Agrita BlumbergaMēneša sākumā visā pasaulē tika atzīmēta Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības diena, kuras laikā izskanēja aicinājums ar lielāku izpratni un cieņu izturēties pret cilvēces «mazajiem brāļiem». To, ka mūsu pienākums ir izrādīt rūpes par mazāk aizsargātajiem cilvēka kompanjoniem, uzsver arī veterinārārste Silva Grīnblate. Bez privātpraksē sastaptajiem pacientiem Silva kopā ar ģimeni rūpējas arī par kaķeni Šaneli un Bavārijas asinspēdu dzinējsuņiem — Hektoru un Hubertu.
Runājot par savu nodarbošanos, Silva atklāj, ka mīlestība uz dzīvniekiem ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa. Neskatoties uz to, ka bērnībā viņas ģimenē nebija neviena veterinārārsta, ārsta vai cita ar medicīnu saistīta cilvēka, viņa allaž sapņojusi kļūt par veterinārārstu. «Pamatskolas laikā kopā ar bērnības draudzeni sāku brīvprātīgi darboties dzīvnieku patversmē. Patiku uz dzīvniekiem izjutu arī agrāk, bet, redzot veterinārārstu darbībā, tā nostiprinājās vēl vairāk. Palīdzējām trīs vasaras, un tad jau mums ļāva mazliet vairāk iesaistīties. Beidzot vidusskolu, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāte bija vienīgā vieta, kur iesniedzu dokumentus. Man pat nebija rezerves variantu! 2014. gadā sāku mācīties doktorantūrā — kopumā esmu mācījusies veterinārmedicīnu deviņus gadus. 4. kursā sāku strādāt Rīgā diennakts klīnikā, kur iepazinu procesu no A līdz Z. Tas, kas ir rakstīts grāmatās, un tas, ko stāsta pasniedzēji, saslēdzas kopā tikai tad, kad tu redzi to visu darbībā. Tad ir krietni vienkāršāk apgūt nepieciešamos priekšmetus un rodas lielāka izpratne. Redzot, cik ļoti ir jākomunicē ar saimniekiem un kā jādarbojas ar dzīvniekiem, tu saproti, vai tas ir tas, ko tu patiešām vēlies,» atklāj Silva.
No suņiem līdz pat strausiem
2013. gadā pēc maģistrantūras pabeigšanas Silva pieņēma lēmumu atgriezties Talsos, kur sāka darboties veterinārajā klīnikā. Pēc pāris gadiem viņai piedzima dēliņš — dekrēta laikā Silva centās piepildīt sen izsapņoto sapni par savu veterināro privātpraksi. Sākumā tas bija kabinets pilsētas centrā, bet pirms gada viņa tika pie savas moduļa mājiņas. «Caur Lauku atbalsta dienestu un Talsu rajona partnerību uzrakstīju Eiropas projektu un tiku pie savas mazās veterinārās privātprakses. Vairākus gadus biju arī biznesa inkubatora dalībniece. Vienu Eiropas projektu uzrakstīju iekārtu iegādei, bet otru — klīnikas celtniecībai. Daži klienti teic, ka centrs viņiem bija tuvāk, bet vietā, kur atradās telpas, nebija iespējams novietot auto, līdz ar to dzīvnieku, kurš jau tā nejutās pārāk labi, nācās nēsāt uz rokām. Šī ir mana zeme, un šeit bija pietiekami daudz vietas, lai klīniku novietotu. Ja cilvēkam ir jāuzgaida, viņš var iziet tepat ārā ar dzīvnieku pastaigāties un burtiski piebraukt pie pašām klīnikas durvīm.
