«Mans moto ir — iet dabā»

Personības

Pēc sarunas ar konkursa «Radi Talsu novadam» nominācijas «Radošākais novadnieks» laureātu Kalvi Kalniņu ir skaidrs — šo titulu viņš godam nopelnījis. Iesaistoties vietējās kopienas dzīvē, piedaloties dažādu projektu īstenošanā un apceļojot lielu daļu pasaules, šobrīd Kalvis pilda deputāta pienākumus, atjauno dzimtas īpašumu un uzņem viesus paša būvētajā peldošajā pirtiņā. Par savu kaislību topošais mežinženieris sauc būšanu dabā — vadot pārgājienus, dodoties ekspedīcijās un stāstot par to, cik liela bagātība ir vide, kurā dzīvojam.
Līdzīgi kā mūziķis Intars Busulis, arī Kalvis tur godā savas saknes un dzimto Ģibuļu pagastu. Daļu bērnības Kalvis aizvadījis Pastendē, bet otru daļu — Spārē. «Kā mamma mani 31. maijā atveda, tā 31. augustā savāca (smejas). Mana vecāmāte Anna Krontāle dzīvoja «Priedkalnos», daudzi viņu pazīst kā ģimnāzijas skolotāju. Aizejot pensijā, viņa paņēma govis, cūkas, aitas, un mēs vasarās braucām strādāt. Viņa bija tā, kura man iemācīja mīlestību pret darbu un dabu. Pastendē es to fīlingu nebūtu noķēris. Otri vecvecāki dzīvoja Aizupēs, kas ir dzimtas īpašums jau astoņās paaudzēs. Nostrādājies šeit, braucu strādāt uz turieni. Te jau govis bija jāgana pa vecajai metodei — ome nezināja, kas ir elektriskais gans vai ķēde. No rīta septiņas, astoņas izlaida, kopā pa pļavām izstaigājāmies un vakarā atpakaļ. Mamma strādāja pašvaldībā zemes dienestā, bet patēvs Normunds bija galdniecības vadītājs Pastendē. Man ir arī māsa un brālis. Vecākais brālis gāja bojā autoavārijā. Mums bērnībā bija noruna — kuram pirmajam tek asinis, tas ir zaudējis (smejas). Nedarbu bija daudz — lai dzīvi padarītu interesantāku, visu laiku kaut ko štukojām. Kaut kādā brīdī, kad iemācījos atpazīt sēnes, gāju sēņot. Man varēja būt seši, septiņi gadi. Gāju pa ceļmalu uz priekšu — iegāju mežā, iznācu ārā, iegāju iekšā, iznācu ārā un beigās tā arī nomaldījos. Aizkūlos līdz Kāņciemam — piecus, sešus kilometrus no šejienes. Kaimiņš mani atveda atpakaļ. Ome bija pārmeklējusi gan aku, gan dīķi. Grūti iztēloties, kā viņa tobrīd jutās. Tas bija mans pirmais neapzinātais pārgājiens,» atminas Kalvis.
«Blēņas, protams, ir bijušas visādas, it sevišķi Pastendē. Tā kā mums vajadzēja līdzekļus bunkuriem, pielikām roku vecā brūža demontāžā. Jau bērnībā pārplānojām visas telpas un starpsienas. Spārē uz sliedēm likām mazas skrūvītes — vilcienam pārbraucot pāri, sanāca mazi zāģīši. Kad vilcieni Spārē mainījās, lecām tiem aizmugurē virsū. Pasažieri bija piefiksējuši, ka uz uzbēruma sēž sīkie, un pa logu meta mums končas. Atceroties bērnību, liekas, ka mums ir gājis līdzīgi kā Jaunsudrabiņam. Govju ganīšanas metodes 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā bija citas, arī siens bija jākrauj zārdos… Vēl šobrīd katru gadu nopļauju sienu vienam siena zārdam, lai piešautos darbam ar izkapti. Ziemā siens tiek meža dzīvniekiem. Dzīvoju mednieku kolektīva teritorijā — izejot ārā, esmu medību platībā.»
