Vienā laivā

Žurnālista viedoklis

Ir sācies novembris — valsts svētku mēnesis, kad vairāk nekā jebkad citos gada mēnešos publiski izmantojam sarkanbaltsarkanās karoga krāsas. Mastos lepni plīvo mūsu valsts karogi, pie apģērba liekam dažnedažādas piespraudītes, sienam lentes svētku pušķos, kur ziedi pat tādos toņos sakombinēti. Sarkanbaltsarkanos toņus redzam arī veikalos līdzās jau plauktos kārtotajai tik steidzīgajai Ziemassvētku precei… Šis ir mēnesis, kad sveicam arī līdzcilvēkus ar cildinājuma rakstiem par paveikto. Nozīmīgi šādi brīži un arī atceres mēnesis, kad vairāk nekā jebkad uzmanību pievēršam tam, kas esam un vēlamies būt!
Mēs atrodamies vienā laivā, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kādā virzienā šis peldlīdzeklis dodas un dosies! Vai darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai saudzētu un attīstītu to, par ko cīnījās mūsu tautas varoņi, lai nākamās paaudzes ar lepnumu varētu teikt — lūk, viņi, ar ko lepojamies! Vai tieši otrādi — būsim tie, kas šo laivu šūpos un šūpos, ļaujot tajā jau tā visai nemierīgajā laikā satecēt vēl ūdenim, kas nevis ved uz priekšu, bet sāpīgi gremdē! Kādi mēs katrs esam ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm pie krūtīm? Cik no tā visa ir ārišķīgums, kas piedienas novembrim, cik patiesa vēlme dzīvot ar Latviju sirdī? Tas ir jautājums, kas jāuzdod katram pašam! Latvijas valsts veidojās lēni un smagi, tas prasīja lielu uzdrīkstēšanos un drosmi no tā laika cilvēkiem. Šodien Latvijas veidotāji esam mēs…
Šis ir grūts un reizē arī interesants laiks! Mums ir ļauts publiski daudz izteikties, rādīt, skatīt, iegūto informāciju vērtēt, izdarīt secinājumus un atbildīgi ar to arī dalīties. Taču bieži vien šajā brīvības izpausmē redzam, ka, slēpjoties aiz nosacītās anonimitātes sejas, tiek aizskarti citi, noniecinot un izsakot piezīmes, ko, iespējams, satiekoties aci pret aci, cits citam pat pateikt nevarētu. Tā ir bez rūpīgas iedziļināšanās pārgalvīga doto iespēju izmantošana! Šajā laikā redzam, cik gatavi esam arī kādām krīzēm un situācijām. Kādas prioritātes izvirzās priekšgalā, ko uzklausām, kam ticam un padodamies. Tas ir stāsts arī par mūsu valsts līderiem un viņu patieso vēlmi vest mūsu kopējo laivu attīstības virzienā, nevis priekšplānā, izvirzot savas, tik pašiem sev zināmas prioritātes. Uzdrīkstēties rīkoties, skaidrot, nebaidoties kādā brīdī kļūt nepopulāriem, ja zināms, ka rīcība labumu nesīs ilgtermiņā! Nav tie — sliktie, bet mēs — labie. Katrs ar savu izteikto vārdu un darbu veidojam Latviju nākamajām paaudzēm. Taču tik dažādi mēs — ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm pie krūts!