Lokdauna nokdauns

Labu laiku sev atvēlētajā sabiedrības uzrunāšanas lauciņā «Talsu Vēstīs» esmu centusies neatgādināt skarbo, bet rakstīt par skaisto, apcerēt kādu savdabīgu svinamdienu. Arī šodien varētu izvērsties daiļstāstā par rudens krāsainību Starptautiskajā krāsu dienā vai Starptautiskajā riekstu dienā. Tomēr nevaru atļauties, jo pārāk daudzi tīko pēc Darvina balvas (par vismuļķīgāko sevis iznīcināšanas veidu) superkategorijā — ar rīcību, pareizāk, nerīcību, apdraudot līdzcilvēku dzīvības. Latvija piedzīvojusi nokdaunu, kā boksā sauc situāciju, kad sportists kādu laiku nav spējīgs turpināt cīņu.
Nepiederu boksa cienītājām, Mairi Briedi labāk skatu plakātos, nevis zili nodauzītu, uzpampušu vaigu un asiņojošu degunu preses konferencēs pēc cīņas. Tomēr sekoju līdzi un priecājos par valsti pagodinošiem panākumiem. Ziņa par kārtējo uzvaru pienāca gandrīz vienlaikus ar kārtējo vēlēšanos slēpt savu izcelsmes valsti — modernā Latvija, ar daudzas Rietumeiropas valstis pārspējošu interneta tīklojumu, izrādījusies viena no vistumsonīgākajām attieksmē pret citiem zinātnes sasniegumiem — vakcīnām, vienīgo pandēmijas apturēšanas līdzekli. Sociālajos tīklos cenšos dalīties ar ticamu informāciju, atspēkot acīmredzami neloģiskus un melīgus apgalvojumus, pretī saņemot spriedumus par manu naivumu, ētikas trūkumu, nepiemērotību darbam skolā, kā arī aicinājumus meklēt mediķu palīdzību. Kaut arī ļoti labi saprotu, apgalvojumi patiesībā būtu jāattiecina uz pašiem nelokāmajiem vakcīnu pretiniekiem, cīņa ir tik karsta, ka pēc katra šāda uzbrukuma mans mentālais ķermenis izskatās kā zilumainais un saskrāpētais Mairis pēc boksa mača.
Nav man par šī brīža situāciju nekāds ļauns prieks ar gandarījumu — es taču teicu, ka tā būs! Nav jākušina sirdsapziņa par to, ka neesmu izdarījusi visu manos spēkos esošo, lai nebūtu jāpiedzīvo lokdauns, ko vācieši, starp citu, dēvē saprotamāk — par masu karantīnu. Bet redzu gan, ka daudzi, kuri varēja, klusēja. Vakcinācijas pretiniekus vieno trīs B: baumas, bailes un bezatbildība. Baumas ir puspatiesības un meli, kas kopā ar bailēm liek svārstīties, meklēt palīdzību pie autoritātēm. Izvēles izdarīšanai dažkārt pietiek ar «teica viens ārsts Amerikā» un «piedzīvoja cilvēki Lielbritānijā». Visbīstamākā ir bezatbildība, kas atpazīstama no attaisnojumos lietotajiem maģiskajiem vārdiem «es» un «man», nevis «tu» un «viņi».
Tikai nedaudzas Latvijas autoritātes izvēlējušās uzmundrināt savu tautu — savus klausītājus, lasītājus, skatītājus ar aicinājumu izdarīt cilvēkmīlestības darbu, kā vakcinēšanos raksturojis pāvests Francisks. Arī politiķu interese par tautu, tās labklājību, izskatās, lielākoties izbeigusies tūlīt pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas. Mēģinot SG (Seju Grāmatā) jeb FB (feisbukā) nolasīt Talsu novada deputātu viedokli, nācās secināt, ka tikai vienam ir publiski sakāma attieksme par potēšanos.
Ja politiskās partijas iedomātos kā boksa cīņas dalībniekus, tad ir tādi, kuri paši necīnās (nav pie varas), bet nepārtraukti pamāca ringā esošos: «Ei, neprot kauties!», «Dod pa zobiem!», «Nebremzē!» Sporta zālē viņus vienkārši ignorētu, bet valstī darītais apšaubot, mudinot nepakļauties, ir ļoti netīrs un bīstams. Ir arī glaunie, kuri izslējušies staigā apkārt stilīgos sporta kostīmiņos, nav nevienā mačā piedalījušies, bet pielūdzēju pulciņam prot radīt valsts un nācijas glābēju tēlu. Uz vairāk par cilvēku izmantošanu, paštīksmināšanos un skaistu frāžu kreļļu bārstīšanu nav spējīgi. Ir arī tādi, kuri klusējot sēž zāles attālākās rindās, bet, kad cīņa uzvarēta, šie izmantos katru iespēju, visiem stāstīs, ka tieši viņi bijuši galvenie treneri un uzmundrinātāji. Nu, jā, un ir jau vēl cilvēki ringā, kuriem nekas neatliek, kā cīnīties. Tad gadās kāds nepareizs sitiens, neuzmanība, nepietiekami ātra reakcija. Bet viņiem nav laika apdomāt katru soli, jo pretinieki negaida rindiņā, kā kādā kriminālseriālā, kur galvenajam varonim uzbrūk vairāki, kurus var eleganti pieveikt visus pēc kārtas.
Latvija ir nokdaunā, bet tas nav mūžīgs, pēc iespējas ātri jāpieceļas un cīņa jāturpina. Visus, kuriem patiesi rūp mūsu valsts: cilvēki, to labklājība, aicinu rīkoties, izmantot vienīgo iespējamo veidu, kā panākt normālas dzīves atgriešanos — izskaidrot vismaz vienam apjukušajam (varbūt sev pašam), kāpēc svarīgi vakcinēties. Izskaidro, un saņemsi balvu! Nē, ne 20 vai 50 eiro, bet gan apziņu, ka esi līdzdalīgs cilvēku un valsts glābšanā. Lielākas balvas par šo nemaz nevar būt.