Kristīne KārkliņaPavisam nesen laikraksta rubrikā «Mūsu viesis» ciemojās Talsu kaķu mājas viena no saimniecītēm Zina Ziemele, bet, tā kā publikāciju rakstu zīmju skaits ir ierobežots, bet nepieciešamība pasacīt ko svarīgu ir gana liela, citreiz vajadzīgs turpinājums.
Talsu kaķu mājā kāja sperta gan iepriekš, tomēr, dodoties uz to atkārtoti pašā Talsu sirdī netālu no Kristīgās vidusskolas, jūtams liels prieks kaķumīļa sirdī, jo zinu, ka peļu junkuri katrs ir liela individualitāte un visi ar savu «odziņu» — gluži kā cilvēki. Izrādās, kāds pat šajā mājoklī nosaukts slavenās grupas «The Rolling Stones» vokālista, proti, Mika Džegera vārdā, tāpēc, ar smaidu ieejot nelielajā dzīvoklītī, acis meklē, kurš tad tas varētu būt. Tāpat gribas redzēt Šefiņu, jo vārds šķiet tik amizants, ka raisās iztēle, kā šis visu riktē, un noteikti ir ar līdera raksturu. Jāpasmaida, ka kāds ziķeris jau izmēģina uzdāvinātās kaķu nagu skrāpeles, guļot uz tām un arī laizot. Izrādās, ka tas ir no Laidzes nākušais runcis Laidziņš, kuru pavisam mierīgi var saukt par Laiziņu, jo tam kartona nagu asināmais patiešām arī jāaplaiza. Ko lai saka? Mīlīgi un sirsnīgi tie minči, jo uzvedība bieži vien kā maziem bērniem. Tad klāt pieglaužas kaķu jaunkundzīte, kura ir tik cimperlīga, ka pēkšņi viegli iekož, bet tad saprot, ka grib tomēr draudzēties, un tā visu laiku. Pie bļodiņas nez no kurienes ierūcas, ka gribas pat teikt, ka gluži kā princese Zeltīte no vecā labā «Sprīdīša».
Gluži kā trīs musketieri — un ar pateicīgām sirdīm
Trīs rosīgās talsenieces — Zina, Liene un Evita —, kuras ik dienu darbojas kaķu rūpēs, ir pateicīgas ikvienam, kas palīdzējis un palīdz kaķu ikdienas uzturēšanā, jo darba, līdzekļu un problēmu netrūkst. Zina uzteic zivju kioska Līgu, kura minčus iepriecina ar svaigām zivīm. Savukārt Liene Lasmane bilst, ka saprast to, cik daudz jāiegulda, var tikai tas, kuram mājās ir kaķis. Ja to visu sareizina apmēram ar simtu, tad iezīmējas kopaina palīdzības darbā, jo nav jau tikai kaķu māja, bet klīstošie dzīvnieki pa visu novadu, kuri jāsaķer, kāds jāizārstē, jābaro un arī jāsterilizē.
«Problēmu un izdošanas ir daudz. Viss kā jau dzīvē — sākot jau ar siltumu, elektrību… Mums, piemēram, ir cilvēks, kas atmaksā atkritumu izvešanu. Tas ir ziedojums. Tāpat kāds palīdz maksājumos par elektrību. Tas ir mazs piliens jūrā, bet tam ir liels svars, jo patiešām vajadzību ir daudz. Ja cilvēki būtu atklātāki un atbildīgāki, viņi ņemtu dzīvnieku arī uz mājām, un tas būtu lieliski. Droši var ņemt arī pieaugušu kaķi. Viņš patiešām būtu pateicīgs. Viņš aprod, kad saprot, ka jaunās mājas būs viņa. Kaķim pat mainās raksturs. Un tie ir tik atšķirīgi. Katrs var izvēlēties sev tīkamāko — ir kāds, kuram gribas mīlīgāku, kas pa klēpi dzīvo. Cits grib dzīvu dvēseli mājās, bet, lai minka ir neatkarīgs… Es iedrošinu nebaidīties,» mudina Liene Lasmane. Protams, netrūkst arī līdzcilvēku neiejūtības, taču darbs neapstājas un turpina savu gaitu. Evita jau no agra rīta brīvprātīgi dodas ikdienas kaķu aprūpē un zina par minčiem visu — katra vārdu, vainu, raksturus un paradumus. Rūpējas par tiem kā gādīga mamma. Zina savukārt ir cilvēks «uz riteņiem» un dodas uz kaķu barošanas punktiem, tāpat kopā ar Lieni uz izsaukumiem, kur ziņots par cietsirdību. Liene ir izteikta cīnītāja par taisnību un nebaidās sazināties ar dažādām institūcijām, ziņojot un iestājoties pret kādu netaisnību dzīvnieku lietās. Kurš tad cits iestāsies par tiem, kas paši sevi nevar aizstāvēt?
