«Par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā» sumina Regīnu Rūmnieci

Uzņēmējdarbība

Zivju pārstrādes uzņēmuma SIA «Līcis 93» ilggadējās Kolkas ceha vadītājas Regīnas Rūmnieces darba mūžs ir piesātināts un notikumiem bagāts. Savas darba gaitas viņa uzsākusi kā zivju vērēja, bet nu tur rūpi par veselu komandu, kur katram ir savs uzdevums un nozīme. Regīna stāv un krīt par to, lai darbs cehā neapstātos. Viņas centību un neatlaidību pamanījuši arī līdzcilvēki — trešdien Zemkopības ministrija pasludinājusi Gada balvas zivsaimniecībā «Lielais loms 2021» laureātus, piešķirot Regīnai balvu «Par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā».
Lai gan Kolkā aizritējusi lielākā daļa Regīnas mūža, viņas dzimtā vieta ir Latgale, taču arī šajā jomā viņas dzīve metusi dažādus līkločus. 1. un 2. klasi Regīna pabeidza Ģipkā, kur dzīvoja mammas māsa, bet vēlākos gadus aizvadīja Cēsu rajona Liepā. «Bērnība bija ļoti smaga — vecāki izšķīrās, un mamma mūs ar māsu audzināja viena pati. Brīžiem lielā aukstuma dēļ ūdens spainim virsū bija ledus kārtiņa. Jau tajā laikā manī nobrieda apņemšanās dzīvot labāk. Pabeidzot Liepas pamatskolu, sapratu, ka ģimene mani izskolot nevarēs. Paskatījos avīzē, ko katrā mācību iestādē dod par brīvu, un tikai tad pievērsu uzmanību apgūstamajai profesijai. Nolēmu iestāties Limbažu profesionāli tehniskajā skolā, kur apguvu krāsotāja, apmetēja un flīzētāja profesiju. Šo laiku atceros ar smaidu — sēdējām uz trepītēm un kopā ar mākslinieku Valdi Atālu dziedājām dziesmas — toreiz vēl nezināju, ka viņš būs tāda slavenība. Pabeidzot tehnikumu, neilgu laiku pastrādāju Cēsu PMK (pārvietojamā mehanizētā kolonna). Pēc tam man Rojas zivju konservu kombinātā piedāvāja strādāt par krāsotāju. Pārcēlos, iepazinos ar pirmo vīru, bet pēc gada izšķīros un paliku viena ar dēliņu. Vēlāk pārnācu uz Kolku un iepazinos ar otro vīru Agri, kurš man ir bijis liels atbalsts it visā. Šobrīd viņš jau četrus gadus vēro mani no mākoņa maliņas,» atklāj Regīna.
25 gadu vecumā viņa nolēma izmēģināt spēkus zivju apstrādē. Pildot zivju vērējas pienākumus, viņas centība atmaksājās — Regīna ir saņēmusi dažādus apbalvojumus un viņas portrets nereti rotājis goda dēļus. «Kad kādu laiku biju pastrādājusi cehā un pierādījusi sevi kā vērēju, ceha vadītāja Velta Šteine ik pa laikam uzticēja man meistara pienākumus, taču man nebija atbilstošas izglītības. Vīrs mani pamudināja iestāties neklātienē un uzņēmās rūpes par bērniem. Esmu viņam par to lielu pateicību parādā.
