«Latvijas piekrastē sasniegts tīrības antirekords»

Sabiedrība

Savu desmito ekspedīciju šogad noslēgusi Vides izglītības fonda kampaņa «Mana jūra», kas 43 izvēlētās Latvijas piekrastes teritorijās veica atkritumu monitoringu, apsekojot 100 metrus garu posmu no jūras līdz pirmajai veģetācijai. Ja Talsu novadā tīrākā vieta ir Pūrciemā, kur atrastas vien 86 atkritumu vienības, tad viena no kritiskākajām situācijām ir Kolkas piekrastē — tur šogad bijušas 336 vienības.
Kampaņas «Mana jūra» izveidotā infografika liecina, ka Ziemeļkurzemē ir vairākas tīras pludmales, un tām pa vidu — Kolka ar kritisku situāciju. Kampaņas ietvaros tika veikti 60 monitoringi, par laukumiem izvēloties Mazirbes, Kolkas, Pūrciema, Rojas, Kaltenes un Mērsraga piekrastes, savācot 8925 atkritumus. Populārākie savāktie atkritumi ir dažādi nekvalificēti atkritumi, ieskaitot akmeņogles, cigaretes un izsmēķi, plastmasas gabali, plastmasas maisiņi, plastmasas virves, būvmateriāli, stikla un keramikas gabali, papīrs, papīra trauki un iepakojums, kā arī augļi un pārtikas produkti.
«Situācija Latvijas piekrastē ar jūras piesārņojošiem atkritumiem pasliktinās, diemžēl arī vēl šogad. Mēs ceram uz nākamajiem gadiem, sakarā ar to, ka ir pieņemti jauni likumdošanas akti, tostarp depozīta sistēmas ieviešana. Atkritumu daudzums pēdējo četru gadu laikā piekrastē palielinājies par aptuveni 20% un pašreiz, pēc kampaņas veiktajiem monitoringiem, vidēji atrodamas 210 atkritumu vienības uz 100 metriem,» min Jānis Ulme, kampaņas «Mana jūra» pārstāvis. «Redzam, ka kopsakarību — liels cilvēku skaits un liels atkritumu skaits — neizdodas lauzt. Negatīvajos reitingos katru gadu atrodas populārākās pilsētpeldvietas — Rīga, Jūrmala, bieži vien arī Liepāja,» viņš min.
Aldis Pinkens, kādreizējais Kolkas pagasta pārvaldes vadītājs, šobrīd Talsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks, atzīst: «Es negribētu teikt, ka šie rezultāti ir pārsteigums, jo ir skaidrs, ka, ja mēs runājam par cilvēka radītu piesārņojumu, tad tieši cilvēks ir tas, kurš atstāj aiz sevis atkritumus, un mēs zinām, ka Kolka ir viens no šiem magnētiem, viesu pievilkšanas punktiem. Un ir skaidrs — kur ir cilvēks, tur ir arī viņa kaut kāds radītais piesārņojums.»
Jau iepriekšējos gados viens no lielākajiem Kolkā atrastajiem piesārņojuma elementiem bijušas no jūras izskalotās akmeņogles, par ko nākas dzirdēt dalītus viedokļus.
«Es saprotu, ka tā ir tāda īpaša metodika, kura tiek lietota visā pasaulē, piesārņojuma noteikšanā, bet es neuzskatu, ka šīs akmeņogles būtu uzskatāmas par to piesārņojumu, kā mēs to saprotam — plastmasas pudeles, cigarešu paciņas un ko tamlīdzīgu. Tie tomēr ir nedaudz citas izcelsmes, kā saka, svešķermeņi,» saka A. Pinkens. «Tur nevarētu būt tā, ka viss tiek nolikts vienā līnijā — ko atstāj tūrists, makšķernieks, ar to, kas tomēr ar straumi, jūru un vēju tiek izskalots no jūras,» viņš turpina. «Ir skaidrs, ka Kolkasrags ir unikāls arī ar dabiskajiem procesiem, kas te notiek, un tomēr es pieļauju, ka tam varētu būt ietekme arī izskaloto atkritumu jautājumā,» teic Talsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks.
