Pirmās no piecām

Sabiedrība

Jau pāris gadus diezgan populārs jēdziens ir «mīlestības valodas». Noteikti kaut kad lasīts arī kādās laikrakstu publikācijās. Patiesībā jau ar tām ir sastapies ikviens, tikai tad, kad tas tiek sakārtots pa plauktiņiem kādas zinošākas, profesionālākas un autoritatīvākas personas pavadībā, tad bilde iezīmējas uzreiz skaidrāka.
Ja runājam par apskaidrošanos, tad man šim brīnišķīgajam sekundes mirklim ir ļoti iemīļots apzīmējums, proti, «Dzin — dzin — mirklis», kas, vienkāršā valodā sakot, apzīmē pielekšanu. Vai man vienai ar to kādu reizi ir problēmas? Varbūt arī jums tāpat kā man kādas vairākas reizes dienā noteiktās jomās? Ko tur liegties?
Pirms pāris gadiem, īslaicīgi strādājot grāmatnīcā, kāds cilvēks no pagātnes man nopirka četras Gerija Čepmena «5 mīlestības valodas». Pareizāk sakot, tā bija viena no retajām reizēm, kad kaut ko nekaunīgi uzprasījos, jo tik ļoti gribējās tās grāmatas, bet maksāja trako «rubli». Un kas notika tālāk, kad kārotais tika iegūts? Nopirku un noliku lielajā «tūlīt» lasāmo grāmatu sarakstā, kas ir diezgan pagarš, un sanāca pat tā, ka «iekodos» pirmajā grāmatā, burtiski to apēdu, un dabūju vajadzīgo vitamīnu, ka parējās palika nelasītas. Man pavērās tik plašs skatījums uz dažādajām problēmām, kuras bijušas pašas dzīvē, un tādām sabiedrības attiecību ķibelēm kopumā, ka šķita, esmu atklājusi, kā no cukura iegūt elektrību vai tādu metodi, kura dienas laikā uz līdzenas vietas palīdz tikt vaļā no pieciem kilogramiem, kas mēdz tik silti un pūkaini uzgult punčiem un dupšiem. Jā, tā šķita kā gadsimta atklāsme numur viens. Nu tāda, ka gribējās priekā lēkāt un plivināties kā beidzamajai rudens lapai nīgrajā vējā.
Tā kā Gerijs Čepmens ir sava «aroda» meistars, kura viens no spēcīgiem trumpjiem ir attiecību jautājumi, un viņš ir uzrakstījis kaut ko tik izcilu, ka baidītos pārkāpt autortiesības, ko tādu aprakstot, sapratu, ka viņa pausto atziņas skeletu, varu apaudzēt pārdomās par tēmu, minot piemērus un atziņu pērles no pašas ikdienas vai cilvēku pieredzes, ar kuriem nācies komunicēt, jo tādu ir patiesi daudz. Un problēmas attiecībās lielās līnijās jau arī līdzīgas. Es pat teiktu, ka patiešām nav nekā jauna šai pasaulē.
Citreiz burtiski jānomirst pašam sev
Liela problēma ir tad, kad cilvēki runā dažādās mīlestības valodās, nesaprotot, ka tādas vispār ir un ka katram cilvēkam tās var būt atšķirīgas. Un mīlestības valoda ir ātrākais ceļš uz mīļotā sirdi, tāpēc ir svarīgi to atpazīt. Jāatceras, ka labi nodomi vēl nav padarītais darbs, tāpēc jārīkojas, lai kaut kas notiktu. Ja spējam runāt otra mīlestības valodā, tad pavisam noteikti spēsim piepildīt otra mīlestības tilpni. Un tas pavisam nav viegls darbs. Ja mīlam mērķtiecīgi un apzinīgi pavadīt laiku, un ar nagiem neieķeramies un neturpinām koncentrēties tikai uz savu mīlestības valodu, ir liela garantija, ka piedzims kaut kas brīnišķīgi skaists. Un būs brīži, kad burtiski jānomirst pašam sev. Piemēram, tad, kad būsi saplānojis katru minūti kā praktisko darbu veicējs, bet mīļotais cilvēks augstāk par visu vērtē saturīgi kopā pavadītas stundas. Tev tas varbūt iesākumā šķitīs kā bezjēdzīgi pavadīts laiks, un tas pat kaitinās, bet jāatceras, ka nav nekā dārgāka par attiecībām un to, kā iepriecināt mīļoto, tāpēc būs vien jāizpūš gaiss un jābrien jūrā, kuras ūdens šķiet auksts un neomulīgs. Un zināt, ko? Pēc brīža tas var sāk pat patikt. Taču tāpat ir ar brišanu jūrā tiešā nozīmē. Sākumā ūdens tevi stindzina, bet tad, kad brien dziļāk, pamazām pierodot, jau vari atbrīvoties, un tev pat var likties, ka to dari pienā. Vai nav pazīstami?