Pabeidzu Rīgas mehānikas un tehnoloģijas tehnikumu, un mani atsūtīja atpakaļ uz «Bangu» strādāt par meistari. Nostrādāju diezgan daudzus gadus. Nav neviena sortimenta veida, kuru es nepazītu, — ražojām ķilavas, siļķes, cepām butes, taisījām brētliņas tomātu mērcē, mums bija ļoti labs tomātu mērces ražošanas cehs… Produkciju sūtījām uz Krieviju — apjoms bija ievērojams. Kolektīvs bija neliels, bet ļoti, ļoti draudzīgs. Nesen izlasīju, ka Liepājā ir atvērts krabju nūjiņu cehs, un man prātā atausa atmiņas par laiku, kad ražojām krabju skaidiņas. Prieks, ka Latvijā ir vieta, kur vēl kaut ko tādu dara! Vēlāk mūs pārņēma īpašnieks no Krievijas, ražošanas apjoms samazinājās, jo Krievijā sāka sarukt tirgus, attiecības ar Latviju sašķobījās un sākās tā saucamā Krievijas krīze. Krīzes laikā visi trīs uzņēmumi, kas šeit Kolkā bija, lēnām tika likvidēti. Bija viens brīdis, kad Kolkā nebija neviena uzņēmuma. Kad cehu nolikvidēja, domāju — ko lai tagad daru? Vīrs tajā laikā strādāja bākas mājā pie slavenā kapteiņa Visvalža Feldmaņa par bocmani, līdz ar to īpaši nepārdzīvoju. Nepagāja ne trīs dienas, kad saņēmu zvanu no mūsu uzņēmuma Rojupē. Pieņēmu darba piedāvājumu, un tā mēs kopā ar mehāniķi sākām braukāt uz Rojupi,» ieskatu piedzīvotajā sniedz Regīna.
Stiprā puse — darba organizācija un intuīcija
Kad Ģipkā tika nodibināts zivju pārstrādes uzņēmums «Līcis 93», Regīna saņēma piedāvājumu vadīt cehu un sākt visu no jauna. To izdarīt palīdzējusi mērķtiecība un neatlaidība. Regīna atzīst, ka nevarētu strādāt tikai ar papīriem, — viņai svarīga ir komunikācija un personīgs kontakts. Par savu stipro pusi viņa sauc darba organizāciju un iekšējo intuīciju — parunājot ar cilvēku piecas minūtes, viņa daudz ko spēj izspriest. Neskatoties uz to, ka Ģipkas cehā darbs veiksmīgi ritēja uz priekšu, viņai vēl aizvien sāpēja sirds par veco cehu Kolkā. Lai gan pats cehs bija pavazāts un iekārtu vairs nebija, viņa īpašniekiem ieminējās, ka ražošanu Kolkā vajadzētu atsākt. «Viss bija sapelējis, iekārtas bija sarūsējušas, un saldētava bija izjaukta, bet es vienalga teicu — pamēģinām! Vienā jaukā brīdī Aivars Lejietis teica — labi, ņem piecus cilvēkus un ej uz Kolku! Tā sākām veidot šeit jaunu cehu. Atnācām janvārī, un Kolkas cehs sāka strādāt jau 1. jūlijā. Cilvēki bija nokomplektēti gan tepat no Kolkas, gan no apkārtējiem ciemiem. Vienu brīdi man pievienoja arī Ģipku un pēc kāda laika šeit izveidoja otru maiņu. Atbildēju par 600 cilvēkiem — spēju to tikai tāpēc, ka man bija liels atbalsts ģimenē. Sēdēju pie papīriem caurām naktīm — tolaik vēl nebija datorizētas sistēmas,» atminas Regīna.
«Ražošanā galvenais ir komunikācija»
«Pateicoties menedžeru pulkam, realizācija ir ievērojami pieaugusi. Pie mums sāka braukt arvien vairāk klientu, un šodien sūtām gatavo produkciju pa visu pasauli — uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Austrāliju, Kanādu, Čehiju, Vāciju, Dāniju, Somiju, Franciju, Izraēlu, Japānu, Nīderlandi, Norvēģiju, Spāniju, Taivānu, ASV… Uz vairāk nekā 40 valstīm. Klāt nāk arvien sarežģītāki veidi, jo katrai valstij ir savas īpatnības un prasības. Strādāt paliek arvien sarežģītāk, bet mani priecē kolektīvs — šodien mums ir vairāk nekā 200 cilvēku, kuri ir darba rūķi un uz darbu nāk strādāt. No rīta, ieejot cehā, es jau redzu, kāds kuram ir garastāvoklis, kurš ir darbā, kurš nav, ar kuru jāparunā, kurš jāuzmundrina. Uzskatu, ka ražošanā galvenais ir komunikācija. Protams, kādreiz jāpasaka arī stingrāks vārds, bet darbinieki nosacījumus zina un tos arī pilda. Tā kā algas mums ir labas, cilvēki pie savām vietām turas. Dažkārt salūzt autobuss vai gadās kāda cita problēma, bet īpašnieki cenšas nodrošināt visu nepieciešamo, tai skaitā ēdināšanu un transportu. Mūs nekad neaizmirst uz Ziemassvētkiem, un, ja dodamies ekskursijā, vienmēr tiek piešķirts autobuss.