Akmeņogles — galvenais iemesls iekļūšanai negatīvajos reitingos
Arī kampaņas pārstāvis atzīst, ka Kolka ir viena no piesārņotākajām tieši akmeņogļu daudzuma dēļ: «Kolku mēs reitingos redzam nedaudz citu iemeslu dēļ, respektīvi, jo Kolkā diemžēl joprojām ir ļoti lieli akmeņogļu izskalojumi. Ne vien tikai akmeņogļu dēļ, bet Kolka pēc cilvēku noslodzes, pēc apsaimniekošanas ir ļoti specifiska un ietekmes, ko redzam Kolkā, un atkritumu situācija, ir lielā mērā atkarīga no jūras avotiem, jo garām iet tranzīta ceļi. Bet, cik es atceros, kāpēc Kolka ir iekļuvusi negatīvo topu augšgalā, tad piecas no sešām reizēm tas ir bijis tieši akmeņogļu dēļ.»
Viņš arī min, ka turpmākajos gados kampaņa no akmeņogļu uzskaitījuma protokolos cer atbrīvoties: «Tās varbūt uzskaitīt vajag, lai redzētu vēsturisko ietekmi un konstatētu pārkāpumus uz kuģiem arī šodien, bet tās nedaudz neļauj gūt pilnīgo priekšstatu par vides ietekmi no atkritumiem. Tās vairāk atspoguļo vai nu vēsturiskās kļūdas, vai kļūdas apsaimniekošanā tieši jūras transportā.»
Kolkas pagasta pārvalde jau vairākus mēnešus sadarbojas ar pakalpojumu sniedzēju, kurš vismaz reizi nedēļā nobrauc visu krasta zonu, cenšoties savākt vismaz lielāko atkritumu daudzumu. Savukārt no paša Kolkasraga teritorijas šovasar katru mēnesi izvesti 17 līdz 25 kubikmetri atkritumu. «Mēs rēķināmies ar to, ka nav jau tā, ka tu iztīri mežu un tas tāds paliek — nākamā vētra, un viss ir atpakaļ, un vēl vairāk, iespējams,» uzsver Talsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks. Viņš skaidro, ka atkritumi neveidojas tikai no Kolkas pagasta iedzīvotājiem vai tūristiem, jo, tikpat labi tie var būt atpūsti no netālu esošās Igaunijas. «Patiesībā liedagā atrast var visu kaut ko — tauvas no kuģiem vai mašīnu riepas, reizēm mēdz būt arī televizori un dīvāni. Grūti pateikt, kādā veidā tie parādījušies krastā, bet atkritumu ir daudz, un tie ir dažādi. Mēs cenšamies, lai to būtu arvien mazāk, taču tas jādara visiem kopā,» uzsver A. Pinkens.
Jūra neko nepatur sevī —  tā attīrās, atkritumus izskalojot krastā
Pavasarī, līdz ar upju ūdens līmeņa celšanos, atkritumi plūst uz jūru. Visbiežāk tie ir plastmasas maisiņi un pudeles. Arī rudenī, kad ir stiprākas straumes, jūras zāles, virzoties pa grunti, sev līdzi nes atkritumus.
«Jūra vienmēr attīrās. Ja ir stiprs vējš, straumes, viss no Liepājas puses, Ventspils nāk šurp un kaut kur skalosies ārā, jo krasts jau nav taisnā līnijā, — ir izbīdījumi. Un tad tās ir tās vietas, ieskaitot Kolkasragu, kur vienkārši tie atkritumi būs. Kaut kur nāks ārā, līdz ar to vienkārši ir jāvāc, tur daudz variantu nav,» min Artūrs Strautmanis, SIA «Saunaga zvejnieki» valdes loceklis. «Nevar teikt, ka vietējie iedzīvotāji piemēslotu, tāpēc te viss ir netīrs,» viņš turpina.
