Saules mūžu Latvijai!

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Tuvojoties valsts svētkiem, kad pilsētu un pagastu centri iemirdzas sarkanbaltsarkanos toņos, aizvien biežāk nākas aizdomāties par notikumiem, kas veidojuši un formējuši mūsu valsti. Šoreiz izjūtās dalījās pieci Talsu novada patrioti, kuri piederību novadam un valstij izjūt ne tikai valsts svētkus gaidot, bet arī ikdienā.

Signe Blumberga, kultūras projektu vadītāja un radio balss:
— Lai arī novembris nupat tikai iesācies, svētku sajūtās esmu iekāpusi jau kādu laiku. Laikam esmu izvēlējusies tādu nozari, kur citādāk nemaz nevar. Izjūtas, protams, ir sirdssiltas. Mijiedarbībā ar ikgadējo valsts piederības sajūtu, šogad mani padziļināti ieinteresēja atsvaidzināt atmiņas par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Tad arī sasmēlos pilnu sauju pateicības, līdzjūtības, respekta un cieņas, jo varam būt pateicīgi, ka mums šobrīd nav jāpiedzīvo tas, kas bija jāizjūt toreiz. Katrs dzīvesstāsts, gada skaitlis, katra nolietā asara bija par to, lai tagad mēs, šodienas cilvēki, varētu šos svētkus svinēt un priecāties! Tad nu tādas man tās sajūtas šobrīd arī ir — ar sarkanbaltsarkano lenti pie krūts, esmu lepna par savu valsti…
Mums apkārt ir tik bagātīga daba! Reizēm paliek žēl, ka tik ļoti tiecamies pēc tā, kā pie mums nav, līdz galam neapskatoties, ko mēs paši sev varam sagādāt. Ticu, ka pēdējo divu gadu laikā Latvija beidzot izjuta to tuvību ar savu tautu, kāda tai bija jāizjūt jau sen, un ticu, ka tauta beidzot iepazina mūsu pašu zemes bagātību un krāšņumu, dodoties izpētes ceļojumos no viena novada uz citu. Nemāku noraksturot, kā sevī sajūtu piederību, bet gribētos teikt, ka to izjūtu lielā mērā. Nespēju iedomāties, ka dzīvotu kādā citā pasaules malā. Aizceļot, lai gūtu pieredzi? Protams. Bet, lai dzīvotu pavisam? Diez vai. Šeit ir mana ģimene, draugi, šeit glabājas mana iedvesma, sapņi un motivācija.
Līdz šim šos svētkus atzīmēju kā kārtīgam kultūras nozares pārstāvim pienākas — vai nu uz vai aiz skatuves, taču, ņemot vērā pasaulē notiekošo, esmu iemācījusies šos svētkus svinēt daudz intīmākā un personīgākā atmosfērā — bez salūtiem un LED ekrāniem. Visspilgtāk man atmiņā palikusi Latvijas 100 gadu dzimšanas diena. Tad gan biju uz skatuves, burtiski iedejojot valsts simtgadē. Būt daļai no tik liela projekta un atdzīvināt Latvijas brīvības dziesmas kustībā — tas bija kas neaprakstāms. No Mirdzas Zīveres un Ēvalda Valtera «Vienīgā» sievišķīgā maiguma, savu karavīru mājās gaidot, līdz Igo «Pie laika» cīņassparam.
Mans devums valsts attīstībā ir kultūras bagātināšana, lepošanās ar savām saknēm un valsts nomierināšana. Latvija, neuztraucies, esmu pārliecināta, ka arī mēs, jaunie, spējam, mākam un iesaistīsimies, lai Tev būtu arī 104, 105 un vēl simtu simtiem gadu! Esam cits citam, esam ar Latviju!

