«Kāpēc vakcinēties? Iespēja pasargāt sevi un apkārtējos no nevēlamā»

Veselība

Sabiedrībā pēdējos mēnešus vērojama liela šķelšanās divās daļās — vakcinētajos un nevakcinētajos. Lielu ietekmi spēlē informācijas burbuļi, no kuriem indivīdi, ja vien paši nevēlas, izkāpt nevar, tātad, nevar uzzināt arī citu viedokļus, uzskatus un pētījumos balstītus faktus. Dzīve atbalss istabā ļauj atlasīt informāciju, vēloties dzirdēt un uzklausīt tikai savus argumentus, paliekot to robežās, kas savukārt noved pie problēmām ar kritisko domāšanu, realitātes uztveri, plurālismu un informācijas daudzveidību. Savā pieredzē dalās vairāki talsenieki, kas izvēlējušies uzticēties medicīnai un zinātnei.

«To, ka vakcinēšos pie pirmās izdevības, zināju jau tad, kad sāka runāt par vakcīnu izstrādi,»
atzīst Dace Maķevica, neatliekamās medicīnas ārsta palīgs. «Vakcinācija pasauli ir pasargājusi no daudzām slimībām, daudzas pat uzvarētas, kāpēc lai ar šo būtu citādāk?
Pirmo vakcīnas devu pret «Covid-19» saņēmu aprīlī. Tā kā baroju vēl bērniņu, tad vajadzēja dabūt akceptu, ka drīkstu vakcinēties. Protams, bija nedaudz satraukums, kā būs pēc vakcīnas, bet vairāk gan tas bija uztraukums, vai nebūs augstas temperatūras un varēšu pilnvērtīgi parūpēties par bērniem, taču viss bija labi — vien mazliet pasāpēja roka un galva. Tā kā pēc profesijas esmu mediķe, tad es uzticos zinātnei, medicīnai un kolēģiem. Nebija šaubu par vakcinācijas nepieciešamību. Pandēmijas sākumu pārlaidu mājās, esot bērna kopšanas atvaļinājumā. Bet tagad, atsākot strādāt un redzot, kā cilvēki saslimst un mokās, esmu pateicīga, ka vakcīna ir! Tā spēj pasargāt no smagas saslimšanas. Manās mājās visi, kas vecāki par 12 gadiem, ir vakcinējušies. Man ir grūti saprast vakcīnas noliedzējus un vēl grūtāk vīrusa noliedzējus, jo es ikdienā redzu, cik briesmīgs ir šis vīruss. Un mums ir dota iespēja pasargāt SEVI no smagas saslimšanas, bet tik daudzi to nesaprot, vai arī negrib saprast. Un parauj sev līdzi citus, kuri vēl šaubās. Es ieteiktu nevis uzticēties viedajam Facebook, bet savam ārstam, speciālistiem un palasīt zinātniskus rakstus un pētījumus, ja māc šaubas. Mājsēde ir grūta. Bet tāds laiks tagad ir jāiztur, nav variantu… Mācības attālināti nevar salīdzināt ar klātieni, bet paldies skolotājiem, kuri cenšas pēc labākās sirdsapziņas mācīt mūsu bērnus. Ļoti gribas cerēt, ka situācija sāks uzlaboties, bet vai tik drīz tas notiks — nezinu…»
Marta Rubene, kas «Covid-19» vīrusu pārslimojusi pirms gada,
uzsver, ka joprojām esam globālā pandēmijā un vakcinācija ir vienīgais veids, kā no tās izkļūt. «Izslimoju «Covid-19» tieši pirms gada, 2020. gada novembrī. Slimojot bija lielas galvassāpes, reibums, kā arī sāpošs kakls, iesnas un klepus. Kad atveseļojos, nogurums un paaugstināts pulss ikdienas aktivitātēs vēl palika kādu laiku. Pašai to pieredzot, kā arī dzirdot, kā citi slimo gan tepat Latvijā, gan ārpus tās, man nebija pat domu, ka tas varētu būt kaut kas neīsts vai izdomāts. Mēs visi bijām un joprojām esam globālā pandēmijā, un vienīgais veids, kā mēs no šī stāvokļa izietu, ir vakcinācija. Tiklīdz tā bija man pieejama, vakcinējos un jutos droša. Novēlu katram sevi pasargāt no smagas saslimšanas un vakcinēties!»
