Devu sev solījumu palīdzēt dzīvniekiem, un to turu

Personības

Novadniekiem dzīvniekmīļiem Zinas Ziemeles vārds, kura rūpējas par mūsu puses apkārt klīstošajiem mājdzīvniekiem, noteikti nav svešs. Jā, viņa ir arī jau vairākkārt mūsu laikrakstā pieminētās Talsu kaķu mājas viena no saimniecītēm. Sirsnīgs cilvēks ar mīlošu sirdi, kas var būt arī lauva, ja redz vardarbību pret četrkājainajiem draugiem, kuri, kā jau visa dzīvā radība, sagaida mīlestību un rūpes.
Nevaru nepieminēt, ka Zina Ziemele, ko ikdienā mīļi saucu par Ziniņu vai Zinočku, ir tuvs cilvēks, ar kuru kopā smiets un raudāts un kurš nekad neatsaka palīdzību. Rūpes par četrkājainajiem draugiem viņai sirdī liktas jau no bērnības dienām, un par Talsu ielu kaķiem viņa rūpi ir uzņēmusies jau 35 gadus.
Pašlaik, kad visi skaistumkopšanas saloni valstī noteiktās kārtības dēļ durvis bija spiesti aizvērt un Zina nevar sniegt savus manikīres pakalpojumus, ko darījusi jau vairāk nekā 30 gadu, viņa turpina jau gadiem ilgo raito soli — jau no paša rīta skrien pa dzīvnieku barošanas punktiem, ko sauc par točkām. Viņa nenoliedz, ka tagad ir vieglāk, jo laika vairāk. Zinu bieži cenšas sazvanīt, un tad nu augumā mazā, gaišā dzīvniekus mīlošā novadniece dodas kārtējā glābšanas misijā. Viņa reaģē ātri un, kaut tai brīdī ir naktskreklā, uzmetot uz pleciem virsjaku, vēja spārniem dodas glābt kādus peļu junkurus vai suņus, ja ir tāda vajadzība. Zinočka, kas, kā smejos, pirms pāris gadiem intervijai man iedeva «kurvīti», jo nemīl publicitāti, beidzot pierunājoties un stāstot par savu mīlestību pret dzīvniekiem, valda arī asaras.
Sāpe par dzīvniekiem — jau no bērna kājas
Jautāta, vai pati nāk no citas pilsētas, jo patīk runāt krievu valodā, kas mūsu pusei nav īpaši raksturīgi, Zina atbild: «Esmu dzimusi Latvijā, tepat Talsos, bet mani vecāki nāk no Baltkrievijas. Un ikdienā es labprātāk izsakos krievu valodā. Tā man ir garīgās sfēras valoda. Es daudz klausos dievkalpojumus krievu valodā, ar mammīti arī runāju krieviski, labprātāk arī lūdzu krievu valodā… Un mīlestību pret dzīvniekiem man sirdī ielicis Pats Dievs. Katram Viņš kaut ko ieliek. Kaut ko, par ko rūpēties. Kad biju maziņa, mīlēju visus dzīvniekus. Mājās stiepu ežus, putniņus, kaķukus. Un tajā laikā jau dzīvniekus nesterilizēja. Tos slīcināja, un tiem pat pāri brauca buldozers. Man tas tā acu priekšā stāv līdz šim brīdim… Es kā mazs bērns stāvēju malā un lūdzu Dievu, lai tie dzīvnieciņi būtu dzīvi. Atceros, ka man bija pieci gadi. Tos nobrauktos dzīvniekus pēc tam aiznesa uz šķūni, un es gāju tos meklēt. Gribēju viņiem palīdzēt. Lai es tur neblandītos, mirstīgās atliekas ātri apraka. Ļoti skumji to atcerēties. Tajā brīdī es pie sevis domāju: «Kad izaugšu liela, es mēģināšu nevienam pāri nedarīt un glābt…» Tā nu ar laiku sanāca, ka sāku dzīvnieciņus barot, palīdzēt tiem… Pienāca brīdis, kad dzīvnieciņus sāka sterilizēt. Tad es tos sāku ķert un vedu uz operācijām, lai tie nevairojas. Tas nav viegls darbs. Patiešām nav viegls. Un tā es kaķu un dzīvnieku lietās darbojos jau 35 gadus,» bērnības zibšņos un misijas iesākuma fragmentos dalās Zina.