Pieredze, kas atvēra acis
Skolas gados Kalvim no mācību priekšmetiem vistuvākā šķita ģeogrāfija, vēsture un bioloģija. Līdz pamatskolas beigām viņš bija teicamnieks, līdz ar to katru vasaru piedalījās pagasta apmaksātā ekskursijā. «Pastendē mācoties, man patika ģeogrāfija. Par algebru un ģeometriju īpaši nefanoju — galva man bija laba, bet biju slinks. Brīvajā laikā dziedāju korī, dejoju tautiskās dejas un gāju mazpulcēnos, ko vadīja Ligita Paura. Ik pa laikam starp skolām notika sacensības, kur katram bija sava disciplīna. Es biju dedzinātājs — mans uzdevums bija iekurt ugunskuru tā, lai pārdedzinātu aukliņu. Daudzus diskvalificēja, jo viņi bija sabāzuši iekšā tāsis. Man ar smalkajiem, sausajiem egļu zariņiem izdevās pa pirmo. To, ka zem egles vienmēr būs sausi zari, ejot pārgājienos, mācu cilvēkiem vēl joprojām. Diemžēl šobrīd mazpulcēnu organizācijas novadā ir palikušas tikai pāris vietās.
Agrāk gribēju būt arheologs vai skolotājs, patēvs teica — labi, labi, arheolog, kā tu nopelnīsi? Ja tu brauc uz ārzemēm un esi iekšā fondos, tā ir cita lieta… Vēlāk gribēju kļūt par jūrnieku, tad atkal patēvs lika aizdomāties — tu trīs reizes gadā esi redzējis jūru, kāds jūrnieks? Pēc vidusskolas bija iespēja gadu pamācīties Ģibuļu sadraudzības pagastā Dānijā. Mani aizsūtīja vienu pašu, līdz ar to man nebija citu variantu, kā iemācīties dāņu valodu. Latviešus gada laikā satiku tikai vienu reizi — tajā brīdī imigrācija vēl nebija sākusies. Šī pieredze man atvēra acis — tā, ka pēc tam vairs nevarēju aiztaisīt. Izmainījās visa mana domāšana, atbraucu kā no laivas izmests. Tik tikko bijām iestājušies Eiropas Savienībā, un visi skrēja uz visām pusēm — tajā brīdī bija baigais bardaks. Sapratu, ka profesijas izvēlē nav nekādas steigas, vismaz tajā brīdī. Arī vecāki neko nespieda. Atbraucot atpakaļ, kaut kas bija izmainījies iestājeksāmenos un es ar savu latviešu valodas ieskaiti klātienē vairs nekur nevarēju tikt,» atklāj novadnieks.
Padomju laika mantojums
Drīz vien Kalvis sāka braukāt pa pasauli, iepazīstot dažādu tautu dabas, vēstures un kultūras vērtības. Kalvis atzīst, ka ārzemju pieredze palīdzēja sajust apkārtējos. «Mēs, latvieši, bijām un vēl joprojām esam diezgan noslēgti un neuzticamies cits citam. Dzīvojot Dānijā, redzēju, ka tur viss ir sakārtots. Cilvēks var darīt jebko un būs pārticis. Ugunsdzēsējam nemaksā tikpat, cik deputātam — valsts sektors ir smuki nosegts. Ja tev bērnībā ir sapnis kļūt par ugunsdzēsēju, ārstu vai policistu, tu uz to arī ej, jo zini, ka par tavu darbu samaksās. Interesanti, ka tur nevienam nevajag šikāko mašīnu. Cilvēki par to naudu, ko nākas ieguldīt mašīnā, labāk reizi, divas gadā aizbrauc ceļojumā. Tā ir mentalitāte. Mums, latviešiem, ir svarīgi citiem kaut ko pierādīt. Domāju, ka tas ir padomju laika mantojums. Es padomju Latvijā esmu dzīvojis tikai sešus gadus, līdz ar to nevarēju noķert to sajūtu, bet arī mana vecuma cilvēki vēl jo-projām pārdod mežus, lai nopirktu džipu. Man tas liekas absurds. Mašīna vienmēr būs tā, kurā tu ieguldīsi, mašīna nenesīs peļņu, ja nu vienīgi tu nodarbojies ar komercdarbību. Tā ir īstermiņa domāšana.
