Talsiem es nekad neatsaku

Personības

Pamanīju Kristīnes Mennikas vārdu Talsu Komersantu kluba rīkotā pasākuma afišā. Ar Kristīni, tolaik Liepiņu, kā vēstures skolotājai ceļi bija krustojušies pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Sarunājām attālinātu tikšanos. Cik gan jocīgi tas skanētu vēl pirms neilga laika! Jaunā sieviete datora ekrāna otrā pusē sēž uz dzīvokļa terases Pierīgā, ķer saules starus un saka: «Man ir atkarība no saules!» Saruna izvēršas saulaini sirsnīga. Kristīnes sievišķīgais trauslums kontrastē ar spēcīgo balss tembru, mīļš ģimeniskums — ar lietišķumu.

— Ar ko nodarbojies?
— Rit jau trešais gads, kad ar savu lielisko komandu atbildu par bankas «Citadele» ārējo un iekšējo komunikāciju. Nesen uzstājos Latvijas Brīvo arodbiedrības rīkotajā konferencē, kur ārsti profesori runāja par smagiem izdegšanas gadījumiem, ka cilvēki piecus — septiņus gadus strādā darba vietā, kur jūtas depresīvi. Domāju, ak Dievs, kā var strādāt tur, kur nepatīk! Šobrīd ir teju 25 000 darba vakanču! Kāpēc jānomoka sevi, jābūt vietā, kur jūties nomākts? Tur, kur esmu, man ļoti patīk. Strādāju darbu, ko šobrīd gribu, augu profesionāli un personiski.
— Kā izvēlējies profesiju?
— 2000. gadā iestājos Rīgas Stradiņa universitātes sabiedriskajās attiecībās, 12. klasē vēl nezināju, ko gribu. Talsu mākslas skolu pabeidzu. Tur bija lielisks kolektīvs un fantastiska aura, ļoti patika. Visi domāja, ka iešu un mālēšu. Arī mana klases audzinātāja Malda Zīlniece mani iedvesmoja. Bet tajā pavasarī uz skolu atbrauca Ainārs Dimants no RSU, likās, ka tas ir interesanti, ka tas ir man. Braucu, gāju sagatavošanās kursos, un ar labiem rezultātiem tiku iekšā, bija liels konkurss — desmit uz vienu vietu.
— Esi publiska persona, daudz sasniegusi.
— Es neuzskatu, ka šis ir būtisks karjeras sasniegums. Manuprāt, mamma mājās ar bērniem, kura nodarbojas ar biznesu — tas ir liels sasniegums. Vai uzņēmēja, kura ikdienā atbild par biznesa attīstību un savu darbinieku labbūtību. Negribu noniecināt nevienu citu šī brīža nodarbošanos. Visu cieņu jebkuram cilvēkam, kurš godprātīgi, ar prieku un degsmi dara darbu, kas viņam patīk. Pie tam, ikviens ir publiska persona un katram ir jādomā par savu reputāciju — vai nu digitālo tēlu savu sociālo tīklu profilos, piedaloties darba sanāksmēs vai satiekoties ar kaimiņu. Mēs nepārtraukti veidojam savu tēlu, pretī iegūstot reputāciju. Ar lielāko prieku dalos zināšanās, kas man ir. Atsaucos uz aicinājumiem; ja kādam noder, esmu priecīga.
— Vai esi kādreiz atteikusi aicinājumam palīdzēt?
— Esmu atteikusi, tomēr Talsiem es nekad neatsaku. Pirms dažiem gadiem Edgars Zelderis domē lūdza palīdzēt ar komunikācijas darbinieka piesaisti un ievadīšanu darbā, Ieva Smildzēja aicināja skolā uz karjeras dienām, Egita Sudakova no Komersantu kluba uzrunāja vadīt vebināru. Man patīk arī individuāli strādāt. Mana priekšrocība ir tā, ka vienmēr varu izvēlēties, jo šī ir blakus nodarbība. Turpinu strādāt arī sabiedriskajā darbā — esmu LASAP (Latvijas Asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem), kas apvieno vairāk nekā 100 biedrus, valdē. Pēc visām uzstāšanām, protams, jūtos ļoti pārgurusi, tomēr vienmēr ceru, ka dalībnieki saņem kādu noderīgu informāciju un impulsu attīstībai. Dažreiz jāgatavojas pat trīs mēneši, kā, piemēram, konferencei «Cilvēkfaktors».
— Cik daudz laika vari atļauties atvēlēt ģimenei?