Gluži kā viedtālruņi — skārienjūtīgie
Kad man piedzima dēlēns, es pamanīju, cik ļoti mani bērni atšķiras. Vecākais bērns nepārtraukti gribēja apskaut mani. Un visu laiku. Kā mazs dadzītis — gluži vai pielipis un kā tāds kaķēns, bet dēlēns — nu pavisam ne tāds. Tam šādas vajadzības nebija. Es tolaik nesapratu, ka apskāvieni ir viņas mīlestības valoda. Un to ļoti var redzēt bērnudārzā. Ir bērni, kas ļoti uzskatāmi grib apskaušanos. Lasot grāmatu «5 mīlestības valodas», uzzināju, ka tā patiešām ir nevis citreiz dikti kaitinoša izpausme, bet veids, kā bērns parāda mīlestību un sagaida ko tādu no otra. Un vispār jau fiziski pieskārieni veido daļu no bērna augšanas procesa. Bet, jau zinot to, ka ne visiem pieskārieni ir vitāli svarīgi — jā, tie ir patīkami, bet ne ļoti nepieciešami, varam apjaust, kā veidot attiecības. Ir cilvēki, kuru emocionālā labsajūta no tā nav atkarīga. Un tas ir pavisam normāli. Un varam tikai nojaust, kas notiek ar bērnu vai pat pieaugušo, kuram mīlestības valoda ir šie pieskārieni, bet viņš tā vietā saņem sitienus, vardarbību un atstumšanu. Cik ļoti tas izkropļo cilvēka identitāti, jo atnāk bailes, tiek saliktas aizsargsienas un cilvēks pat uzkrītoši mūk no situācijām, kur jāapskaujas. Un jāpievērš uzmanība tam, ja šāds skārienjūtīgais cilvēks ir tādu cilvēku vidū, kur tāda mīlestības valoda ir sveša, viņš var justies sāpināts un nemīlēts. Cilvēks to uztver personīgi. Grāmatās par to rakstīts dikti plaši un daudz — gan tieši par attiecībām starp vīru un sievu, gan tieši par vīriešu piecām mīlestības valodām, gan par mīlestības valodām pusaudžiem, gan bērniem. Nu kārtīgs medus pods, kuru iesaku izbaudīt. Pavisam noteikti kaut ko no tā visa paņemsiet.