Tikko mēs šeit sākām strādāt, Aivars (Lejietis — A. B.) teica tā: «Kolektīvu, meistarus un mehāniķus veido pati! Kādus tu viņus izveidosi, ar tādiem tu arī strādāsi.» Tas bija mans trumpis. Meistari un mehāniskais dienests, kas pirms 21 gada šeit sāka strādāt, ir galvenie vilcēji. Diemžēl iet laiks, cilvēki noveco un darbinieku sāk palikt arvien mazāk. Tā ir problēma, par ko ir jādomā. Jauno nāk ļoti maz — Kolkā ir jaunas mājas, dzīvokļi, bet tie visi ir izīrēti un izpārdoti vai nu vasarniekiem, vai pieder tiem, kuri dzīvo ārzemēs. Esmu likusi gan sludinājumus, gan mutiski izziņojusi, ka meklējam darbiniekus. Apstākļi mums ir ļoti labi. Pagājušajā gadā firmas peļņa bija 1,5 miljoni eiro, no kuriem viens miljons tika ieguldīts investīcijās un ražošanā. Šobrīd mums padomā ir arī divi jauni projekti. Tie, kuri šo interviju lasīs, laipni tiek aicināti pie mums uz Kolku!»
Vēl gribas strādāt, veidot un darīt
Lai gan atbildība šajā amatā ir pietiekami liela un pienākumu Regīnai netrūkst, par brīvā laika trūkumu viņa nekad nav sūdzējusies. «Brīnos, kā agrāk varēju visu paspēt. Audzēju divas cūkas, man bija kartupeļu lauks, burkāni, divas siltumnīcas, dālijas, gladiolas, un es ar visu tiku galā. Šobrīd brīvajā laikā daudz lasu — īpaši tuvas man ir grāmatas par medicīnu. Pēdējā laikā skatos arī televizoru, jo mani uztrauc notiekošais saistībā ar «Covid-19». Pagājušā gada oktobrī bijām viens no pirmajiem uzņēmumiem, kura darbību apturēja, līdz ar to divas nedēļas nosēdējām mājās un daudzi šo slimību izslimoja. Šobrīd lielākā daļa darbinieku ir vakcinēti. Ievērojam visas sanitārās prasības un divreiz nedēļā taisām testus, jo viena cilvēka dēļ var ciest visi 200. Līdz šim viss ir veiksmīgi,» prieku pauž ceha vadītāja.
Īpašs gandarījums Regīnai ir par to, ka viņas darbs daudzu gadu garumā ir ticis novērtēts. «Vispirms man jāsaka liels paldies Zemkopības ministrijai un, protams, mūsu pašu firmai, kas mani ir izvirzījusi un novērtējusi. Paldies ģimenei, kas mani atbalsta, un manam lielajam kolektīvam — bez viņiem es šādu balvu nebūtu saņēmusi! Tas bija liels pārsteigums un pagodinājums. Man nešķiet, ka tas ir mūža ieguldījums, — man vēl gribas strādāt, veidot un darīt. Ja mans darbs priekšniecību apmierinās un ja veselība ļaus, turpināšu iesākto. Esmu darbojusies arī politikā, kas ir paņēmusi savu laiku un savus nervus… Man reiz uzdeva tādu jautājumu: «Kādreiz zāle bija zaļāka un koki bija skaistāki, kā ir tagad?» Man šķiet, ka zāle ir tāda pati. Tas ir cilvēkā pašā iekšā. Ja tevī ir mīlestība uz darbu un gribēšana, tad arī zāle būs tikpat zaļa, kāda tā bija kādreiz,» smaidot atzīst Regīna.