— Visa pamatā ir gudra savu resursu vadīšana — laika plānošana, prioritizēšana un līdzsvara meklēšana starp dažādiem uzdevumiem. Visi mīl runāt par darba un privātās dzīves līdzsvaru. Man nav darba un privātās dzīves kā divi pretpoli, man ir vienkārši dzīve. Kaut kādā dienas posmā tu strādā, tad dari citas svarīgas lietas. Kad gāja dārziņā jaunākais bērns, ņēmu viņu ārā pirms gulēšanas un darījām, ko viņš vēlas, piemēram, gājām uz skeitparku, kur ņēmu līdzi datoru un strādāju. Kas tas ir: tajā brīdī nodarbojos ar darbu vai privātām lietām? Elastīgo pieeju darbam piekopju kopš 2012. gada, kad strādāju «Microsoft» un sāku organizēt «Strādā jebkur!» dienu. Kad 2019. gadā mani uzaicināja pie sevis «Citadele», teicu, ka man ir svarīgi strādāt elastīgi, gan no mājām, gan biroja. Izvēlos darbu, kas dod brīvību lēmumu pieņemšanā un sava darba organizēšanā.
— Kā ar visu tiec galā?
— Šo jautājumu man bieži uzdod. Atbilde — netieku (smejas). Mans nozīmīgākais ceļabiedrs bērnu audzināšanā un ikdienas praktiskajās lietās ir vīrs Mārtiņš. Nesen dzirdēju, ka tagad modē pienākumus sadalīt 50 uz 50 līdzvērtīgi. Tajā brīdī sasmējos — kā ar trim bērniem var izrēķināt, cik katram jādara, lai sanāk vienādi? Mums ir trīs dēli: Mikum tūlīt būs 15, Miķelim 12, Matīsam — septiņi. Tā kā esmu nopietna plānotāja it visā, tad visi dēli respektēja un piedzima ieplānotajā laikā. Par to viņiem esmu ļoti pateicīga. Jau pirms vairāk nekā desmit gadiem definēju savas vērtības — ģimene un profesionalitāte; viss, ko daru, ir tam pakārtots. Mācu arī citiem noteikt vērtības un nospraust mērķus. Ja esi bez mērķa, esi kā Alise Brīnumzemē — nezini, kur iesi, nezini, kur nokļūsi. Ja dari darīšanas pēc, tad kāda jēga darīt? Ja nav mērķa, tad jebkurš var virzīt un mētāt kā laivu.
— Kāds mērķis ir dēlu audzināšanā?
— Šobrīd, pandēmijā un mājsēdē, ir sajūta, ka primārais uzdevums ir saglabāt veselo saprātu un harmonisku ģimenes vidi. Ja skatāmies globālāk, tad izskatās, ka jaunākajam dēlam labi sanāk klavieres spēlēt. Viņam pat nebija jautājums, ka jāmācās mūzikas skolā, jo to darīja brāļi. Biju izdomājusi, ka mūzika attīstīs domāšanu. Vidējais bērns nopietni nodarbojas ar futbolu, un vīrs visus ar to saistītos izaicinājumus ir paņēmis uz saviem pleciem. Ierastajos ikdienas apstākļos ar vīru vakarā izrunājam, kādus rīt loģistikas un sadzīviskos uzdevumus veikt, kādam kuras nodarbības. Ja ar vienu bērnu var saplānot visu uz priekšu, ar trīs tas nav iespējams, un katra diena tiek dzīvota kā no jauna. Spilgts piemērs — ja vecākais bērns aizbrauc uz skolu un konstatē, ka nav sporta tērpa vai aizmirsta ģitāra, tad es skatos kalendārā un domāju, kuras sanāksmes laikā paralēli varētu viņam to aizvest. Vēl — vasarā bērniem patīk Baltezerā, viņi peldas, un es strādāju. Šovasar bija tāds gadījums — ar sešgadnieku aizbraucam uz Baltezeru, es strādāju divas stundas no vietas, bet viņš netālu spēlējas; vienā brīdī atnāk viss sarkans, ak Dievs, es taču viņu aizmirsu sasmērēt!
— Kāda bija tava bērnība?
— Esmu izaugusi jauktā ģimenē: tēvs — latvietis, mamma — krieviete. Pilnīgi iespējams, ka mani jauktie gēni ir galvenais iemesls manai neatlaidībai un mērķtiecībai. Varu uzsākt sarunu, dabūt jebko, ko kautrīgākie nevar. Es saku, ja kaut kas nesanāk, piecas minūtes kauna, un dzīvo tālāk. Tas ir mans mīļākais teiciens.
