Cīnoties ar savu «nevaru» un audzējot iekšējo spēku

Personības

Sports rojenieces un divu dēlu māmiņas Dārtas Otomeres dzīvē ienāca pavisam negaidīti — kopš otrā bērniņa piedzimšanas viņa regulāri piedalās skriešanas seriālā «Stirnu buks» un labprāt — arī citās ar skriešanu saistītās aktivitātēs. Dārta ir piemērs ne vien saviem bērniem, bet arī līdzcilvēkiem, parādot, ka šķēršļi slēpjas katra paša galvā. Tā kā baiļu dēļ daudzas lietas paliek nepaveiktas, viņa ir apņēmusies īstenot visas spontānās idejas, lai vecumdienās ar smaidu un patiesu gandarījumu varētu atskatīties uz paveikto.
Pirmos trīs dzīves gadus Dārta aizvadīja Vīdālē, bet lielāko mūža daļu — dzimtas mājās Rojā. «Ļoti daudzas vasaras bērnībā pavadījām pie omes Dundagā. Tās bija ļoti neparastas vasaras — lielākoties spēlēšanās un kariņi notika pagalmā starp divām daudzdzīvokļu mājām. Esam četru bērnu ģimene — starp vecāko un jaunāko ir tikai piecu gadu starpība, līdz ar to savā starpā ļoti daudz kašķējāmies. Dalījām visu, ko varēja sadalīt (smejas). Tā kā man bija divas jaunākas māsas, man tika jaunās drēbes, bet māsām bija jānovalkā manas drēbes… Kašķējāmies diezgan daudz, bet tagad visi esam draugi. Kā jau visiem bērniem, arī mums bija zināmi pienākumi — mums bija diezgan liela sēta, kur katram bija kāds uzdevums. Bērnudārzā negājām, bet visi ielas bērni vienmēr bija pie mums — līdz skolas laikam bija vienkārši idille.
Nedarbi ir bijuši visādi — arī tādi, kuriem jāpaliek noklusētiem. Mamma stāstīja, ka, dzīvojot Vīdālē, viņa mani atstāja pieskatīt cālīšus. Viņa teica, lai es paņemu mietiņu, un, ja cālītis iet no aplociņa ārā, lai es viņu padzenu atpakaļ. Neatceros, kāds man bija mietiņš, bet, kad mamma atnāca mājās, visi cālīši gulēja saldā miegā. Tas bija pilnīgi neapzināti, bet tas man tika atgādināts vēl ļoti ilgi. Pie vecvecākiem Dundagā mēs daudzas reizes tikām glābti un piesegti. Reiz mēs ar brālēnu nejauši ar basketbola bumbu izsitām kāpņu telpā logu. Pārbijušies aizskrējām līdz dārziņam, kur slēpāmies līdz vakaram. Kad atnācām mājās, opaps sēdēja pie galda un kāpņu telpas logs bija sadzijis… Mēs ar brālēnu abi vainīgi skatījāmies, bet opaps nevienam neteica ne vārdiņa,» atminas Dārta.
Iedvesmas avots — tētis
Lai gan viņas tētis ar sportu vienmēr ir bijis uz «tu», bērnībā Dārta no fiziskām aktivitātēm centās izvairīties. «Mamma lielāko daļu laika bija mājās un sāka strādāt tikai tad, kad mēs bijām pusaudžu vecumā, bet tētim bija savs bizness. Tētis ir tas, kurš vienmēr ir bijis kustībā. Pārējie ģimenes locekļi bija sportiskāki, bet es vienmēr mēģināju kaut kā izlīst. Skolas laikā apskaudu tos, kuriem bija atbrīvojums no sporta un mēģināju izdomāt visādus attaisnojumus. Rīti, kad tētis lika iet uz mežiņu skriet, bija visdrausmīgākie rīti! Nebija jau nekas traks — jāieskrien mežā, jāpavingro un jāskrien ārā, bet toreiz likās, ka tā ir bērnu mocīšana. Šobrīd tētis ir mans iedvesmotājs — viņš ir darbojies kā treneris un savos 60 gados sācis nodarboties ar ziemas peldēšanu.
Skolas gados vecākiem ar mani nebija viegli — biju ļoti spurains pusaudzis. Mums bija meiteņu grupas, bandas, un mēs meklējām kašķīšus. Mācībās man vismīļākais priekšmets jau no 1. klasītes bija latviešu valoda — piekasījos visiem, kuri runāja nepareizi, tai skaitā ar kurzemniecisku akcentu, kas mums visiem ir neizbēgami. Man patika arī zīmēšana, bet no zīmēšanas nekas nesanāca. Kad liku uz papīra to, kas man bija galvā, rezultāts ne tuvu nebija tāds, kādu biju iztēlojusies. Priekšmeti, kuros bija cipari vai skaitļi, man nepatika nemaz — ne fizika, ne algebra, ne ģeometrija. Pirmajās klasītēs kādu laiciņu mācījos sarīkojumu dejas, pēc tam dziedāju pulciņā, bet vēlāk rakstīju dzeju. Man vēl tagad ir kladīte ar dzejoļiem — rakstīt man patika. Rakstīju arī esejas — pati izdomāju tēmu, un tad gaidīju, kad skolā pienāks brīvā tēma, lai varētu to no galvas atrakstīt. Biju vidējs bērns ar gudru galvu, bet man nebija nekādu ambīciju. Spurainajā laikā man bija pilnīgi vienalga, kaut kā palaidos, bet vidusskolas laikā sapratu, ka pati esmu atbildīga par to, kāds būs rezultāts. Bērnībā mēs ar māsīcu sapņojām, ka būsim stjuartes un apceļosim pasauli, bet šobrīd man lidojums šķiet ceļojuma visnepatīkamākā daļa. Stjuarte no manis nesanāktu,» smejoties atzīst Dārta.
