Paralēlās pasaules

Žurnālista viedoklis

Aizvien grūtāk un grūtāk noturēt pirkstus no šīs sakairinātās un daudziem ļoti sensitīvās tēmas, tomēr pandēmija un vīruss nekur pa šo laiku nav pazudis, un mēs nevaram aiztaisīt acis, kamēr ārā plosās vētra, un cerēt, ka paliks labāk un viss būs norimies, kad atvērsim acis. Tāpat aizvien grūtāk ir tolerēt un paciest tos pašus, kas skrien pret vēju (un ne jau labā nozīmē), lēnām velkot mūs visus līdz.
Šo es rakstu trešdienā, kad no «Covid-19» izraisītā vīrusa nomiruši ir 33 cilvēki. Divu dienu laikā nomiruši vairāk cilvēku nekā Zolitūdes «Maximas» traģēdijā. Es atvainojos, ka man nākas salīdzināt ar šo notikumu, tomēr tas pierāda, ka šis viss arī ir traģēdija. Citiem šie ir tikai skaitļi, bet daudziem tie ir ģimenes locekļi, brāļi, māsas, vecāki, draugi. Katru dienu kādam nākas dzirdēt vārdus, kurus negribētu dzirdēt neviens. Bet tomēr tā diemžēl ir tikai viena realitātes puse. Otrā pusē ir tie, kas noskatās uz šo visu ugunsgrēku un mēģina iestāstīt, ka viss ir kārtībā. Tie ir tie paši cilvēki, kurus varam atrast «Facebook» komentāru sadaļā ar kaislīgiem izteicieniem, ar «gudriem» padomiem, un, protams, tie ir tie paši, kas zina visu labāk, zina, kā ir patiesībā, — skaitļi ir izdomājums, vīruss neeksistē, bioloģisks karš utt. Tomēr, kamēr šie cilvēki raksta savas nākamās smejošās sejiņas zem SPKC ierakstiem, otrajā realitātē kāds ir zaudējis tuvinieku, slimnīcas ir pilnas, ārsti strādā virsstundas, studenti un skolēni netiek pie normālas izglītības, mazbērni nevar apciemot savus vecvecākus… Būtu jau labi, ja šīs cilvēku grupas dzīvotu savā realitātē, bet realitāte ir tikai viena, un ne pavisam cerīga.
Realitāte ir tāda, ka, ja cilvēki, kuri tikai noskatās uz šo visu ar smaidu sejā, nekādu atbildības sajūtu un sirdsapziņas pārmetumiem, nesāks attapties un turpinās dzīvot kaut kādā izdomātā pasaulē, kur pandēmija neeksistē, tikmēr mums katru dienu nāksies piedzīvot kādu «Maximas» traģēdiju. Protams, ir viegli teikt, ka vīruss nav tik bīstams, kamēr neesi zaudējis kādu radinieku vai draugu vīrusa dēļ. Bet kāda cilvēka nāvei nevajadzētu būt vienīgajam, kas varētu pārliecināt cilvēkus ar citas realitātes izjūtām.
Noteikti visi jau ir noguruši no tekstiem par pandēmiju un vīrusu, es saprotu, bet mēs nevaram smaidīt par skaistajām puķu dobēm, ko kāds ir ielicis internetā, un cerēt, ka paliks labāk, kamēr ārā plosās pandēmija, cilvēki cīnās par savu dzīvību, skolas, kafejnīcas, teātri utt. ir slēgti. Mums ir jāpārstāj dzīvot katram savā realitātē. Tā ir tikai viena un visiem vienāda, drūma, bet, ja mēs sāksim darīt kaut ko lietas labā, kā, piemēram, vakcinēties, ievērot drošības noteikumus, nepulcēties, sēdēt mājās utt., tad pavisam drīz mēs jau dzīvosim vienā realitātē, kur bērni no rīta autobusā bez maskām brauc uz skolu, vecāki apmeklē kino un tēatrus, bet es beidzu rakstīt par pandēmiju. Esiet atbildīgi, vakcinējieties!