Četros mēnešos — no Ņujorkas līdz Panamai
Esmu strādājis Austrijā, Vācijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Dānijā, Anglijā, bet ceļojis esmu arī pa citām valstīm. Visur, kur braucu, strādāju par bārmeni — tas ir darbs, ko tu vari darīt jebkur. Domāju, ka daudzi cilvēki, kuri Latvijā ir bārmeņi, nedrīkstētu būt bārmeņi, jo viņiem trūkst komunikācijas prasmju. Man patīk staigāt pa Rīgu, paņemt izlejamo alu, pasēdēt un pavērot cilvēkus, tai skaitā bārmeņus. Dažkārt, sajūtot enerģiju, gandrīz vai jāatvainojas, ka tu esi ienācis. Austrijā, Spānijā un Portugālē ir arī 70 gadu veci bārmeņi — tas ir viņu sirdsdarbs. Pie mums to uztver kā studentu darbu. Ja tu 50 gados būsi bārmenis, uz tevi skatīsies ar jautājumu — kas tad tev dzīvē nesanāca? Ja tev nav augstākās izglītības, tu nekas neesi. Tas nekas, ka tu varbūt esi 20 gadus savā profesijā nostrādājis… Bārmenis savā ziņā ir psihologs. Londonā, kur nostrādāju divus gadus, diezgan daudz sanāca runāties ar cilvēkiem. Skots, kurš bija pārdevis visus savus īpašumus Skotijā un vecumdienas gribēja nodzīvot Londonā, nāca uz bāru jau 11.00 pa dienu. Anglijā vispār dzīve paiet caur bāru — tā ir iespēja socializēties, satikt draugus, kolēģus un kaimiņus. Tā ir viņu kultūra,» novērojumos dalās Kalvis.
Par lielāko avantūru viņš sauc ceļojumu cauri Centrālamerikai, četru mēnešu garumā mērojot ceļu no Ņujorkas līdz Panamai. «Lai gan ceļš bija bīstams, man vienmēr ir licies — ja tu ar domu spēku pievelc bailes, tad ar tevi, visticamāk, arī notiks kaut kas slikts. Ja tu baidīsies iet mežā, jo tev varētu uzgāzties koks, tad tev arī uzgāzīsies koks. Īpaša piesardzība bija jāievēro Salvadorā, kur savā starpā cīnījās divas bandas. Speciāli tūristus neaiztiek, bet var gadīties, ka tu nejauši trāpies pa vidu. Kad gribēju iziet vakarā ar vietējiem uzspēlēt basīti, viesnīcas īpašnieks man ieteica piesegt tetovējumus, lai negadās kāds pārpratums. Tā nu plus 35 grādos spēlēju basīti džemperī (smejas).