90. gadu sākumā tēti norīkoja darbā Stendes mežniecībā, sākumā dzīvojām Režās, pēc tam uzbūvējām māju pie Veģiem. Man ir jaunāks brālis — Andris Liepiņš. Kad 2002. gadā pāragri zaudējām tēvu, es pabeidzu otro kursu un brālis mācījās 11. klasē, viņam nācās strauji pieaugt. Lai varētu maksāt par studijām un segt ikdienas izdevumus, arī man bija jāstrādā algots darbs, jo pirms tam biju Latvijas Jaunatnes padomē brīvprātīgā un noslogoto studiju dēļ savienot ar darbu to bija izaicinoši. Tas mūs norūdīja — gan kā ģimeni, gan individuāli; brālis izveidoja Londonā labu karjeru Bloomberg, pēc tam atgriezies un Deloitā (Deloitte) strādā atbildīgā amatā. Drīz būs 20 gadi, kopš tēva nav, bet, domāju, neesam tam tikuši pāri. Manuprāt, pēc tuva cilvēka nāves mēs īsti nekad netiekam tam pāri, tikai iemācāmies ar to sadzīvot. Mamma palīdz man un brālim ar bērnu pieskatīšanu, varam paļauties viens uz otru. Apbrīnoju mammu un brāli par viņu spēju toreiz būt stipriem.
— Kā jūties Talsos?
— Līdz 5. klasei mācījos Rīgā krievu skolā, jo tā bija blakus mājām. Tad, lai būtu plūstoša pāreja uz latviešu valodu, trīs gadus mācījos Stendes pamatskolā, savukārt 8. klasē pārgāju uz ģimnāziju. Man Talsi ir sirdī. Lai arī neesmu te dzimusi un neesmu pabeigusi bērnudārzu, uzskatu sevi par talsenieci. Vidusskolas laikā dzīvoju pie draudzenes Ilzes Ziediņas, kas bija man kā māsa. Skolas laikā aktīvi darbojos ārpusskolas aktivitātēs, pateicoties Marekam Indriksonam Ziemeļkurzemes Nevalstisko organizāciju centrā apguvu daudzas prasmes, ko skolas solā nevienam nemāca. Biju arī jaunatnes lietu koordinatore, neatceros — NVO centrā vai pašvaldībā. Klubā «Māja» darbojos. Divas vasaras biju reportiere «Talsu Vēstīs», kas man iedeva stabilu pamatu darbam ar tekstu un deva iespēju strādāt sirsnīgā kolektīvā profesionāļu vidū. Skolas laikā un arī pēc tam mani ļoti iedvesmoja Lienītes Krūzītes organizētās nometnes «MAN». Sāku kā dalībniece, kad pabeidzu skolu, biju brīvprātīgā, un pēc tam arī pedagoģe. Vairākās nometnēs piedalījos ar vīru un Mikus.
— Ko vajadzētu zināt šodienas padsmit un divdesmitgadniekiem?
— Pirmais: iestājieties kādā nevalstiskā organizācijā! Atrodiet sev piemērotu dzīvnieku, dabas aizsardzības tēmu un esiet aktīvi! Tas ir brīvprātīgi un bez samaksas, tomēr kontakti un iegūtās zināšanas ir nenovērtējams ieguvums. Visi cilvēki, ko esmu satikusi, tā darbojoties, ir daudz sasnieguši, un lepojos viņus pazīt. Cilvēktīkls jāsāk audzēt jau vidusskolā. Tu nekad nezini, kurš cilvēks kādreiz būs tavs darba devējs, sadarbības partneris vai kolēģis pie blakus galda. Otrais: dzīvot ne tikai izklaidei, bet ieguldi zināšanās, piemēram, apgūsti valodas — latviešu, krievu, angļu — obligāti, iespējams, tev interesē programmēšanas valoda. Tad apgūsti to! Zinu, ka tagad lasīšana ir nepopulāra, bet tā vajadzīga prāta un valodas attīstībai. Trešais: sportot, jo veselība ir trausla un saudzējama. Kārtīgi jāizguļas. Padomājiet, ko liekat savā ķermenī! Kopš pirmā bērna piedzimšanas nelietojam sadzīves ķīmiju un arī savu organismu nekad neesmu apzināti piesārņojusi.
— Ko esi mācījusies attiecībās ar cilvēkiem?