Antra Zvirgziņa, lietvede:
— Novembris nenoliedzami ir vispatriotiskākais gada mēnesis, taču spēcīgas emocijas mani pārņem gan janvārī, atceroties barikādes, gan martā un jūnijā, atceroties par deportācijām, jo tie ir ļoti nozīmīgi notikumi mūsu valsts vēsturē. Priecē, ka novembrī cilvēki savu patriotismu vairāk parāda arī ārēji — piespraužot valsts karoga lentīti pie apģērba vai Lāčplēša dienā, aizdedzot svecīti un atceroties vēsturiskos notikumus. Vārds «Latvija» man asociējas ar pozitīvu lepnumu — lepojos, ka esmu latviete. Piederības sajūta savam novadam un valstij ir daļa no cilvēka identitātes. Esmu priecīga, ka pēc Rīgas perioda bija iespēja atgriezties Talsos. Kad pie manis atbrauc draugi, kuri nav no Talsiem, ir lokālpatriotisks lepnums, ka arī viņi šeit jūtas labi.
18. novembra atzīmēšanai parasti ir divi varianti — dziedot kopkorī svētku koncertā vai atzīmējot to ģimenes un draugu lokā. Neiztrūkstoši, protams, arī skatoties svētku salūtu. Šobrīd redzu, ka Talsos tiek domāts par to, lai pasaulē notiekošais nepazudinātu visas svētku sajūtas. Šajā laikā kultūras jomā strādājošajiem jābūt īpaši radošiem, lai Talsu un visa novada iedzīvotājiem sagādātu svētku sajūtu ārpus savas ģimenes loka. Atskatoties uz iepriekšējo gadu 18. novembra svētkiem, man visspilgtāk atmiņā palikuši divi brīži — reize, kad ar draugiem pēc svētku vakariņām spēlējām galda spēli «Latvija», un patriotisko emociju lādiņš, piedaloties svētku koncertos.
Ar savu balsi un klātbūtni piedalos dziesmu svētku un līdz ar to arī Latvijas attīstībā. Savas valsts zākāšana un nemitīgā atkārtošana, ka viss ir slikti, nebūs pozitīvs pienesums. Tāpēc gribētu novēlēt būt iecietīgākiem un pieņemošākiem citam pret citu. Tas nenozīmē, ka noteikti jāpiekrīt apkārtējo viedoklim. Tieši katra paša atšķirīgā personība bagātinās mūs kā sabiedrību kopumā.

Krišjānis Suntažs, šķēpmetējs:
— Ir būtiski atcerēties šādus notikumus, šādas dienas un ielaist tās sevī. Tas ir sajūtas, kas katram latvietim būtu jājūt. Latvija man saistās ar ļoti daudzām lietām — gan ar lietām, gan ar sajūtām, vairāk jau ar drošības un siltuma sajūtu. Protams, arī ar dabu, zaļumu, dziesmu svētkiem, tautas tērpiem, spēcīgu simboliku, dzeju, mūziku un sportu. Šī tomēr ir mana dzimtene. Lai arī kas notiktu, Latvija vienmēr būs mana identitāte un daļa no manis. Lai arī kur es dotos, lai arī kur es šajā pasaulē atrastos, es esmu veidojies no tā, kas ir bijis manā apkārtnē, manā valstī, novadā un pilsētā. Gribi vai negribi, bet mēs esam tādi, kādi esam, pateicoties šiem apstākļiem.
Mēs ar ģimeni pievēršam lielu uzmanību šiem svētkiem — uzklājam skaistu galdu, visa ģimene sanāk kopā, parunājam par to, kā Latvija ir veidojusies, noskatāmies kādu filmu par vēstures notikumiem. Dažreiz valsts svētkos mēdzu aizbraukt uz Liepāju pie radiem. Man Latvijas dzimšanas dienas neasociējas ar pasākumiem vai salūtu, bet vairāk ar ģimenes kopīgumu un apziņu, ka mēs esam latvieši un šī ir mūsu dzimtene. Mēs cienām to, kas mēs esam. Katri svētki, kad varam būt kopā, manuprāt, ir ļoti īpaši.
Mēs katrs lielākā vai mazākā mērā ar savu attieksmi un ikdienu piedalāmies valsts attīstībā. Katra mūsu doma, katra darbība ietekmē to, kāda šī valsts ir un kāda tā veidojas. Vēlos radīt prieku — prieku sev, prieku savā apkārtnē, prieku apkārtējiem cilvēkiem un līdz ar to darīt vidi patīkamu, lai cik vienkārši tas arī neizklausītos. Ja mēs visi tā darītu, cik gan brīnišķīgā vietā mēs dzīvotu…
Novēlu pāri visām grūtībām atkal atrast vienu kopīgu sajūtu! Manuprāt, pēdējie gadi ir ļoti sašķēluši Latvijas sabiedrību. Protams, nav viegli laiki, bet lai vismaz šie svētki, šī dzimšanas diena mums atgādina, ka mēs tomēr esam viens veselums un viena tauta!