Ceļš, kas vienmēr atved atpakaļ
Lielu daļu pasaules esmu izbraukājis, bet ceļš mani vienmēr ir atvedis atpakaļ. Man nekad nav bijusi sajūta, ka es varētu no Latvijas pazust pavisam. Londonā biju divus gadus, pārējās vietās — pusgadu, gadu, bet katru reizi mani kaut kas atveda mājās. No Londonas atbraucu, jo patēvs saslima un man bija jāuzņemas atbildība par saimniecību. Savedu visu kārtībā, un tad atkal prasījās kaut kur aizbraukt. Arī aizbraukšanai vienmēr ir bijis kāds iemesls. Peļņā esmu braucis tikai uz Londonu. 2010. gada 1. janvārī sakrāmēju mugursomu, iedūru kartē pirkstu, nopirku biļeti un ar pirmo lidojumu aizlidoju. Biju attaisījis būvfirmu, bet tad Latviju piemeklēja ekonomiskā krīze un būvniecības sfēra cieta visvairāk. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizbraucu. Domāju, ka tas izmainīja daudzu cilvēku dzīvi… Atgriezos, kad kļuvu par deputātu. Pirms tam vēl paspēju pabraukt Ziemeļjūrā uz krabju kuģiem. Zināmā mērā tas bija spīts — pierādīt sev, ka to varu. Darbs uz krabju kuģiem ir ārkārtīgi grūts, sevišķi, ja tu neesi jūrnieks. No sākuma domāju, ka esmu imūns pret jūras slimību, bet vēlāk īpatnējs vilnis tā uzšvankāja, ka nebiju lietojams trīs dienas,» smejoties atminas Kalvis.
«Par deputātu izlēmu kļūt, ieraugot dažādas nejēdzības… Tas pats tirgus projekts — vai mums, pilsētai, tiešām ir vajadzīgs tirgus par tādu summu? Jābūt kaut kādiem svaru kausiem. Daudzi cilvēki nesaprot, kas veido pašvaldības budžetu. Pusi budžeta veido iedzīvotāju ieņēmuma nodoklis un nekustamo īpašumu nodoklis, tā ir mūsu pašu iedzīvotāju nauda. Ja to kaisa ārā pa labi, pa kreisi, nav patīkami skatīties. Tas arī bija iemesls, kas pamudināja novākties komandai un kopā kaut ko darīt. Diemžēl tagad, uz to skatoties, saprotu, ka tas viss turpinās. Ar savu balsi kaut ko ietekmēt varu, bet tajā pašā laikā jānāk izmaiņām domāšanā. Es daudziem saku — ja jums ir iespēja, aizbrauciet paceļojiet, pamācieties, pastrādājiet un pavērojiet, kā lietas notiek citur!
Mērķis — saražot maksimāli maz liekā
Arī doma par peldošo pirti man radās, esot Nikaragvā. Aizbraucot uz hoteli, kas atradās nekurienē, sapratu, ka ir iespējams radīt jebko un jebkur, tikai tam jābūt unikālam. «Ogle» ir no dabīgiem materiāliem celta peldošā pirtiņa ezera vidū, kur iespējams ne tikai baudīt pirts rituālus, bet arī nakšņot. Sākotnēji nebija plānots, ka te varētu palikt pa nakti, bet, kad sāku zīmēt, rēķināt, būvēt un skatīties, sapratu, ka pirtiņā var ielikt gultu. Īstenot ideju sāku šoziem — tās tapšanā ir iesaistīti arī citi cilvēki. Pirtiņa veidota no dabīgiem materiāliem — paša mežā augošajiem kokiem. Viss šeit ir tapis ar mērķi — saražot maksimāli maz liekā. Centos dot materiāliem otru dzīvi.
Es izbaudu to, ka varu atrasties pie dabas. Organizēju pārgājienus dažādām paaudžu grupām un pēdējos gados esmu sācis vadīt pārgājienus arī skolēniem. Stāstu par mežiem, skaidroju, kāpēc mums vispār ir meži, gatavoju medījumu gaļu, stāstu par medniekiem, par medību platībām un mēģinu lauzt stereotipus. Daudziem vēl joprojām liekas, ka mednieks piedzēries ar bisi staigā pa mežu un šauj nost zvērus prieka pēc, taču tā nav. Mēs esam vieni no monitoringa veicējiem — veicam uzskaiti un sniedzam dažādus datus. Tāpat man patīk doties ekspedīcijās — viens no foršākajiem variantiem ir iet gar upju krastiem. Visas tuvākās upes esmu izstaigājis. Šad tad uzspēlēju arī geocaching. Mans moto ir — iet dabā,» atklāj «Radošākais novadnieks».