos un strādāšanu esot bijis švaki. Prātā arī trenera ne reizi izteiktais — jāskrien, jāskrien, citādi nevarēs meitenes noķert! Viņa stingrība tādos pusaudžu gados puišiem ir pat vajadzīga. Vēlāk skolā tika organizētas arī Austrumu cīņu apmācības, kas man kā jaunietim bija kaut kas jauns un interesants. Izmēģināju spēkus arī tur. Kad sākās vidusskolas posms, sports tika pabīdīts mazliet malā, jo tad jau bija citas nodarbes. Tie bija trakie deviņdesmitie gadi, kad sāku nodarboties ar sava veida uzņēmējdarbību — ja tā to toreiz varēja saukt! Mums ar brāli, kas ir desmit gadus vecāks par mani, sākās tie saucamie kasešu un video laiki. Tolaik pat Talsu tirgū tirgoja audio un video kasetes. Cilvēki tās pirka, viss notika. Tas bija kaut kas jauns, un es tur biju! Mūsdienās viss ir pieejams internetā, pat jaunākās mašīnas vairs nenāk ar CD lasītājiem. Man vienmēr ir paticis ar cilvēkiem strādāt, jo tas ir interesanti.
— Minēji, ka tev ir vecāks brālis. Vai labi sadzīvojāt?
— Pirmajā klasē man bija šiki — es maziņš pirmajā klasē, brālis — 11. klasē. Man bija drošības sajūta, ka vajadzības gadījumā skolā ir lielais brālis, kas aizstāvēs. Kad biju mazāks, brālis ļoti daudz nodarbojās ar šaušanu, jo bija profesionāls sportists, šāvējs. Daudz braukāja pa sacensībām Padomju Savienībā. Līdz ar to viņš salīdzinoši reti bija mājās. Kad paaugos, mūsu gadu starpība vairs nebija tik ļoti jūtama. Daudz ko darījām kopā.
— Vai deviņdesmitajos gados, apbružājoties tā laika uzņēmējdarbībā, likumsakarīgi bija vēlme apgūt papildu zināšanas šajā jomā?
— Tolaik tikai atjaunojās Latvijas valsts, tai skaitā uzņēmējdarbības regulējumi, jo daudz kas nebija sakārtots, bija rekets. Tā bija interesanta dzīves pieredze. Iespējams, ka tā iespaidā arī devos uz Jelgavu un uzsāku studijas Ekonomikas fakultātē. Tās bija neklātienes studijas, jo paralēli sāku arī strādāt auto nozarē. Tolaik Latvijā parādījās arvien vairāk ārzemju mašīnu no Vācijas. Var teikt, ka pēc kasešu laikiem tad bija mūsu otrais posms — brālis dzina mašīnas no Vācijas, es tās remontēju mūsu mājas garāžā.
— No automašīnām šo gadu laikā tā arī neesi pagājis malā?
— Tā sanāk. Labojot no Vācijas atvestās automašīnas, pienāca brīdis, kad automašīnu tirgotāji uzaicināja mani mašīnas labot savos uzņēmumos. Tā pāris gadus nostrādāju ar melnām rokām, remontējot spēkratus. Pēc tam nāca piedāvājums no Latvijas—Vācijas uzņēmuma «Schwarz», kas importēja motoreļļas, kļūt par tirdzniecības vadītāju. Šis darba posms bija īss, jo mani no šī uzņēmuma pārvilināja. 1998. gadā kā jauno automašīnu tirdzniecības vadītājs nonācu «Talsu autocentrā», kur tirgojām jaunas «Opel» markas automašīnas. Tas bija liels izaicinājums, vai vispār tolaik kāds varēs atļauties iegādāties jaunas mašīnas! Tur arī nostrādāju līdz 2002. gada decembrim, kad ar uzņēmuma īpašnieku Māri Lazgdiņu runājām, kura būtu nākamā automašīnas marka, ko tirgot Talsos. Vēlējāmies, lai piedāvājums būtu plašāks.
2002. gada 5. decembrī Talsos tika atvērts SIA «LM AUTO», kas sāka tirgot jaunas «Peugeot» markas automašīnas. Tā bija mana izvēle, jo automašīnu klāsts, ko viņi piedāvāja, bija plašs. Tāds bija arī mans mērķis — lai piedāvājums būtu plašs un iespēja izvēlēties. 19 gadus esmu palicis uzticīgs šai vietai.
Atskatoties uz paveikto, liekas, ka tas viss ir izveidots nesen. Paralēli esmu mēģinājis veidot arī cita veida nodarbes — kādu laiku nodarbojos ar ēku apsaimniekošanu, ar kolēģiem organizējām inerto kravu pārvadājumus, vedām mašīnas no Amerikas, rezerves daļas. Daudz kas ir mēģināts un darīts. Var teikt, ka tie bija arī sava veida eksperimenti, lai redzētu, kā tas aizies mūsu tirgos.