Agrāk, neko nezinot par cilvēku mīlestības valodām, man, piemēram, ļoti uzkrītoši krita uz nerviem cilvēki, kas kusa, sēžot pie zupas šķīvja, un aplaimoti to strēba, un nekur citur kā ap galdu nedzīvoja. Un arī tādi, kas vienmēr un visur ap ēšanu un tāda veida «čupošanos». Aizgāju ciemos, un tā galda lieta visa centrā, tāpēc citas reizes bijos pat iet. Pie sevis domāju: «Ko viņi visu laiku var ar karoti mutē sēdēt?» Mute kustas, un visi labsajūtā «murrā», un tā ilgi un daudz. Izlaist brokastis vai pusdienas — tas ir pasaules gals, un nekad mūžā! Jā, mani tas tik ļoti kaitināja, un es nesapratu, ko tie cilvēki peras un ņemas. Tas taču ir tikai ēdiens. Bet, ak, vai, kad lasīju Gerija Čepmena grāmatu, man no acīm nokrita zvīņas, jo uzzināju, ka šis ietilpst vienā no mīlestības valodu grupām, kuras es neapzinājos. Un kā gan varu sacīt, ka tie cilvēki nav normāli, ja viņi tādi ir un tādi viņi ir radīti? Lai gan man šķiet, ka šī valoda ir visiem vīriešiem, zinu arī sievietes, kas runā šajā valodā. Runā pašas un pievelkas pie tādiem, kas dara tāpat. Šeit nu pavisam noteikti īsti vietā ir tas vecais labais teiciens — tāds tādu atrod. Un patiesībā tas ir skaisti! Cilvēks jūtas mīlēts un parāda mīlestību ar gardu, no sirds pagatavotu ēdienu. Un vai tad tas ir grūti? Domāju, ka ne. Es zinu sievieti, kura ļoti centās sava vīra dēļ, jo zināja, ka viņam ļoti svarīgi ir tas, ka sagaida mājās ar ko īpaši pagatavotu un siltu, bet kungs bieži lietoja alkoholu, un vienā no saviem «dilēriumiem» izsmēja viņas veikumu, mētāja kotletes pa zemi, ka viņa vairs nekad necentās. Vīrs pielika tam punktu. Un patiesībā arī saziņā uzcēlās liels mūris. Tad vīrs bieži devās pie mātes, kura sagaidīja tā, kā viņam patīk. Vēl apucināja dēlu, ka, no malas raugoties, tas šķita kaut kas aplams. Māte izskatījās pēc sievas. Un tas viss, var teikt, zupas šķīvja dēļ. Ko šeit piebilst? Cik aplami mēdz sanākt, ja cilvēki neizrunājas un nesaprot viens otru.
Praktiskā palīdzība — arī mīlestības valoda
Galvenais nav pasacītais, bet gan izmantotā valoda. Un tā ir veids, kā izteikt savu pieķeršanos, kas aizskar jūtas, rada sajūsmas pilnu smaidu un neliek ne mirkli šaubīties par otra cilvēka mīlestību. Un mīlestības valoda ir ātrākais ceļš uz mīļotā sirdi, tāpēc ir svarīgi to atpazīt. Atcerieties, ka labi nodomi vēl nav padarītais darbs, tāpēc jārīkojas, lai kaut kas notiktos. Ja spēj runāt otra mīlestības valodā, tad pavisam noteikti spēsi piepildīt otra mīlestības krātuvi. Un tas pavisam nav viegls darbs. Ja mīli mērķtiecīgi un apzinīgi pavadīt laiku, un, ar nagiem ieķēries, neturpināsi koncentrēties tikai uz savu mīlestības valodu, ir liela garantija, ka piedzims kaut kas brīnišķīgi skaists.
Nezinu, kā ir jūsmājās, bet es uzaugu ģimenē, kur visus mājasdarbus virtuvē darīja mamma un viņai ko palīdzēt bija aizliegts. Vispār mamma nepatika, ja kāds maisās pa kājām. Un es šādu modeli pārņēmu, kaut tas nemaz nebija mans. Redzēju, cik ļoti, piemēram, manai meitai patīk nākt palīgā. Un cik ļoti labi mums sanāk komandas darbs. Un neslēpšu, ka mīlu kārtību riņķī, tīrīšanu un pucēšanu, un es tā pat atpūšos. Agrāk gāju ciemos pie draudzenes pucēt viņai māju un sajutu tik ļoti lielu gandarījumu, kad tas bija padarīts. Likās, ka esmu izmainījusi pasaules vēsturi. Bet tad, kad vide riņķī ir paplukusi un uzpošanai īsti neredzi jēgu, jo vide ir pelēka, vecīga un ar padomju šarmu, jūtos nožēlojami. Pat depresīvi, jo acis meklē kaut ko skaistu un gaišu. Un kāds prieks, ka otrā puse un bērni nomazgā traukus, sakopj galdu, noliek apavus vietā. Tā ir īstā laimes sajūta. Bet sliktā ziņa ir tā, ka ātri var atnākt dusmas, kad tā nav, jo gluži vienkārši nespēj saprast, kā tas ir, ka otrs cilvēks neredz nekārtību. Man pat bijis sakāmais, ka zilonis varētu viesistabas vidū gulēt, bet bērni pat nepamanīs. Kur tad vēl drupačas uz galda! Un cik liels prieks par svaigi mazgātu kāpņu telpu tādas mīlestības valodas cilvēkiem. Tas ir pat līdzvērtīgi ziediem, ko kaisa kāzās mazās puķu meitenes. Man personīgi tas šķiet kā astotais pasaules brīnums. Zelta vērts, bet es nekad neaizmirstu, ka citiem kas tāds var likties bezjēdzīgs un nesvarīgs. Es rēķinos, ka atvērs kāds savas durvis un tur izskatīsies kā pēc sprādziena, bet viņam tas liksies pavisam normāli. Tādam cilvēkam fokuss nav uz sīkumiem, bet galvenais, ka jumts virs galvas un cilvēkiem labs prāts. Ja vēl mājās ir mazi bērni, vai vajag būt lupatai par vergu? Protams, ne. Un man nav nekāda diskomforta, ja kāds nerunā šajā manā mīlestības valodā. Esmu brīva un atvērta un pat izbaudu, ka nav jāskatās, kur kas nokritis, vai parkets spīd un paklājs ir tīrs.