Pacietība kā labā roka
Ziniņa, stāstot par savu ikdienu, neslēpj, ka darbs ar dzīvniekiem prasa pacietību un noturību, jo sakreņķēties ir pavisam viegli. Un, redzot tās šausmas, ko dzīvnieki piedzīvo pie nelabiem saimniekiem, tas var iedzīt arī stresā. Citreiz kaķu ķeramo kasti jāvaktē vairākas dienas vai pat nedēļu, jo dzīvnieciņš vienkārši tajā neiet iekšā. Kādu reizi, ja kaķis ir par vieglu, ķeršanas mehānisms arī var nenostrādāt. Sanāk liela skriešana un braukāšana. Citreiz, piemēram, uz Tiņģeri dienā sanāk skriet pat četras reizes. Un cietsirdību nākas redzēt tik bieži, ka Zinu vairs īsti nekas nepārsteidz, bet sirds sāp un nebeidz sāpēt. Dzīvnieku mīļotāja ar gluži vai mammas misiju atminas vājprātu tepat Talsos, kad pagrabā tika iemūrēti vairāk nekā 30 dzīvu kaķu. «Netika atstāts pat ne mazākais caurums, pa kuru kaķiem izkļūt. Ar dēlu Sandi un dzīvnieku ārsti izsaucām pat kriminālpoliciju, bet «grandiozās idejas» autors pat neieradies, tāpat atbildīgais dienests, kuram vajadzēja reaģēt. Cilvēks sodā saņēma vien smieklīgas kapeikas… Tad pat tika vākti mājinieku parak­sti pret mani, ka iedzīvotājiem, redz, traucējot, ka pagrabā ir blusas… Bet ko es šajā sakarā gribu teikt? Tur visur jau vainīgs ir cilvēks, ne jau dzīvnieks, ka nu tas būtu tagad jāsoda un jāiznīcina, jo kādam traucē. Kur tur vainīgs ir kaķis? Vai tā normāli risina problēmas, iemūrējot kaķus pazemē?» sāpi neslēpj Zina.
Vai palīdzība tikai dzīvniekiem? Kā ar cilvēkiem?
Darbīgā talseniece pastāsta, ka agrāk sirdī bijis palīdzēt cilvēkiem. Patiesībā jau joprojām viņai tā nav sveša lieta, taču cilvēks mēdz būt ļaunprātīgs un izmantot, tāpēc sanāk pievilties. Ar dzīvnieciņiem tā nekad neesot. «Es sākumā palīdzēju trūcīgām ģimenēm. Konkrēti atceros tēti ar bērniem, kurus mamma bija atstājusi. Tas bija pirms vairāk nekā 20 gadiem. Es sagādāju veļas mazgājamo mašīnu — veco, labo «Rīgu» — un braucu mazgāt viņiem veļu. Man šiem pieciem bērniem ziedoja drēbes. Un tētim nebija kauna prasīt, lai braucu katru sestdienu. Es visu biju sagādājusi. Tad, kad vairs nebraucu, tās drēbes dedzināja. Ko padarīsi? Dzīvnieciņš tāds nav,» turpina Zina, uzsverot, ka to rūpi sirdī ieliek Dievs — kādam par dzīvniekiem, kādam par bērniem, citam par senioriem. Rūpju jau netrūkst. «Es pārdzīvoju par katru pazudušo kaķīti. Ja kāds man piezvana un ziņo, sakot, ka ir pazudis dzīvnieciņš, es pievienojos un meklēju. Neskatoties, cik ir pulkstenis. Arī naktī divos vai trijos. Kāds man prieks bija par šo sievieti no Rīgas! Viņai Talsos