Runājot par pacientiem, pamatā esmu mazo dzīvnieku veterinārārste. Visbiežāk, protams, tie ir suņi un kaķi, bet nāk arī mazie grauzēji, truši, jūrascūciņas, kāmīši, žurciņas, pundurezīši, papagaiļi, degu, mājas seski, šinšillas un šad tad kāds bruņurupucītis… Esmu braukusi arī uz mazajiem Talsu tuvumā esošajiem mini zoo, šuvusi kamieli un trīs strausus. Pirmajā reizē strauss uz naglas bija uzrāvis kaklu, un es biju jau sestais veterinārārsts, kuram saimnieki zvanīja. Izdzirdot, ka jābrauc pie strausa, visi veterinārārsti nolika klausuli. Teicu — ja jūs varat viņu noturēt un strauss man neieknābs, braukšu un darbošos. Saimnieki viņu ļoti labi nofiksēja — strausiem ir speciāla cepurīte, līdzīga slēpošanas maskai, no kuras ārā ir tikai knābītis. Tad, ja strauss neko neredz, viņš nomierinās. Tas bija kaut kas jauns. Protams, pirms tam bija jāpašķirsta grāmatas un jāpameklē informācija… Putnu āda ir citādāka un arī medikamentus viņi pārstrādā atšķirīgi,» atklāj veterinārārste.
Svarīgākais instruments — rokas
Tā kā viņa privātpraksē darbojas viena, ārstēšanas procesā un manipulācijās bieži nākas iesaistīties arī saimniekiem. «Ir daļa dzīvnieku, kas paliek mierīgi tikai tad, kad saimnieka nav klāt. Šādos gadījumos palūdzu saimnieku iziet. Ja dzīvniekam ir uzpurnis, galā tiekam. Gandrīz visiem pacientiem tiek likts uzpurnis, jo mēs nezinām, kā viņš reaģēs. Ļoti bieži agresija parādās nevis tāpēc, ka dzīvnieks ir agresīvs, bet baiļu dēļ. Ienākot telpās, viņam liekas, ka te viss beigsies ļoti slikti. Tad ir divi varianti — vai nu dzīvnieks ir tā sabijies, ka viņš nekustas un nereaģē ne uz nagu griešanu, ne uz injekcijām vai nobīstas un metas virsū, sevi sargājot. Ļoti sakosta neesmu — pārsvarā mani ir sakoduši mazie sunīši, jo mazie priekšnieciņi ir pieraduši būt ļoti ciešā kontaktā ar saimnieku. Visnopietnāk esmu sakosta, kad sāku strādāt Rīgā. Praktiski pirmajā darba dienā man rokas saplosīja ielas kaķis. Veterinārārstam rokas ir pats svarīgākais instruments, kas ļoti jāsaudzē. Suņi manā pacientu lokā ir labi audzināti un klausīgi, ar kaķiem ir mazliet citādi, bet fiksācijas metožu ir daudz — arī kaķiem ir speciāls uzpurnītis un soma.
Katrai sezonai savas problēmas
Lielākie izaicinājumi ir sarežģītie gadījumi, kad dzīvnieks tiek izmeklēts no A līdz Z, tomēr līdz diagnozei neizdodas nonākt un dzīvnieks jūtas ļoti slikti. Es sevi salīdzinu ar ģimenes ārstu — pie manis atnāk uz izmeklēšanu un ir lietas, ko es daru, bet ir lietas, ko uzticu speciālistiem. Ja redzu, ka pacientam vajag kardiologu, neirologu vai citu speciālistu un savas izmeklējuma robežas esmu sasniegusi, sūtu viņu tālāk. Protams, izaicinājums ir arī komunikācija ar saimniekiem, jo bieži vien tas, ko mēs izdarām uz vietas klīnikā, ir tikai maza daļiņa. 