«Pret «Covid-19» izvēlējos vakcinēties, lai justos droši,
varētu ceļot, apmeklēt pasākumus, koncertus, kā arī studēt augstskolas telpās,» atzīst radošo industriju studente Tīna Kaļinovska. «Par vakcinēšanos nebija daudz pārdomu — darīt to vai ne. Uzreiz, kad uzzināju, ka varu pieteikties un saņemt vakcīnu, to arī izdarīju. Par vakcinēšanos īsti ne ar vienu nekonsultējos, jo uzticos medicīnai un nedomāju, ka tas kaut kādā veidā varētu man nākt par sliktu. Par to, kādēļ cilvēki nevakcinējas, atbilde, manuprāt, slēpjas tajā, ka tās ir bailes, ka vakcīna izstrādāta ātrā laika posmā un nav testēta ilgtermiņā, taču tas ir ļoti diskutabls jautājums. Uzskatu, ka daudzi nevakcinējas arī tādēļ, ka pārāk daudz patērē sociālo tīklošanās platformu rakstus, lasa komentāru ierakstus, kas nemaz nav patiesi un ir uz peļņas gūšanu vērsti. Īstu plusu mājsēdei, kas ir augsto saslimstības rādītāju rezultāts, manā skatījumā nav, jo man nepatīk konstanta atrašanās mājās un sēdēšana pie datora mācību dēļ. Man patīk ikdienā izkustēties no mājas, doties uz skolu un satikt gan kursabiedrus, gan ar draugiem pavadīt laiku. Zaudējam iespēju apciemot draugus un pavadīt kopā vakaru vai pat tiek zaudēta iespēja iziet vēlā vakara skrējienā. Cilvēkiem, kuri nezina — vakcinēties vai ne, vēlos ieteikt to noteikti darīt un nešaubīties, ne tikai tāpēc, lai varētu apmeklēt pasākumus vai iepirkties lielveikalos, bet arī tādēļ, lai pasargātu sevi no smagas saslimšanas.»
«Vakcinēties visnotaļ ir drošāk nekā saslimt ar vīrusu,»
ir pārliecināts Krišjānis Suntažs, šķēpmetējs, mūziķis un komunikācijas zinātnes students. «To, kāpēc vakcinējos, noteica dažādi faktori, bet, protams, pats galvenais no tiem bija veselība, jo kad biju mazs, man bija astma, tāpēc īsti nevēlējos riskēt. Nodomāju, ka daudz drošāk ir iepotēt sevī kaut ko kontrolētu, kaut ko, kas paredzēts, lai aizsargātu, nevis ielaist sevī vīrusu, kura mērķis ir cilvēku piebeigt. Protams, ka sākotnēji bija nelielas šaubas, kā tad tas viss būs, bet galu galā sapratu, ka labāk vakcinēties, nekā saņemt vīrusu visā tā pilnībā. Otrs faktors bija saistīts ar manu sportista karjeru, kurā nākas daudz ceļot, un zināju, ka ar laiku noteikti vakcinētajiem ļaus ceļot brīvāk, kas arī spēlēja lielu lomu. Pirmo vakcīnas devu saņēmu maijā un praktiski nekādas svārstīšanās pēc piedāvājuma ne no ģimenes ārstes, ne Latvijas Olimpiskās vienības aicinājuma vakcinēties nebija. Līdzko varēju, arī izdarīju, jo negribēju spēlēt laimes spēlīti jeb ruleti. Jā, zinu cilvēkus, tostarp tuviniekus un draugus, kas pārslimojuši vieglā formā, zinu arī cilvēkus, kam pārslimot nācies ļoti smagā formā, un, ja ir šaubas par to, kā vakcīna var ietekmēt ilgtermiņā, tomēr jāpadomā arī, ko ilgtermiņā var izdarīt vīruss. Saslimstot spēlējies ar savām plaušām, maņu orgāniem — ožu, garšu.
