Sanita LiepiņaAr airiem un tīkliem šobrīd uz Rīgu protestos būtu gatavi doties piekrastes zvejnieki, kurus sadusmo plānotie grozījumi zvejas noteikumos Nr. 296. Ja tie tiks pieņemti, daļa atzīst, ka būs ļoti jāpārdomā, vai ar zvejniecību nodarboties maz būs vēl vērts. Tikmēr pretējs viedoklis ir Zemkopības ministrijai, kas skaidro, ka zvejnieki grozījumus ir pārpratuši un tie patiesībā viņu situāciju uzlabošot.
Piekrastes zvejnieku Ziemeļkurzemē palikuši uz divu roku pirkstiem saskaitāmi. Kolcenieks Andris Laukšteins ir viens no tiem. Vārdos viņš ir skarbs — jo tālāk, jo dziļāk purvā — tā viņš komentē plānotos grozījumus. Viņš zvejo ar stāvvadiem, un piezvejā, piemēram, starp reņģēm vairs nedrīkstēs būt mazizmēra plekstes. Rādot tīklus, Andris Laukšteins skaidro, ka tas praktiski pat nav izdarāms. «Ja tas ir jāizšķiro, tas ir laiks, līdz ar to bojājas visas zivis. Ja tā mēs, piemēram, desmit tonnas nozvejojām dienā vai 20, vai 30, nu tad mēs nozvejosim 1,5 tonnu. Ražotājam, saldētājam pārdot mēs nevarēsim, jo viņam nav interesanti — viņam vajag apjomu,» stāsta Zv/S «Zvīņas L» īpašnieks Andris Laukšteins. Sods par kilogrammu plekstu piezveju paredzēti astoņi eiro. Bet uz desmit tonnām reņģu parasti ir tonna plekstu, kas nozīmē apjomīgus sodus, un pēc vairākiem sodiem — pat licences atņemšanu.
Otrs sāpīgais punkts ir nākšana krastā. Zvejnieki to pieraduši darīt vietās, kur krastu var sasniegt visātrāk, bet nu būs jādodas uz piestātnēm. Ja jaunie grozījumi tiks pieņemti, tad Kolkas zvejniekiem būs jāpiestāj Kolkas steķos. Taču viņi saka: tas praktiski pat nav iespējams, jo steķi nav pieņemti ekspluatācijā, tātad neviens uz tiem nedrīkst atrasties. Tātad kolceniekiem paliek divi varianti — Rojas vai Ventspils ostas, kas ir vairāku desmitu kilometru attālumā. «Mums 80% stāvvadu ir Irbes šaurumā. Tas nav līcis, un tur ir vētra. Mēs esam, cik nogremdējuši tās laivas. Es domāju, ka pa savu mūžu kādas desmit laivas esmu nolaidis lejā ar reņģēm. Pat zinot un mākot, cik gadu zvejoju, no mazotnes. Ja mums grib iestāstīt, ka mums, piemēram, no Sīkraga ir jāatnāk uz Kolkas steķiem, tas ir galīgi nepareizi, bīstami, un zivis sabojāsies. Tas pat noziedzīgi ir, tā dēļ, ka nevar sakārtot un katrā ciemā mēs varētu nākt un zvejot. Ja mēs neizcīnīsim, varam beigt to zveju,» skaidro A. Laukšteins.
Aizskarto piekrastes zvejnieku ir krietni vairāk,
bet zivis noķert noteikti ir vieglāk nekā viņus pašus — vīri ik mirkli izmanto labvēlīgos laika apstākļus darbam jūrā, tāpēc intervijām nav pieejami. Sazvanīti viņi skaidro, ka neizprot aizliegumu, kāpēc nevar nākt krastā kā senči sākuši — pretī savām mājām. Došanās uz piestātnēm ir bīstama un bojā zivis. «Vēsturiski laivas turēja tur, kur zvejnieki dzīvoja, un tur arī viņi nāca malā. Neviens jau nebrauca 20 kilometrus gar jūras krastu, tas būtu muļķīgi — ja nu pēkšņi uznāk vējš, kā vienmēr tas mēdz notikt. Tā zvejas īpatnība ir tāda, ka tu ieej jau agri pa tumsu jūrā un līdz ar gaismiņu jau nāc malā,» stāsta piekrastes zvejnieks no Ķirķraga Ervīns Vilciņš. «Un pulkstens kādos septiņos jau vasarā ieslēdzas jūras brīze. Jūrā ir viļņi, un tev jau sen jābūt malā. Bet, ja tur kaut kādas vietas, punktus grib, tas būtu tā muļķīgi. Tas būtu kā lauksaimnieks… Vot, visi lauksaimnieki tagad no lauka varēs braukt nost Valdemārpilī. Tas būtu kaut kas tamlīdzīgs.»
Pandēmijas laiks un attālinātā saziņa zvejniekiem traucējot ar Zemkopības ministriju savu sāpi izrunāt. Ja vajadzētu, viņi būtu gatavi doties protestos. «Protams, ka gribētos citreiz ar tādu slapju airi kādam tur iemaukt pa ausi — arī no augstākiem plauktiņiem. Bet zvejniekiem ir tāda īpatnība, ka mēs esam ļoti sadrumstaloti. Mēs katrs kaut kur savā stūrī zvejojam, un lai mūs savāktu kopā, tad tur tiešām ir kaut kādiem zvejnieksvētkiem jānotiek vai vēl kaut kam. Mums jau nav tāda spēcīga jurista, kas varētu mūs, piemēram, aizstāvēt, mūsu interesēs kaut ko lobēt un strādāt,» saka E. Vilciņš.