Kristers Straumers, skolnieks:
— Šis posms man liek atcerēties par manas tautas ciešanām un panākumiem Latvijas Republikas veidošanā. Ja Latvija netiktu proklamēta, iespējams, es nebūtu piedzimis, tāpēc izturos ar cieņu un lielu atbildību pret valsti. Šis laiks man sniedz patriotiskas sajūtas un veido mīlestību pret savu dzimteni. Vārds «Latvija» man asociējas ar rupjmaizi, rudzupuķēm un sklandraušiem — visiem tiem vārdiem, kas ārzemniekam neizsaka neko, bet man nozīmē tik daudz. Latvietība ir daļa no manas individualitātes. Neuzskatu, ka esmu tipisks kurzemnieks, bet Roja, kur esmu uzaudzis, cilvēki, kuri mani šeit saista, un ģimenes tradīcijas ir tās, kas mani padara par īstenu kurzemnieku un galu galā — arī latvieti.
Pasaulē notiekošais mani īpaši nav ietekmējis. Joprojām atzīmēju svētkus kopā ar ģimeni, ieturot svētku vakariņas. Pirms pāris gadiem atzīmējām svētkus pie Talsu ezera. Bija svētku salūts, brīnišķīga atmosfēra un patriotiskas sajūtas. Pēc tam ģimenes lokā ieturējām vakariņas. Neaizmirstams notikums man un manai ģimenei.
Par savu galveno devumu uzskatu piedalīšanos vēlēšanās. Mēs ar savu balsi veicinām valsts attīstību un pilnveidojam to. Šogad man kā 18 gadus vecam jaunietim bija tā iespēja piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Par to es izjūtu ļoti lielu gandarījumu. Aicinu ikvienu piedalīties vēlēšanās — tas ir ļoti nozīmīgs solis mūsu valsts attīstībā. Saglabāsim cieņu un līdzcietību brīžos, kad tiek veicināta mūsu tautas sašķelšanās, un atcerēsimies, ka mēs visi vēlamies vienu — lai atkal varam dzīvot kā agrāk! Sveiciens visiem Latvijas 103. dzimšanas dienā!

Dace Žigate, māmiņa un vecmāmiņa:
— Mūsu valstij novembris ir ļoti nozīmīgs un īpašs, bet man novembris galvenokārt asociējas ar divām lietām — manis pašas dzimšanas dienu un neizbēgami dvēseļu piemiņas laiku, varbūt nedaudz tumšu un skaudru. Daudz spēka nepieciešams, lai uzturētu prieka hormonu līmeni. Latvija man ir kas silts — liepziedu tēja ar karotīti medus, mammas adītas zeķes, kas skaists — linu kleita karoga sarkanajā tonī, kas garšīgs — mājās ceptie pīrāgi, kas smaržīgs — puķuzirņi un kas veselīgs — dzērvenes…
Latvijas dzimšanas diena mums, stendeniekiem, ir gandrīz reizē ar Stendes dzimšanas dienu (14. novembrī). Visspilgtāk man atmiņā palikusi Stendes 20. dzimšanas diena pirms desmit gadiem. Mums pavisam netīšām ir izveidojusies ģimeniska tradīcija izmantot 18. novembra brīvdienu un sanākt kopā, atzīmējot novembra mēneša svarīgākos mirkļus ar latviskiem ēdieniem un tradicionālu salūta vērošanu. Šobrīd gan tas ir nedaudz sarežģīti, bet «Zoom» ballītes un pakomātos izņemtās dāvanas jubilāru prieku nebojā. Priecājos, ka dēls, meita un viņu ģimenes ir tepat tuvumā, tepat Latvijā.
Šogad mans novēlējums Latvijai un līdzcilvēkiem varētu skanēt šādi — lai mums vienmēr uz galda ir mūsu visgaršīgākā rupjmaize, lai varam izbraukt pastaigā pa jūras malu un mūsu mazbērni skolā mācītos skaistās latviešu tautasdziesmas! Vārdu sakot — saules mūžu Latvijai!