Apliecinājuma vārdi — nav tikai untums
Ļoti uzskatāmā veidā to, ka apliecinājuma vārdi kādam ir kā puķei ūdens, kas atspirdzina un burtiski darbojas kā dienišķā maize, redzēju un redzu pie sava jaunākā bērna. To pamanīju pavisam nejauši. Ja vecākajam bērnam kādi labi vārdi un komplimenti notek kā pīlei ūdens un īsti nav nekādas reakcijas, tad mazais burtiski vai kusa jau no mazām dienām, kad pateicu, ka viņš ir čempions un viņam kaut kas tik labi izdodas. Bērns burtiski staroja, un viņam, kā saka tautā, pieauga spārni. Vēl neko nezinot par mīlestības valodām, es redzēju, ka viņam tas ir vajadzīgs, un es to pielietoju. Tad šeit gribas pieminēt tieši to pašu, ko pieskārienu mīlestības valodas sakarā — ja cilvēkam mīlestības valoda ir šie apliecinājuma vārdi, bet viņš tā vietā saņem noniecinājumu, kas notiek ar cilvēka būtību? Tā tiek pilnīgi izkropļota. Un, cik nav tādu cilvēku, kas dzīvo sveša cilvēka dzīvi, jo viņa būtība jau bērnībā deformēta! Tā ir kā dzīvošana skafandrā. It kā esi, bet neesi. Kusties un dzīvo, bet ne savu dzīvi.
Jā, protams, ir cilvēki, kam dzirdēt komplimentus un apliecinājumus ir savtīga un egoistiska vēlme, tāpat kā kārtīgi piepildīt vēderu, slīkstot nesātības okeānā, taču tas ir pavisam cits stāsts. Visam ir robežas, bet domāju, ka ikvienam lasītājam prātā uzpeld kāds cilvēks, kuram šī ir mīlestības valoda. Viņš pats tajā runā un sagaida to arī no citiem. Un cik skaisti un harmoniski ir tad, kad sagaidi kaut ko, pēc kā sirds ilgojas! Jā, sanāk varbūt neveikli, ja apliecinājuma vārdi neraisa nekādas emocijas, bet kāds visu laiku cenšas tevi tajos mērcēt, brīžam manāmi kaitinot, taču jāsaprot vēl un vēl, ka tāds tas cilvēks vienkārši ir. Tas nav untums. Tā ir viņa būtības izpausme. Un pavisam noteikti to neviens nesajauks ar lišķību, kurai vienmēr seko riebīga un šķebinoša pēcgarša. Tā atmosfēra ir netīkama. Lai vai kā — zinot par šo mīlestības valodu, mums ir iespējas to atpazīt un veidot labākas attiecības. Un es vienmēr esmu sacījusi — ja nevari cilvēku ar savu komunikāciju celt, tad labāk nemaz nevērt vaļā muti. Pasaule pilna ar negācijām, nopēlums dzirdēts jau no mazas bērna kājas, tad kādēļ to visu pavairot? Iedvesmot līdzcilvēkus ir brīnišķīgi, un tas neprasa pat lielu piepūli. Citreiz viens dzirdēts pozitīvs apliecinājums varbūt ir vienīgais, ko cilvēks savas dzīves laikā ir dzirdējis, un tas viņu tur. Vai tas nav apbrīnojami?