pazuda Timijs, kas izkrita pa logu. Liku internetā, gāju meklēt, lūdzu Dievu, un zini — tagad pēc gada kaķupuika atradās Darba ielas privātās mājas šķūnī. Kāds mums bija prieks! Tāpat Siāmas šķirnes minka nesen atradās, ko nācās meklēt ilgāk… Un es par šiem četrkājainajiem draugiem arī lūdzu Dieva apsardzību. Viņi taču ir dzīva radība, par kuru mums jārūpējas! Un Dievs patiešām palīdz, pat liek sirdī norādes, kas jādara, kurām citreiz sanācis nepaklausīt. Smejies vai kā, bet ir bijis pat tā, ka lūdzu Dievam, lai eņģeļi pieved pazudušu kaķi pie durvīm, un tā arī notiek,» smejas Zinočka, sakot, cik ļoti saprot Debesu Tēvu, kurš priecājas arī par vienu atgriezušos cilvēku. Bībelē ir līdzība par pazudušo avi. «Man ir tieši tāpat ar dzīvniekiem. Kad meklēju kādu pazudušo kaķīti, domāju, ka tāpat taču dara Dievs. Viņš meklē pazudušos. Un kāds Viņam prieks par ikvienu, kas atgriežas pie Viņa.»
Īpaši atsaucīgi — seniori
Jautājot par komandu, ar kuru kopā darbojas, Ziniņa teic, ka biedrībā «Otrā iespēja» izteikti aktīvi darbojas kopā ar Lieni Lasmani. Un palīdz arī līdzcilvēki, par ko viņa izsaka sirsnīgu pateicību, vēlot Dieva svētību. Novadnieki piedalās akcijās, kad Jana Biezā aicina ziedot nekrāsaino sauso kaķu barību vai konservus, tāpat speciālās kaķu tualetes smiltis. Īpaša atsaucība ir no senioru puses, un Zina neslēpj prieka asaras par katru, kas nav palicis vienaldzīgs, jo kaķu, kam jāpalīdz, ir ļoti, ļoti daudz. Un glābšanas misija palīdzējusi sapazīties ar daudziem novadniekiem, kas arī ir jauks bonuss. «Jāsmejas arī par to, ja kāds saka, ka esmu nozagusi viņam kaķi. Ja dzīvnieks ar siksniņu ilgāku laiku dzīvo pa miskastēm un man to paziņo, tad ir jārīkojas. Tikko tāds gadījums bija. Ieliku internetā, bet kaķis joprojām nav pie saimniekiem. Nezinu, ko viņi dara un domā. Ja dzīvnieciņu nemeklē, vai viņš vispār ir vajadzīgs? Un nebaidos sacīt, lai cilvēki apdomā, ko dara, jo jāatbild taču būs par katru vārdu un darbu. Cik asaru nav izliets! Es ielu dzīvnieciņus sterilizēju, saārstēju un turu modru prātu. Bet es nesaprotu, piemēram, kamdēļ sētnieks ar slotu slauka prom trauciņus un izmet tos ārā, ja tur atstāts ūdens un barība. Vai tas tik tiešām traucē? Labāk, ja dzīvnieks blandās un ir badā? Nav jau sētas centrā nolikts. Pie atkritumu urnām nišā. Tā ir nauda, kas iztērēta par barību. Tā neiecietība ir apbrīnojama! Vai tad tas dzīvnieks ir vainīgs, ka cilvēks nerūpējas, nesterilizē? Cilvēkam ļoti traucē, kad ir nolikts trauciņš,» neizpratni neslēpj Zina Ziemele.
