Līdz ar ierobežojumu ieviešanu, manāmi jūtams līdzjutēju trūkums regulārā turnīra spēlēs

Sports

Lai arī šosezon situācija, salīdzinājumā ar pērnās sezonas beigām, kad regulārā turnīra spēles tika aizvadītas pie tukšām tribīnēm, bija daudz labāka, vēl joprojām tā bija tālu no tā līdzjutēju skaita, kāds bija pēdējā pilnajā sezonā. Tā, piemēram, florbola komandas «Talsu NSS/Krauzers» apmeklētāju skaits mājas spēlēs no vidēji 200 apmeklētājiem noslīdējis par divām trešdaļām.
Līdz ar ierobežojumu ieviešanu līdzjutēji tika sadalīti divās daļās — vakcinētie un nevakcinētie, tostarp arī bērni līdz 12 gadu vecumam bez sertifikāta, kas spēles apmeklēt nevar. Šobrīd gan regulārā turnīra spēles sakarā ar ierobežojumiem, kas pasludināti spēkā esoši no 21. oktobra līdz 15. novembrim, nenotiek.
Pirms pandēmijas — pilnīgi cita atmosfēra
«Pirms vairākiem gadiem tā bija pilnīgi cita atmosfēra, nekā tas bija šobrīd, oktobrī, kad vēl varējām aizvadīt spēles klātienē,» atzīst Mārtiņš Maķevics, florbola kluba «Talsi» vadītājs. «Ar testiem bijām nolēmuši, ka sacensības neorganizējam, attiecīgi organizējam tikai «zaļajā» režīmā, taču, protams, šobrīd, līdz ar valdības pieņemtajiem ierobežojumiem, iepriekš izveidotā un pieņemtā darba kārtība krasi mainīsies, kādu laika periodu liekot iztikt ne vien bez līdzjutēju klātbūtnes, bet arī pašu spēļu norises.» Ja spēles tiktu organizētas kādā no citiem nedrošākajiem režīmiem, visiem apmeklētājiem būtu jāvalkā maskas. «To par tādu īstu fanošanu būtu grūti nosaukt, tāpēc pieņēmām lēmumu, un, protams, līdz ar to līdzjutēju ir daudz mazāk. Jādomā, kā atkal piesaistīt līdzjutējus, lai atkal tribīnes būtu pēc iespējas pilnākas un atmosfēra — pēc iespējas patīkamāka spēlētājiem un arī pašiem līdzjutējiem,» viņš turpina.
Līdzjutēji — papildu dzinējs centībai
Šobrīd, kad kopā ar skatītājiem jau aizvadītas vairākas spēles un sajūta, kāda bija pirms pandēmijas sākšanās, daļēji atgūta, florbola komandas «Talsu NSS/Krauzers» kapteinis Matīss Jorens Švedenbergs uzsver, ka fanu atbalsts vajadzīgs vienmēr. «Fanu atbalsts, protams, ir svarīgs, lai mūsu komandu dzītu uz priekšu, ir tāda papildu motivācija. Kad mēs saprotam, ka ir atnākuši cilvēki uz mums skatīties — tas arī papildu dzinējs. Dzinējs mums uz priekšu, lai mēs censtos vairāk, nekā mēs to jau darām.» Viņš atzīst, ka spēlētāji pēdējās sezonas laikā gandrīz pilnībā bija atraduši no skatītāju klātbūtnes, taču šobrīd situācija ir mainīta. «Protams, skatītāju vienmēr varētu būt vairāk, bet ir jāpriecājas par to, kas mums ir, un tiešām, cepuri nost tiem cilvēkiem, kas nāca un nāks mūs atbalstīt, neskatoties uz to, kādi laiki šobrīd ir. Vienīgā atšķirība no citiem gadiem pirms pandēmijas, protams, ir tāda, ka varam uz laukuma veiksmīgāk sarunāties, jo troksnis nav tik liels, nav jāklaigā.» Taujājot par personīgās motivācijas rašanos, M. J. Švedenbergs min: «Varbūt citiem džekiem nāk uz spēli kādas meitenes, tad varbūt cenšas vairāk, bet domāju, ka, ja mums būtu kaut viens skatītājs, mēs katrs censtos šī viena skatītāja dēļ. Ikviens, kurš apmeklē mūsu spēles, — mēs to darām jūsu dēļ, un paldies par sniegto atbalstu!»