Burta kalpība, kur vajadzētu atvērtu sirdi
Protams, kā visās dzīves sfērās, arī šajā jomā, kad cilvēki brīvprātīgi iestājas par dzīvniekiem un nesavtīgi rūpējas bez jebkādas atlīdzības, ir manāms loģikas trūkums dažādos likumu jautājumos un arī dažādu institūciju darbībā. Lai uz ielām valdītu kārtība un nebūtu klīstošu dzīvnieku, ir jārīkojas, un biedrības «Dzīvnieku otrā iespēja» pārstāves to aktīvi dara.
Zinot, kādus notikumus valsts mērogā, kas saistīti ar cietsirdību pret dzīvniekiem un palīdzību tiem, neizpratni rada dažādās institūcijās tik ļoti ierastā burta kalpība, kad netiek analizēta situācija un loģiski aptvertas lietas, bet paņemta tikai noteikumu ārējā čaula, un viss tiek mērīts pēc tās, izmetot jebkādu loģiku, sapratni, cilvēcību un reālo situāciju. Ja dzīvnieka saimnieks, piemēram, nepārprotami pieķerts cietsirdīgā attieksmē savā privātajā teritorijā un savākti dažādi pierādījumi, var gadīties, ka neko tādam izdarīt nevar un cieš gan tie, kas par dzīvniekiem iestājas, gan tie, kas palīdz netaisnību nest patiesības gaismā. Tādas pieredzes netrūkst. Arī sarunā ar Lieni izskan sāpe par necilvēcību un nesakārtotību likumos un atbildīgo iestāžu darbā, jo pieķeras formālām lietām, aizmirstot saturu un būtību, jebkādu loģiku, tāpēc bez asumiem iztikt ir grūti. Šķiet, ka tā ir mūžīga un nebeidzama parādība, ka dzīvojam birokrātijas aisbergos, kur viss tiek cirsts ar asu cirvi un bez žēlastības.
Katrs ar raksturu un savu «es»
Šefiņš, ko citi sauc par Garāžnieku, Toļiks, Simiņš, Laidziņš, Mince, Lemūrs, Raibiņš, Zuze, Mikijs, Pūce, Kika, Miks Džegers, Bella, Pipa, Lote, Zaķis, Plušķiņš, Smukulis, Melniņš, Panda — nejūtas traucēti un turpina savu ikdienas soli, kad notiek ciemošanās kaķu mājā. Evita smejas, ka saprot, ka ir dulla, jo putni galvā un kaķi sirdī, tāpēc zina par katru junkuru līdz mazākajam sīkumam, visu arī pierakstot. Tāpat tīra un uzkopj, lai būtu kārtība. Viņa ir īsta kaķu mājas dvēsele, un var redzēt, rūpes un gādību, tāpat sirsnību, kad stāsta, ka kaķi tāpat kā cilvēki mēdz saplēsties un būt untumaini. Reiz jau pieminētais Miks Džegers burtiski lidojis no skapja virsū, ka bijis jādomā, vai bez ķiveres maz var ierasties.
Lai gan attieksme pret dzīvniekiem nespēj vairs pārsteigt, jo redzēta liela elle, tomēr ik pa laikam parādās kaut kas nebijis. Kādi saimnieki testamentā, piemēram, kā savu vēlmi uzrakstījuši arī to, ka vēlas, ka tiek apglabāti kopā ar savu kaķi. Tad nu dzīvnieks tiek iemidzināts. Tādu gadījumu nav daudz, bet pēc ilgiem gadiem kaut ko tādu dzird. Apmēram kā indiešu filmās, kur kāda redzētā aina: kad nomira vīrs un to dedzināja, tad sievu deva līdzi. Kādi tam visam ir argumenti? Principā jau nekādi. Ja dzīvnieks ir vecs un slims un patiešām par tādu neviens nevarēs parūpēties, tad tas varbūt būtu saprotams, bet, ja tā ir vienkārši vēlme?