Kaķu māja — silta miera osta minkām
Ideja par kaķu māju dzimusi, jo patversmes vienmēr bijušas pārpildītas, un kaķi vairojas ļoti ātri. Bijusi vēlme pēc siltas telpas, kur mazos bēdu brāļus, kam nav māju, uzturēt. Liels prieks par Ainu un Līgu, kuras atsaucās un iedeva telpas. Un nu jau gandrīz piecpadsmit gadu Talsu centrā ir šāds palīdzības punkts. Katram dzīvnieciņam ir savs vārds, savs stāsts, no kurienes nākuši, informācija par saimniekiem. Pārsvarā visi kaķu mājas iemītnieki ir nelaimē nonākušie. No kaķu mājas vairāk nekā 100 kaķu aizgājuši pie saimniekiem. Un bez kaķu mājas arī rūpes par dzīvniekiem bez mājām, kas ir ikdienas darbs un liela skriešana. «Kaķi dārziņos, pie garāžām — tie jau kādiem ir piederējuši, jo bija izkastrēti. Ir likti avīzē, internetā, bet neviens neatsaucas. Varbūt saimnieki aizbraukuši uz ārzemēm un tā pametuši. Es nezinu,» teic novadniece.
Zinai brīvdienas nav nevienas un jau ilgus gadus, bet par to viņa nežēlojas, jo mīlestība un gādība ir viņas spēks. «Cenšos sterilizēt visus kaķukus, kur ir izsaukums. Es visu gribu padarīt kārtīgi līdz galam. Ja divi kaķi, kas nav sterilizēti, paliek, tam darbam nav jēgas. Viss turpināsies. Un paldies pašvaldībai par atbalstu šajā lietā. Tas ir liels atbalsts, jo nāk pretī un uztur šo sterilizāciju. Tāpat paldies veterinārārstiem, kas neatsaka palīdzību arī ārpus darba laika. Veterinārārste Ilze Kalnbirze pat desmitos vakarā palīdz, ja atradies kāds slims kaķītis. Ja vajag, arī naktī izsterilizēs. Lūk, kādi mums brīnišķīgi cilvēki līdzās! Kas viņai par sirdi!» priecājas Zinočka.
Arī ģimene tajā ar sirdi iekšā
Jautāta, kā pašas kungs ar šo lielo sievas mīlestību sadzīvo, Ziniņa smejas un pastāsta jokus, ko vīrs saka, kad aklais mincis piečurājis kādu stūri, par ko sirsnīgi izsmejamies. Arī vīrs Zinai ir liels atbalsts un pret viņas misiju neko neiebilst, jo arī pašam patīk dzīvnieki. Pats taisa kaķu mājas, piedalās norisēs, un tas sirdī ir abiem, tādēļ ir vienprātība. «Un Talsi ir tīri. Klaiņojošo kaķu ir tik ļoti maz. Un, ja kāds kādu redz, tad uzreiz man zvana. Tad to paņemu uz kaķu māju, un mēs savedam kārtībā. Bet tas ieliktais darbs ir nesis augļus, par ko man bezgala liels prieks. Tikai skumji, ka visus jau nevaram izglābt. Laucienē, piemēram, tagad ir 40 kaķi, kuri jānoķer. Un darba ir pilnas rokas. Ja man būtu lielāka vieta un plašums, kādas trīs vai četras istabiņas, tad spētu daudz vairāk! Kā es to gribētu! Tagad man pačukstēja, ka kāda sieviete brauks no Rīgas un gribēs personīgi pateikties par darbu. Nu tas sirdi jau silda,» sirds siltumu pauž Zina, kura priecājas par atbalstu. Ziedot var arī «Maximas» dzīvnieku veikalā, kur ir kārbiņa dzīvnieku atbalstam, var piezvanīt personīgi un sarunāt visu.