Jāatzīst, ka skolas laikā bija domas, ka iešu mācīties par pavāru. Man vēl tagad patīk gatavot, virtuvē eksperimentēt, bet laikam tas puišu gars uz tehniskām lietām bija stiprāks. Ja man tagad būtu brīvāks laiks, labprāt kādu motoru izjauktu un mēģinātu atkal salikt kopā. Arī mūsu servirsā, kur kolēģi to ikdienā dara, es šad un tad pieeju paskatīties un ar interesi vēroju, kā viņiem sokas ar šiem darbiem.
— 19 gadu laikā tevis vadītais uzņēmums ir izaudzis līdz pietiekami nopietnam vietējā tirgus spēlētājam. Ko tas no tevis paša ir prasījis, vadot šāda veida uzņēmumu?
— Pirms 19 gadiem sākām ar astoņiem darbiniekiem, tagad to skaits ir ap 30. Tas ir nepārtraukts darbs, jo nav tā, ka viss ir salikts un atliek tik strādāt! Visu laiku ir kādi jauni izaicinājumi, piemēram, ieviešot jaunas tehnoloģijas, produktus, pakalpojumus. Dažreiz nākas cilvēkus iedrošināt, ka jāmēģina, jāpaplašina. Manī pašā ir tāds nemiera gars, ka vajag kaut ko jaunu. Piedāvātās iespējas cenšamies arī izmantot. Ir 21. gadsimts, viss nepārtraukti mainās. Šīm izmaiņām ir jāiet līdzi! Droši vien tālajā 1985. gadā, kad sāku apmeklēt skolu, ja es ietu pa ielu un runātu vai klausītos mūziku telefonā, šķistu dīvaini, jo tolaik tikai telefons ar ripu bija mājās! Jāatzīst, ka šajā vietā mani noteikti ir noturējusi arī izaugsmes iespēja. Ar īpašnieku esam vienojušies par soļiem, ar kādiem ejam uz priekšu un virzām attīstību, kādi ir mūsu mērķi, uz kuriem virzāmies.
— Tu esi no tiem cilvēkiem, kas dzimis, uzaudzis un strādā Talsos, šo mazpilsētu nepametot. Kas tevi šeit notur?
— Man patīk vide un miers, kas apkārt valda. Talsi ir zaļa un skaista pilsēta. Piemēram, Rīga noteikti nav pilsēta man. Varu tur padzīvot kādas dienas, bet ilgāk noteikti ne. Man patīk daudz ceļot. Ja ceļojums ir ilgāks par 14 dienām, man jau vajag atpakaļ. Esmu cilvēks, kuram vajag savu tēvzemi, mājas… Šeit ir iespējas, ko var saskatīt un izmantot. Ne vienmēr ir viegli, bet arī pasaulē nav tādas vietas, kur visu laiku ir zaļa zāle. Talsos ir mana ģimene, aug trīs bērni. Šī vieta ir mana.
— Vairākas reizes esi kandidējis arī pašvaldības vēlēšanās uz Talsu novada domi. Šogad domē tiki kā deputāts arī ievēlēts. Kāpēc tev ir svarīgi iesaistīties vietējā politikā?
— Tāpēc arī iesaistījos, lai šeit veidotu vidi, kurā patīkami dzīvot pašam ar ģimeni un arī citiem. Iespējams, lai arī bērni pēc augstskolu beigšanas atgrieztos uz dzīvi šeit. Mums ar kolēģiem ir nosprausti mērķi, kam ir jābūt novadā. Par to pašu multifunkcionālo halli runājot, kas ir svarīga, lai šis magnēts būtu. Lai jaunās ģimenes neizvēlētos dzīvot blakus novados, bet Talsu novadā. Ar pieņemtajiem lēmumiem un rīcību apkārtējo vidi veidojam paši.
Jaunais domes sasaukums ir nostrādājis vairāk nekā simts dienu, un daudz dažādi lēmumi ir jau pieņemti. Šajā sasaukumā iekrita arī jaunā novada izveidošana, kurā ir pietiekami daudz izaicinājumu, lai to visu sakārtotu. Ātri tas nav izdarāms. Ne vienmēr jautājumi arī risinās tik ātri, kā varbūt sākotnēji, šķiet, vajadzētu. Pašvaldībai ir, ko darīt, piemēram, kvalificētu speciālistu piesaistē, kas spētu jautājumus kvalitatīvi virzīt lēmumu pieņemšanai. Citam citu nepieciešams atbalstīt, lai virzītos uz priekšu, nevis likt kāju priekšā, lai pakluptu. Jāatzīst, ka bieži vien ar kolēģiem diskusijas iet augstos toņos, runājot sadarbības padomē, kā un ko būtu labāk darīt. Svarīgi ir ne tik daudz skatīties pagātnē, kā bijis, bet lūkoties uz priekšu, lai mēs un mūsu novads iegūtu vairāk — piesaistot cilvēkus, investīcijas, tūristus, radot jaunas darba vietas.