Pirms vakcinācijas izlasīju pāris zinātniskus rakstus par to, kā vakcīna strādā, kas tajā ir iekšā. Manuprāt, tas arī izraisīja manī miera sajūtu. Sapratu, ka gluži sistēma, uz kā tā būvēta, nav no zila gaisa izdomāta — metode pielietota jau citās vakcīnās. Arī kā žurnālistikas studentam man par pamata iemeslu uzskatām, kāpēc cilvēki izvēlas nevakcinēties, noteikti kalpo dezinformācija, kas šobrīd ir tās augstākajos apmēros. Cilvēki, manuprāt, bieži nesaprot, ka neuzticēšanās zinātnei un Facebook uztveršana par pārbaudītu ziņu portālu pie nekā laba nenoved. Jāatceras, ka daudzu cilvēki interesēs ir izplatīt maldinošu informāciju, lai no tās gūtu sev sava veida labumu. Ir pat speciālas organizācijas, kas cilvēkus apmāca izplatīt dezinformāciju, savā ziņā arī veidojot un kontrolējot sabiedrības viedokli, uzskatus un vīziju, kas bieži vien būs uz grozītiem faktiem būvēts. Arī es pats esmu cilvēks, kas vairāk mācās no savas pieredzes, nekā kaut ko izlasīs un pieņems kā savu dzīves patiesību, tāpēc, no vienas puses, arī saprotu cilvēkus, kuri pastāv uz savu pārliecību, taču, saskaroties ar vīrusu aci pret aci — viņi to izdzīvo, pieredz un saprot, kļūstot no antivakseriem par cilvēkiem, kas pieredzes dēļ vīrusu par neeksistējošu vairs neuzskata.
Atrasties šādā situācijā jau ir viens liels mīnuss. Mājsēdei ir ļoti daudz mīnusu, īpaši tad, ja esi visas rekomendācijas izpildījis un visu ievērojis. Kopumā sabiedrības veselības aprūpes šķēršļi un darbavietu zaudēšana nav nekas skaists, tāpat arī tas ir milzīgs robs valstij finansiāli.
No mana skatupunkta liels mīnuss ir sporta kustības ierobežošana — sabiedrības veselība ļoti tiks iedragāta. Arī pašiem skolēniem un studentiem zināšanas pandēmija būs pamatīgi atņēmusi. Arī pats esmu, šķiet, vairāk mācījies savā istabā, nekā bijis skolā. Protams, ka mājas apstākļos sevi nepiespied mācīties tik apzinīgi, kā tas būtu, ja mācības norisinātos klātienē, piemēram, eksāmens būtu jākārto auditorijā uz baltas lapas, nevis ekrānā, kur pieejamas dažādas iespējas. Taču pluss, ka ir vairāk laika, ko veltīt sev un ģimenei. Domāju, kaut kāds labums pēc mājsēdes beigām no ierobežojumiem būs vērojams, bet šaubos, vai akmens, kas sāka ripot, diez vai paspēs viena mēneša laikā apstāties.
Viss jau atkarīgs no pašas sabiedrības, nevis ierobežojumiem vai mājsēdes. Tiem, kas vēl šaubās, vai vakcinēties, manuprāt, jāpieņem doma: vai nu tev ir izvēle — saslimt ar vīrusu, nevarot paredzēt, kādas būs sekas un ietekme uz organismu, vai izvēlēties vakcīnu, kura veidota, lai atrisinātu pašreizējo situāciju. Vakcinēties visnotaļ ir drošāk, nekā saslimt ar vīrusu — to pierāda citu cilvēku izdzīvotā pieredze un strauji pieaugušie mirstības rādītāji. Ne vienmēr visu var zināt, taču ieslēgt kritisko domāšanu, iepazīties ar oficiāliem un pārbaudītiem avotiem, kas stāsta, kā vakcīna tapusi un kāds ir tās darbības mehānisms — var ikviens, jo zināms, ka vīruss visnotaļ nav mūsu draugs.»