Par to, ka komandas līdzjutēju enerģiju jūt, ir pārliecināta arī valmieriete Dita Butule, kas, lai atbalstītu spēlētājus, mērojusi 225 kilometru garo ceļu līdz Talsiem. «Pietrūkst īstenībā atbalsta. Vienalga, par kuru komandu, bet pietrūkst atbalsta, jo es domāju, ka komandas šo atbalstu jūt, it īpaši, kad ir pilnas tribīnes. Tad vienmēr liekas, ka tu esi vajadzīgs šajā sporta veidā,» saka Dita. Viņa arī pati ir viena no Valmieras komandas spēlētāju mammām, taču, viņasprāt, kā jau jebkurš latvietis, atbalsta arī hokeja, basketbola, volejbola spēles un cenšas sekot līdzi aktuālajam. «Arī dēls, kas florbolu spēlē jau 15 gadus, atzīst, ka līdzjutēji ir liela un neaizvietojama sastāvdaļa.»
Līdz ar ieejas biļešu ienākumu samazināšanos, grūtības segt organizatoriskās izmaksas
Šobrīd līdzjutēju skaits katrā spēlē ir mainīgs, taču pēdējā cīņā ar Valmieru to skaits knapi sasniedza 50, savukārt spēlē pret Irlavu, kas atrodas ģeogrāfiski tuvāk — aptuveni 100 līdzjutēji. Parasti uz regulārā čempionāta spēlēm bija 180 līdz 200 līdzjutējiem.
«Protams, ieejas biļetes ir arī ienākumu avots komandai, ar ko segt visas tekošās izmaksas, un, ja iepriekš tā bija diezgan nopietna pozīcija, tad šobrīd mēs knapi varam nosegt tās tekošās izmaksas, kas ir saistītas ar spēles organizēšanu,» teic M. Maķevics. «Īpaši mums, kas atalgojumu par spēlēšanu nesaņem, līdzjutēju atbalsts ir viens no galvenajiem motivatoriem, kāpēc mēs vispār to darām.» Uz jautājumu, vai līdzjutēji allaž sniedz palīdzību, vai arī tomēr ir brīži, kuros tie traucē, florbola kluba «Talsi» vadītājs min, ka brīžos, kad uz laukuma ir grūti, vai arī tieši otrādi — spēlētāji paliek vieglprātīgi, jo rezultāts ir par labu viņu komandai, ir ļoti svarīgi, ka līdzjutējs pietur pie zemes. «Tomēr visu laiku esi uz skatuves un tavs sniegums, vairāk vai mazāk, nepārtraukti tiek vērtēts.»
Ja nav sacensību un pilnvērtīgu treniņu, arī pašiem jauniešiem zūd interese par sporta nozari
Savu komentāru sporta nozares ierobežojumos sniedz arī Artūrs Balodis-Rozītis, Latvijas Sporta federāciju padomes ģenerālsekretārs. «Sporta nozare jau tā īsti nebija atguvusies arī no iepriekšējiem ierobežojumiem. Principā tikai vasaras sākumā atļāva ārtelpās vispār sacensības rīkot tādā plašākā mērogā, jo mēs nerunājam par izņēmumiem, kas tur augstākajām līgām un profesionāļiem,» pauž A. Balodis-Rozītis. Sporta federāciju padomes ģenerālsekretārs novērojis, ka, ja nav sacensību un pilnvērtīgu treniņu, jauniešiem zūd interese par sporta nozari. «Nu, ja nav sacensības iespējamas, tad arī trenēties motivācija zūd, un diemžēl tā ir reālā situācija, ar ko šobrīd sporta nozare saskaras, ka daudzi bērni un jaunieši no sporta ir vienkārši aizgājuši prom, ja tā varētu teikt. Tas ir šobrīd tas sāpīgākais, bet tajā pašā laikā es nekādā veidā personīgi nevēlos šeit kaut kā vainot valdības vai Izglītības un zinātnes ministrijas lēmumus, jo diemžēl viņi reaģē tā, kā viņi var reaģēt uz esošo epidemioloģisko situāciju,» atzīst Artūrs Balodis-Rozītis, kurš sarunas laikā izteica cerību, ka ierobežojumi, kas attiecas uz sporta nozari, netiks pastiprināti (diemžēl ārkārtas situācijas dēļ ierobežojumi, kas spēkā līdz 15. novembrim, jau ir koriģēti), kā arī minēja, ka jādomā risinājums attiecīgā vecuma posma bērnu vakcinācijai, citādi sporta nozare beigs pastāvēt tādēļ vien, ka nebūs paaudžu nomaiņas un pašu sportotāju.