— Oktobra domes sēdē tiki apstiprināts par Mērsraga ostas pārvaldes un Rojas ostas pārvaldes valdes priekšsēdētāju. Kāpēc izlēmi kandidēt uz šiem amatiem?
— Šos amatus ostu valdēs vēlējos ieņemt, jo mūsu partija pārstāv tautsaimniecības jautājumus Talsu novada domē. Rojas osta nav viegls gadījums. Jaunais novads kopā ar šo ostu saņēma mantojumā problēmas, kas tagad ir jāatrisina, lai šī osta spētu attīstīties. Rojas ostā neveiksmīga projekta rezultātā no divtūkstošo gadu sākuma ir palikušas saistības, kas nozīmē, ka tā savā darbībā ir ierobežota. Ir kredītsaistības, par kurām nav veikti norēķini daudzu gadu garumā. Līdz ar to ir liegtas iespējas startēt dažādos projektos. Lai to risinātu, esam iesaistījuši mūsu kolēģus Rīgā.
Mūsu mērķis ir panākt, lai osta tomēr attīstītos — apkalpotu vairāk jahtu, veicinātu uzņēmējdarbību, notiktu pārstrāde, lai osta tiktu padziļināta un spētu uzņemt kuģus ar lielāku iegrimi.
Kādas abas ostas būs pēc pāris gadiem, man ir grūti atbildēt. Tām ir nepieciešams attīstīties. Šajā brīdī Mērsraga osta ir labākā izejas pozīcijā. Tāpēc jāpanāk, lai arī Rojas osta attīstās, sāktu augt kravu apjoms un tā spētu apkalpot vairāk. Šo abu ostu attīstība nebūs ātrs stāsts un arī nevajag ātri kaut ko nomainīt vai izdarīt, bet ir jāatrod tie pareizākie ceļi attīstībā. Es ceru, ka mums tas izdosies.
— Vai no tā visa, kur līdz ar nokļūšanu pašvaldībā, esi iesaistījies, necieš tavs pamata darbs SIA «LM AUTO»?
— Protams, viss, kur esmu iesaistījies, aizņem daudz vairāk laika. Mana darba diena nebeidzas piecos vakarā. No tā noteikti cieš ģimene, bet ceru, ka viņi to piedos. Manis vadītajā uzņēmumā ir labi kolēģi, kuriem varu uzticēties. Sākums vienmēr ir grūtāks un vairāk prasa laiku, bet brīdī, kad viss saliksies pa plauktiņiem, ceru, ka būs vieglāk.
— Minēji, ka viens no taviem vaļaspriekiem ir ceļošana. Vai ir vēl kāda aizraušanās?
— Jā, mēs ar ģimeni daudz cenšamies ceļot, esam pabijuši daudzās valstīs. Cenšamies ceļojumā doties vai nu agrā pavasarī, vai rudenī, jo vasarās Latvija ir ekselenta vieta, kur dzīvot un baudīt atpūtas iespējas. Ģimenei kļūstot lielākai, ceļošana kļūst mazliet sarežģītāka, bet vienalga cenšamies to darīt. Arī izmaiņas pasaulē pēdējo divu gadu laikā ir ietekmējušas daudzas lietas. Pēdējais atgadījums mums bija 2020. gada pavasarī, kad iesprūdām Maltā. Tagad, kad situācija ir tāda, cenšamies braukt un apskatīt vietas tepat Latvijā.
Pie vaļaspriekiem var pieskaitīt arī ūdens slēpošanu, mācos braukt arī ar dēli jeb tā saucamo veikbordu. Sanāk, bet vēl ne tik labi, kā pašam gribētos. Kad vien ir iespēja, ar ģimeni dodamies uz kalniem slēpot. Tāpēc ziemā, kad ir sniegs, ļoti novērtēju, ka šāda iespēja ir arī mūsu novadā. Patīk arī riteņbraukšana un pastaigas pie jūras, kas mums ģimenei parasti ir septiņi un vairāk kilometri garš mērotais maršruts svaigā gaisā.
— Novembris ir valsts svētku mēnesis. Ko tev nozīmē ģimene, Talsi un Latvija?
— Kas var būt svētāks par ģimeni! Dzimtene mums visiem ir viena. Ļoti augstu novērtēju, ka varu dzīvot savā valstī. Es pat neredzu citu valsti un vietu, kur dzīvot! Es esmu savas valsts patriots, un arī mana ģimene tāda ir.