Vēloties nodrošināt drošību sev un apkārtējiem,
Viktorija Gilberte, tiesību zinātnes studente, par vakcīnas devu nepieciešamību nešaubījās: «To, ka vakcinēšos, es zināju jau uzreiz. Galvenais iemesls ir gluži vienkāršs — gribēju nodrošināt, ka pasargāju sevi un savus mīļos cilvēkus, un zināju, ka vakcinācija ir drošākais veids, kā to izdarīt. Nespēju iedomāties situāciju, kurā pastāvētu iespējamība, ka es, vesels un jauns cilvēks, varētu jeb kā apdraudēt, piemēram, savus vecvecākus bezatbildības un nevakcinēšanās dēļ, tādēļ savu pirmo vakcīnas devu es saņēmu 2021. gada pavasara beigās. Pirms vakcinēšanās es ieguvu informāciju no uzticamiem avotiem, klausījos podcastus, kur runāja mediķi un savas jomas speciāli, kas ieteica vakcinēties. Visu savu dzīvi esmu zinājusi, ka, ja man rodas kādas veselības problēmas vai kaut kas sāp — es dodos pie ārsta, kas man izraksta zāles vai iesaka, kā tālāk rīkoties. Nesaprotu, kopš kura laika ir radusies tāda neuzticība cilvēkiem medicīnas nozarē un uz ko tā balstās. Grūti aptvert, kāda varētu būt sajūta ārstam, kas pavadījis ilgus gadus, iegūstot nepieciešamo izglītību, tikai, lai kāds nejaušs kaimiņš Facebook komentāros pateiktu, ka viņam, redz, nav taisnība! Ikdienā sekoju līdzi informācijai, ko patērēju sociālajos tīklos, tādēļ arī dezinformatori vai viltus ziņu izplatītāji interneta portālos man lika tikai pasmieties, jo domāju — kurš gan tam vispār noticētu? Taču laiks ir rādījis, ka tic gan, un par to smieties nemaz vairs negribas.
Manuprāt, tas tikai atspoguļo kritiskās domāšanas nozīmi sabiedrībā un to, ka Latvijā izglītības nodrošināšanai visiem un visur ir jābūt prioritārai, izglītības jomā ir jāiegulda daudz resursu. Par iemesliem, kādēļ cilvēki nevakcinējas, tik tiešām uzskatu dezinformāciju, kā arī neticību valdības darbam. Lai arī cilvēki, kas neatzīst vakcinēšanos, nav tikai ar «Covid-19» radusies parādība, pandēmijas laiks ir atklājis, ka iemesli, lai nevakcinētos, nereti neiztur nekādu kritiku. Ļoti daudz ir dzirdēts par to, ka «Covid-19» var ietekmēt spēju radīt bērnus vai sabojāt imunitāti — tikai uzticamu informāciju par to, ka tas tiešām ir pierādīts, atrast gan man nav izdevies.
Vai pēc mājsēdes stāvoklis uzlabosies — nezinu, šaubos. Ļoti jau gribētos, jo gribu pilnvērtīgi studēt un strādāt klātienē, apmeklēt kultūras pasākumus… Taču tas, ko es esmu zaudējusi pandēmijas dēļ, nekādi nav pielīdzināms tai traģēdijai, ko piedzīvo ģimenes, kas vīrusam ir atdevušas sev tuvos cilvēkus. Lai atgrieztos pie normāliem apstākļiem, ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir jāpieliek sava roka — jāvakcinējas, jāievēro noteikumi, jārūpējas par savu veselību un tik tiešām jāpaliek mājās. Vakcinācija ir līdz šim drošākais līdzeklis cīņā pret «Covid-19», vakcinējoties mēs katrs varam dot savu artavu, lai to beidzot uzveiktu. Var jau turpināt vainot valdību, apstākļus vai Bilu Geitsu, bet — cik ilgi? Jāsāk katram ar sevi.»