Glābšanas misijā varam piedalīties visi
Runājot par biedrības «Otrā iespēja» darbu, Zina stāsta, ka smagi ir redzēt cietušos dzīvniekus. Šonedēļ abas kaķu mājas saimniecītes izsauktas uz Iliņiem. Tur sunītim esot tikai kauli un āda. Daudzi nevar uz to noskatīties, kaut gribētu palīdzēt tieši šādā veidā. To psiholoģiski nav iespējams izturēt. Kādi palīgi pēc tam naktīs nevar pagulēt. «Mums var zvanīt anonīmi, ja redz kaķi vai suni nelaimē. Ja redzat, ka sunītim nav jumta virs galvas, viņš ir badā vai turēts bez ūdens, lūdzu, zvaniet! Es gribu, lai cilvēki zina, ka tāda biedrība ir un mēs darbojamies. Mums jau bēda ne tikai par kaķiem. Dzīvnieciņš ir un paliek dzīvnieciņš. Nešķirojam. Mūs jau zina, un mums bieži zvana, piemēram, ka suns piesiets pie koka un sēž dubļos bez jumta. Atsūta arī bildes. Mēs aizbraucam un runājam. Dodam cilvēkam laiku laboties. Ja to nedara, attiecīgi rīkojamies. Starp citu, par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, likums paredz naudas sodu un var sanākt nepatikšanas. Tagad darbojamies pa lidlauka teritoriju, Tiņģeri, Laucieni. Vienā skriešanā. Tagad, kad ir kovids, varam skriet, bet tad, kad ikdienā bija darbs, bija ļoti grūti. Protams, ir jau tādi, kas smejas par mums un to, ko darām. Bet tad jautājums par to, kādas ir cilvēku sirdis. Bieži vien cietas,» skumji pauž Zina.
Cietsirdībai laikam nav mēra…
Vissmagākā situācija, kas kopā ar Lieni un dēlu Sandi, kas ļoti palīdzējis, piedzīvota tad, kad pa naktīm braukts pie novārdzinātiem dzīvniekiem. «Mūs apmeloja, ka esam indi atveduši suņiem. Viņi bija tā nobadināti, ka nevarēja atpazīt, kāda dzīvniekiem suga. Kad atklājām to cietsirdību, ļaunprātis piecus suņus jau bija sadedzinājis. Atbraucām ar televīziju, un suņi kūpēja kā ķisens. Sadedzināja dzīvus suņus, lai slēptu lietiskos pierādījumus. Rīgas ekspertīze bija atzinusi, ka suņiem kuņģī tikai zari un lapas, nekā cita. Mums bija pierādījumi, bet tiesu zaudējām, jo mums nomainījās advokāts. Tā lieta vissmagākā. Ir tādi, kas suņus tur tikai kucēniem. Ir pat vesela mafija. Nozog šķirnes suņus, kad sadzimst kucēni, tos tirgo, bet pēc tam, kad suns vairs pavairošanai nav derīgs, pret viņu izturas tik cietsirdīgi. Tepat Talsos vienā mašīnā bija turēti padsmit suņi. Viņi tikai sēdēja. 22 suņi, taksīšu šķirnes, bija sabāzti putnu būrī. Un tas cilvēks bez sirdsapziņas pārmetumiem to visu… Sanāca iet cauri dažādām sirdssāpēm, ka man tika pārmests, ko lienu tai teritorijā bez atļaujas, bet par ko ir runa, mīļie? Jūs tādu ļaunumu un cietsirdību neesat redzējuši, ko redzēju tur. Tur runa par zagtiem suņiem. Tas ir vesels nelegālais bizness, kas zeļ un plaukst,» sirdssāpē dalās Zina. Bijis tā, ka atgriezusies no reida un devusies strādāt, bet aiz pārdzīvojumiem neko nevarējusi izdarīt. Bet vai tas viņu biedē un attur? Nē, Zinočka kopā ar saviem palīgiem darbojas un darbosies, iestāsies par dzīvniekiem un savu apņemšanos neatmetīs, jo tā ir viņas dzīves misija.