80, 90 procentus veido darbs mājās — tā ir zāļu došana, brūču apstrāde, dzīvnieka novērošana un barības maiņa. Tas ir tas, kas ļoti bieži pēc tam pieklibo. Jāprot saimniekiem visu izstāstīt, uzrakstīt uz lapiņas un jāliek regulāri atrādīties, lai redzētu progresu. Komunikācija ir ļoti svarīga. Šo gadu laikā esmu novērojusi, ka saimnieki ir kļuvuši atbildīgāki un daudziem pašiem mājās ir aptieciņas. Protams, daļa saimnieku izmanto arī dakteri «googli», kas ne vienmēr ir pareizi. Var droši palasīt, kas dzīvniekam kaiš, tomēr līdz diagnozei jānonāk kopā ar ārstu. Kopumā tendence ir pozitīva — cilvēki vairāk rūpējas par savu dzīvnieku labsajūtu un vēršas pēc palīdzības daudz ātrāk. Tas, kas joprojām klibo, ir antibiotiku lietošana un medikamentu kursa pabeigšana. Otrs klupšanas akmens ir saistīts ar alerģiskajiem dzīvniekiem, kuriem ir ierobežots uzturs. Bieži vien vecvecāki vai citi mājsaimniecībā dzīvojošie klusiņām iedod siera gabaliņus, desu, ādiņas vai baltmaizīti… Tā kā rudens ir blusu un parazītu laiks, daudzi dzīvnieki nāk nokasījušies. Rudens un pavasaris ir arī vīrusu laiks — kaķiem ir savi respiratorie vīrusi, kad pūžņo acis un mutē var būt čūlas, bet suņiem izplatītāki ir vēdera vīrusi. Slimības mainās līdz ar sezonām. Vasarā suņiem ar biezo kažoku metas dermatīti, jo viņi ļoti daudz dzīvo pa ūdeņiem. Ja kažoks nedabū kārtīgi izžūt, veidojas sāpīgi, iekaisuši ādas bojājumi. Mazo šķirņu sunīši bieži nāk uz mutes dobuma higiēnu — veicu zobakmens noņemšanu un zobu pulēšanu. Truši nāk uz nagu griešanu un zobu vīlēšanu, bet putniņi pārsvarā nāk ar pāraugušiem knābīšiem… Ziemas laikā dzīvnieki biežāk tiek vesti ar sāls saēstām ķepām un urīnceļu infekcijām. Katrai sezonai savas problēmas,» ieskatu ikdienā sniedz Silva.
Vērojot suņa ķermeņa valodu
Ikdienā viņa kopā ar ģimeni rūpējas arī par kaķeni Šaneli un Bavārijas asinspēdu dzinējsuņiem — septiņus gadus veco Hektoru un gadu veco Hubertu. «Huberts ir mans suns, bet Hektors — vīra, kurš ir kaislīgs mednieks. Vienojāmies, ka ņemsim tieši tādu pašu šķirni, jo Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi pēc rakstura ir fantastiski mīļi un komunikabli. Tā mēs tikām pie Huberta, kuram nesen apritēja pirmais gadiņš. Kaķenei ir 13 gadi — viņa ar mani kopā mācījās augstskolā un dzīvoja kopmītnēs. Viņa mums mājās ir direktore, kurai visi iet ar līkumu. Huberts ir ļoti aktīvs, grib dauzīties, dažreiz nokaitina Hektoru, un tad viņi mazliet paplūcas, bet patiesībā viņi satiek ļoti labi. Mazais suns ir lielajam kā aste. Šīs šķirnes suņi ir ļoti aktīvi, kustīgi, uzticīgi un ārkārtīgi mīļi. Vecākajam sunim nepatīk pastnieki, bet pastnieki nepatīk nevienam sunim, jo viņi ielaužas mūsu teritorijā. Pret citiem cilvēkiem rūkšanu un agresiju nekad neesmu novērojusi. Vecākais suns ir audzis kopā ar dēliņu, ko viņš vienmēr sargāja un pieskatīja. Protams, nekad neatstājām viņus divatā — vecākiem jābūt klāt, jāskatās, kas tajā brīdī notiek, jābūt piesardzīgiem un jāvēro suņa ķermeņa valoda.
Pirms izvēlēties dzīvnieku, ilgi un dikti jālasa katras šķirnes apraksts, jāvērtē suņa aktivitātes līmenis, piemērotība dzīvei pilsētā un gatavība ar dzīvnieku darboties. Prieks, ka šobrīd cilvēki ir palikuši atbildīgāki. Izskatās, ka arī «Covid-19» ir ieviesis izmaiņas. Daudzi sēž mājās un lemj par labu ģimenes papildinājumam. Tas viss ir labi un jauki, bet, izvēloties dzīvnieku, jādomā trīs soļi uz priekšu,» atgādina veterinārārste.