— Mērķtiecīgi izkopju attiecības un savu cilvēku tīklu. Katram laika posmam ir savi atslēgas cilvēki. Katram cilvēkam, ko satiekam, ir konkrētā loma tavā dzīvē un personības veidošanā. Ja ar kādu pārtrūkst sakari, nekas nav ne jānožēlo, ne jāanalizē, jo tāds ir dzīves ritums. Ar draudzenēm regulāri tiekamies, mans mīļākais formāts ir pusdienas un retrīts. Ar draudzeni Ilzi regulāri savācam citas draudzenes un paziņas, kuras ir pelnījušas atpūtu bez bērniem, lai vienu nedēļas nogali atpūstos. Vēl pirms lokdauna tādā retrītā Lāču muižiņā aiz Limbažiem piecu meiteņu kompānijā nopļāpājām 12 stundas no vietas.
2004. gadā biju vairāku īpašo uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās palīdze — Nilam Muižniekam, Kārinai Pētersonei un Ainaram Latkovskim. Devos līdzi uz visām sanāksmēm, plānoju ministru darba dienu, gatavoju korespondences, palīdzēju ar uzstāšanās tēzēm un praktiskajām darba lietām. K. Pētersone arvien man ir autoritāte, kuru vienmēr prieks satikt. Mācījos empātiju, kalpošanu un pazemību. Kas katram cilvēkam mērķtiecīgi jāattīsta.
— Ko nozīmē pazemība?
— Galvenais nejaukt pazemību ar pazemošanos. Caur pazemību mēs palīdzam augt otram un arī augam paši — mēs noliekam nost savu ego un pieejam otram kā personībai, noliekot sarunu biedru augstāk par sevi. Katram patīk justies īpaši, un tas arī ir dabiski, jo ikviens ir personība un vēlas būt novērtēts, uzklausīts un īpašs. Kas svarīgi — tas neko neprasa! Pazemība iet roku rokā ar empātiju un spēju klausīties. Arvien mācos klausīties otru, jo bieži ir vēlme pārtraukt sarunas biedru un iestarpināties ar savu sakāmo. Tomēr bieži vien ir svarīgi dzirdēt, nevis pateikt.
— Kā šobrīd daudziem no mums pietrūkst?
— Pietrūkst mums sevis mīlēšanas. Nedrīkstam nodedzināt sevi darbos un enerģiju iztērēt negācijās. Tad mēs saviem tuvajiem nevaram iedot neko, jo enerģiju esam notērējuši dusmās. Kad esi piekusis, ar vīru, ar sievu, ar draudzeni aizej pastaigāties, tā atgūsiet enerģiju. Aizbrauc ar draudzeni vai kādu citu dvēseles radinieku retrītā. Ja sevi nemīlēsi, neviens cits arī to nedarīs. Kam tu sabrucis esi vajadzīgs? Guļošs vai bezspēcīgs tu nevari nevienam palīdzēt. Spilgts piemērs — ja, lidojot ar bērnu lidmašīnā, izlec skābekļa maskas, vispirms uzliec masku sev, lai tu vari palīdzēt bērnam. Tas viss ir par disciplīnu, plānošanu un prioritizēšanu. Par savu vajadzību dzirdēšanu. Ir jābūt režīmam, darbam ar sevi.
— Vai vienmēr tavu teikto pieņem?
— Es sen jau esmu sapratusi, ka man nevienam nav nekas jāpierāda. Svarīgi, lai esmu komfortā ar sevi, lai manas prasmes un zināšanas atbilst tam, kas man konkrētajā brīdī vajadzīgs. Ja esi kļūdījies, atzīsti, atvainojies un dzīvo tālāk. Ja kādreiz man pasaka ko aizvainojošu, tā arī saku, ka man tas nepatīk un nevēlos turpināt sarunu. Neļaušu sev darīt pāri. Viens ministrs smējās — tu esi sēdoša suņa augumā, bet tas bija un arvien ir labs joks. Nekomunicēju ar cilvēkiem, ar ko nevēlos. Jāizvērtē, kuram patiešām gribu atdot savus resursus. Neizniekojiet savu enerģiju cilvēkiem, kuri tikai ņem, jo komunikācijā abiem ir jāgūst labums.
Ir svarīgi, ka mums ir vesela sabiedrība. Mums jādomā kategorijā — kā es varu palīdzēt otram, palīdzēt sabiedrībai. Šobrīd tas ir īpaši aktuāli!