Latvijas Zvejnieku federācija iesniegusi priekšlikumu, ka vēl papildu izkraušanas vietām jābūt arī Nidā, Mazirbē un Sīkragā, jo tur lielākos apjomos ķeras reņģes. «Individuāli ir grūti cīnīties, jo tevi neuzklausa bieži vien. Un tāpēc šobrīd tie noteikumi ir vaļā, un mēs vienkārši gaidām atbildi no ministrijas puses, kas tur būs mainīts, kas nav, un atkal būs sarunas. Te nebūs tā, ka mēs pateicām, ka mūsu zvejnieki saka, ka nav iespējams vienmēr atrast to vienu pleksti, un tagad tie tur izdomā un tomēr ieliek tā. Tā nebūs,» saka Latvijas Zvejnieku federācijas valdes priekšsēdētājs Ēvalds Urtāns un piebilst, ka piekrastes zvejnieku emocijas ir saprotamas. «Protams, nav patīkami atceroties — kādreiz visa kā bija, un tagad nav nekas gandrīz. Un visi ierobežojumi un tamlīdzīgi… un mēģini nu izdzīvot. Tāpēc piekrastē tīri profesionāli zvejnieki, kas tikai no piekrastes zvejas pārtiek, ir palikuši uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi jūsu (Talsu) novadā. Pārējiem visiem ir citi darbi fonā.»
Visas prasības spēkā jau šobrīd
Noteikumi atvērti grozījumiem, jo vairākas lietas tajos novecojušas un bija precizējamas, un tajos ir arī vairāki punkti, par kuriem zvejnieki ir priecīgi, ka beidzot uzklausīti. Runājot par obligātajām izkraušanas vietām, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors skaidro, ka patiesībā situācija tiekot uzlabota, salīdzinot ar to, kas ir šobrīd noteikumos. «Pašreiz to izkraušanas vietu ir daudz mazāk. Mēs papildinām šīs vietas ar praktiski visām vietām Latvijā, kur ir iespēja piebraukt un izkraut zivis — Pāvilosta, Rīga, Liepāja, Ventspils, Mērsrags, Salacgrīva, Skulte, Kuiviži, Engure, Roja, Jūrmalciems, Carnikava, Lapmežciems, Kaltene, Kolka, un vēl mēs vērtējam, vai Mazirbe, Sīkrags un Nida būtu pievienojami,» saka Normunds Riekstiņš, ZM Zivsaimniecības departamenta direktors. Eiropas regulas jau līdz šim noteikušas, ka, sasniedzot piecu tonnu apjomu reņģēm un brētliņām, zvejnieki nedrīkstēja vienkārši izkraut lomu tuvākajā pludmalē. Praktiski to turpinot darīt, tas bija pārkāpums. «Mēs jau nerunājam, ka varam atcelt Eiropas likumdošanas normas. Tās ir augstākas pat par Latvijas šīm te normām. Ja ir lielāki apjomi, mums ir jāspēj kontrolēt un zināt, kur ir šī te zvejnieku atnākšana un kur var uzraudzīt izkraušanu. Mēs nevaram pateikt, ka drīkstat jebkurā vietā iet krastā, ja esat nozvejojuši piecas tonnas, jo mēs to nedrīkstam. Mums ir jāpaziņo šīs vietas Eiropas Savienībai, un tās ir Eiropas Savienībā atzītas vietas, kurās drīkst izkraut šādus apjomus,» skaidro N. Riekstiņš.
Mazizmēra plekstes ir mazākas par 21 centimetru. Diskusijā ar zvejniekiem ministrija sapratusi, ka to aizliegums piezvejā patiešām ir neizpildāms, tāpēc meklēšot risinājumus, vai Latvijas situācijā var būt atkāpes. «To atkal nenosaka Latvijas likumdošana — tas ir Eiropas regulējums. Tas jau šobrīd ir spēkā tieši tāds, ka mazizmēra plekste nedrīkst būt paturama un tā nekavējoties jāizmet jūrā. Tā nedrīkst nonākt pārtikas apritē. Tāpēc mēs savos grozījumos neuzliekam kaut ko, kā agrāk nebija — šis nosacījums darbojas jau šobrīd. Varētu būt varbūt risinājums (nezinu, vai tas būs iespējams), ka krastā tā mazizmēra plekste tiek nošķirota, un es nezinu, utilizēta, izmesta vai kā. Jo viņa nedrīkst nonākt pārtikas apritē. Tā doma ir stimulēt, lai zvejnieki zvejotu tur, kur nav mazizmēra zivis vai zvejot ar rīkiem, kur mazizmēra zivis var izbēgt, kas, protams, samazina atkal lomus. Ir dažādi aspekti, kas skaidri praksē nedarbojas, kā tieši uz papīra uzlikts, bet mērķi šim regulējumam ir tādi, lai mazizmēra zivs tomēr paliktu jūrā,» teic ZM Zivsaimniecības departamenta direktors.
Runājot par Kolkas steķiem, Normunds Riekstiņš uzskata, ja tos nav iespējams izmantot un īpašumtiesības nav ne zvejniekiem, ne pašvaldībai, tad jāmeklē citi varianti: «Šobrīd ir iniciatīvas dažādās vietās pašvaldībās, kur, ja tā vieta neder, tad skatās citas. Ja privātīpašums ir svēts un tur neviens netiek klāt, tad jāskatās kāda alternatīva. Varbūt jāveido kaut kas — arī to ir iespējams izdarīt.»
Darbs pie grozījumiem šobrīd ir sākumposmā, un to pieņemšanai vēl būs vajadzīgs laiks. Taču Zivsaimniecības departamenta direktors uzskata, ka tie Latvijas piekrastes zvejnieku ikdienā nemainīs neko, jo noteikumos tiks nostiprinātas lietas, kas jau šobrīd ir spēkā Eiropas regulējumos. Taču zvejnieku sāpe esot saprotama.