Tām vajadzētu būt mūsu visu rūpēm
«Cilvēki bieži domā tā: nogrūž bēdu uz kaķu māju, un lai tie tiek galā, bet tas viss prasa līdzekļus. Arī tad, kad mums prasa, lai aizbraucam izķert pieklīdušus kaķus, tas viss prasa finanses. Mums nekas nekrīt no debesīm. Degviela sanāk no mūsu pašu maka. Tagad ir laiks, kad esam bez darba, jo valsts noteikumu dēļ tā ir sanācis. Es uzskatu, ka normālai, civilizētai sabiedrībai vajadzētu piedalīties akcijās, dzīvniekiem palīdzot. Tā visa ir kopēja sāpe. Es saprotu, ka ne visiem patīk dzīvnieki, bet lielākā daļa jau saprot, ka dzīvība ir vērtība. Un, ja tas kaķis ir nonācis uz ielas, tad viņam vajadzētu palīdzēt, nevis paspert viņu ar kāju, nosaucot par slimu un riebīgu. Bet tad, kad kāds uzrodas, kam sirdī ir palīdzēt, tad nu dzirdam: «Atkal tās trakās kaķu vecenes tur ņemas!» Piedalīties, manuprāt, ir pienākums visai sabiedrībai. Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai izskaustu klaiņojošo kaķu koloniju būtību, lai arvien mazāk dzīvnieku paliktu bez saimniekiem. Tad nevajadzētu pārpildītās patversmes… Piemēram, Vācijā ir tā: tu nemaz nevari no patversmes paņemt kaķi, ja nevari parādīt savus ienākumus un to, kur dzīvnieks dzīvos. Kādi gaida pusgadu uz atļauju. Viņi ir ieinteresēti, lai dzīvnieki nav uz ielām. Mums pasaka, ko varam ņemties ar tiem bez pajumtes palikušajiem dzīvniekiem, lai labāk palīdzam cilvēkiem, kam slikti. Tad gribas teikt: «Ja redzi to, tad ej un palīdzi!» Katram ir sava misija. Ja tik ļoti uztraucies par cilvēkiem, tad ej un palīdzi viņiem pats, nevis no malas gudri runā. Nesēdi un negaidi! Ej un dari, ja redzi, ka ir vajadzība. Kāpēc cilvēki uzreiz tik asi reaģē par palīdzēšanu dzīvniekiem? Kāpēc viņi uzskata, ka dzīvniekiem palīdzēt nevajag, bet mums jāpalīdz cilvēkiem. To, lūk, nesaprotu,» plašāk savas domas un pieredzi izsaka Liene Lasmane. Evita, kura kaķu mājā uzticami darbojas jau trešo gadu, piebilst, ka problēma ar atbildību pret dzīvniekiem noteikti neatrisinātos ātri, jo nepieciešams izmainīt domāšanu un vajadzētu vairākas paaudzes, «jo vecajiem vairs neiestāstīsi, bet jaunos jau skolā vajadzētu mācīt. Par cilvēku var parūpēties cilvēks, arī valsts sniedz palīdzību, bet dzīvnieks pats par sevi neparūpēsies.» Kad pajautāju par minci Raibiņu, kas iekrīt sirdī sarunas laikā, viņa teic: «Viņš nāk no nelabvēlīgas ģimenes. Nav jau tikai pa ielām jāvāc, ir jārauj arī pat no mājām…»
Visiem ir iespēja atbalstīt
Kaķu mājas rosīgās aktīvistes teic, ka ir ideja, ka varbūt kāds mazu kaķi var paņemt uz mājām, lai tas pierod pie cilvēkiem, — kā pagaidu mājas. «Tāpat mums te ir siāmiete, kas ļoti ilgi dzīvojusi uz ielas. Un vajag lielu pacietību, lai viņu pieradinātu. Ir cilvēki, kas paņem arī kaķi, ko neviens cits noteikti nepaņemtu. Un pusgadu gaida, kad dzīvnieciņš pieņems visu. Lubezerē dzīvo viens pasakains cilvēks ar plašu sirdi. Viņš arī rūpējas par kaķiem, sakot, ka tad, ja mēs varam par tādu baru rūpēties, viņš arī var par kādiem vairākiem. Šis cilvēks paņēma no kaķu mājas kaķi — īstu mežoni. Viņam roku pat nevarēja pielikt. Kaķis pie viņa tikai naktī līda ārā, bet saimnieks bija pacietīgs un nu redz lielas izmaiņas. Tas ir apbrīnojami,» pauž Zina, Liene un Evita, kuras vairākkārt izsaka sapni par lielākām telpu platībām, kurās mājvietu varētu sniegt vairākiem minčiem. Varbūt kādam ir, ko piedāvāt, vai kādas idejas, lai piedalītos šajā misijā?
Ikvienam, kam sirdī ir iespēja atbalstīt biedrības «Dzīvnieku otrā iespēja» darbu gan finansiāli, gan materiāli, var ziedot barību, smiltis, kā arī atnākt ciemos un izvēlēties sev draugu — minku, par kuru rūpēties atbildīgi. Ziedojumus var nodot, sazinoties ar Lieni (29279307) vai Zinu (26389852).
Konta rekvizīti finansiālam atbalstam:
Biedrība «Dzīvnieku otrā iespēja»,
LV58HABA0551047596291,
Swedbank AS,
Reģ. nr: 40008223785.