Problēmu jautājumā par atkritumiem to izjūt arī zvejnieki, zvejojot ar tīkliem. «Ir atkarīgs, ar kādiem zvejas rīkiem zvejo. Ar tīkliem zvejojot, piesārņojumu redz vairāk, īpaši pavasarī un rudenī. Atkritumi pavasaros jūrā ieplūst no upēm, un jūrā tas ilgi nestāv. Tīkls noķer visu. Ja to met no krasta, pieņemsim, uz augšu, tad tā ir kā siena, aiz kuras aizķeras visādas drazas, zāles, un līdz ar to tiek noķerti arī visādi plastmasas atkritumi,» teic Artūrs Strautmanis. Ja kādreiz pēc vējiem krastā izskaloja arī zvejas rīkus, tad pēdējos desmit gados tas ir mainījies, jo laika prognozes kļūst arvien precīzākas. Zvejnieks novērojis, ka dzīvnieki un jūras iemītnieki atkritumos mēdz iepīties vien ļoti retos gadījumos, kā arī ir pārliecināts, ka zivis piesārņojuma dēļ nav kaitīgas lietošanai uzturā. Tāpat, Kolkasragā, smiltīm staigājot un mainot to līmeņus, atkritumi tiek aprakti, tāpēc var pat izveidoties situācijas, kad atkritums atkal uz virskārtas nonāk vien pēc daudziem gadiem. «Jūraszāles visas sapūst, pazūd, bet tie atkritumi nepazūd, plastmasa nesadalās,» vēlreiz uzsver A. Strautmanis.
Atkritumu daudzums krasi pieaudzis arī pandēmijas ietekmē
Līdz ar pandēmijas ietekmi palielinājusies cilvēku plūsma, audzis arī vienreizlietojamo trauku piesārņojums liedagā. Jānis Dambītis, «Kolkasraga» direktors, gan zina teikt, ka situācija ir krasi uzlabojusies: «Ja mēs paskatāmies kopš 2003. gada, kopš sākām apsaimniekot Kolkasragu, tad cilvēku apzinība un uzvedība ir krietni uzlabojusies, ir palicis daudz labāk, nekā tas bija divtūkstošo gadu sākumā, bet arī pati plūsma ir pieaugusi vairāk nekā trīs reizes.» Viņš arī par piemēru min jūliju, kad Kolkā visi stāvlaukumi un ceļmalas ir pilnas ar automašīnām. «Cilvēki — kā nu kurš meklē ceļu uz jūru, pludmales ir pilnas un vienkārši trūkst infrastruktūras. Tas ir likumsakarīgi, tāpēc mums par to ir jānāk kopā, jādomā. Arī apmeklētāju plūsma ienes novadam ekonomisko labumu, bet mums ir jādomā, kā piekrasti turēt tādā līmenī, kādā tai jābūt,» min J. Dambītis.
Tāpat rudens sezonā aktuāla ir problēma par piesārņojumu, ko pēc sevis atstāj paši makšķernieki. «Makšķernieki, visu ko paņēmuši sev līdzi, tas bieži tiek atstāts turpat liedagā, kas nav pareizi, bet nevarētu teikt, ka tādi ir visi. Ir arī apzinīga daļa, kuri saprot, ka ir atnākuši uz tīru vietu, un tādu pēc sevis arī atstāj,» min Aldis Pinkens. «Kad cilvēki tos atkritumus atstāj, pēc tam kaut kādā brīdī ir vētra, tā uznāk augšā līdz kāpai, un visus tos atkritumus ieskalo atpakaļ jūrā,» turpina J. Dambītis un piebilst, ka aizvadītos divus gadus, kad kursē mazāk kruīza kuģu, arī mazāk vērojami bundžiņu, dzērienu, šampūnu iepakojumu, zobupastu un zobubirstu atkritumi.
Plastmasas krīze arī pie mums
«Mēs redzam, ka tas, par ko runā pasaulē, — ka jūras piesārņojošie atkritumi ir vieni no trīs galvenajiem izaicinājumiem okeānu ekosistēmu jautājumā, — ir fakts arī pie mums. Redzam arī ilgstošus brīdinājumus no zinātnieku un sabiedrisko organizāciju puses, ka ir plastmasas krīze. Arī pēdējos divos gados «Covid-19» pandēmija ar vairākiem faktoriem, tostarp palielinātu plastmasas iepakojumu apjomu, kā arī ar specifiskiem pandēmijas atkritumiem, arī pieliek skaitļiem negatīvos plusus, neļaujot situāciju uzlabot,» teic Jānis Ulme, kampaņas «Mana jūra» pārstāvis.
Savukārt «Kolkasraga» direktors atzīst, ka trūkst piekrastes infrastruktūras un apsaimniekošanas, tāpēc tam būtu jāvelta papildu uzmanība un resursi. Viņš uzsver, ka ikvienam ikdienā jāpiedomā pie sava patēriņa un ekoloģiskās pēdas nospieduma, ko tas aiz sevis atstāj.