«Pienākot krīzei, attopos mežā»
Vidusskolas pēdējos gados viņa uzsāka darba gaitas un jau 16 gadu vecumā iepazinās ar savu tagadējo vīru. «Mēs diezgan ātri sākām dzīvot kopā. Lēmumu pieņēmu aiz spīta, likās — es tagad esmu liela. Mācoties vakarskolā, sāku paralēli strādāt apkalpojošajā sfērā, kur darbojos vēl aizvien. Man nebija skaidrības, kas es gribu būt, domāju — kad pienāks laiks un sapratīšu, tad arī studēšu. Vispirms gribēju nodibināt ģimeni un tikai pēc tam pievērsties karjerai. Man liekas, ka otrādi ir ļoti grūti. Vismaz man tā vienmēr ir licies. Piedzima pirmais dēliņš un pēc diviem gadiem arī otrais — šobrīd viņi ir desmit un astoņus gadus veci. Tas manu dzīvi mainīja ļoti lielā mērā. Ar bērniem sākās pavisam cita dzīve, citas kvalitātes, cits skatījums…
Sports manā dzīvē ienāca pēc otrā dēliņa piedzimšanas. Man vajadzēja sakārtot domas un nedaudz atiet no mājām. Skriešana bija pirmais, kas ienāca prātā. Tā kā bērniem bija divu gadu starpība un viens no viņiem bija pavisam mazs zīdainītis, man, vientulību mīlošam cilvēkam, tas bija daudz. Sāku pamazītiņām — ar pirmajiem trim kilometriem, pēc kuriem likās, ka nobeigšos. Kad pienāca krīze un man vajadzēja pabūt vienai, attapos mežā. Esmu pavilkusi līdzi arī vīru, viņam ļoti tuvs ir autosports, tas ir viņa īstais vaļasprieks, bet, tā kā sāku braukt uz «Stirnu bukiem», viņš brauca līdzi — no sākuma kā līdzjutējs, bet nu jau arī viņš piedalās. Skrienam katrs savu trasīti. Bērniem arī nekas cits neatliek kā būt aktīviem.
No Kolkas raga līdz Rojai
Man visu laiku ir bijuši kaut kādi motivatori, savā galvā izdomāti. Kad skrēju trīs kilometrus, pieci kilometri likās kaut kas neiespējams. Paskatījos savos facebook draugos — viens draugs noskrējis piecus kilometrus, man taču arī jāpamēģina! Visu laiku kaut kas motivēja pierauties līdzi. Man vienmēr ir licies, ka skriešana ir cīņa ar savu «nevaru». Katru reizi, kad tu tam pārkāp pāri un saproti, ka tu vari vēl drusciņ vairāk, tas audzē­ iekšējo spēku. Lielākais attālums, ko līdz šim esmu pieveikusi, ir 39 kilometri — no Kolkas raga līdz mūsu mājām Rojā. Pieveicām to kopā ar vīru, bet tas vairāk bija pastaigu skrējiens. Bijām nosprauduši mērķi — vienu kilometru noiet, vienu noskriet, bet galā nonākt. Tas bija janvāris — sākām 14.00 pa dienu un beidzām pa tumsu. Tas bija varens piedzīvojums. Citādi lielākais attālums, ko esmu noskrējusi, ir 30 kilometri. Šovasar «Stirnu bukā» apmaldījos — man bija jānoskrien 23 kilometri, bet mēs, viens bariņš, aizskrējām nepareizi. Nebija variantu — sacensības bija jāpabeidz. Tas bija traki — zinu, ka fiziski varu izturēt daudz, bet morāli bija grūti. Vienmēr esmu teikusi — manas lielākās bailes ir apmaldīties. Iepriekšējā dienā teicu vīram — es zinu, ka varu noskriet arī 30 kilometrus, bet kaut kā negribas. Tas kārtējo reizi pierādīja, cik ātri vārdi aiziet kosmosā,» pārdomās dalās Dārta.
Skriešanas seriālā «Stirnu buks» viņa sāka piedalīties pirms pieciem, sešiem gadiem, kad sacensības norisinājās Talsu apkaimē. «Domāju — ļoti tuvu mājām, varētu pieteikties, bet man vienmēr ir bijis mazvērtības komplekss — ko tad es? Es skrienu pa mežu, viena pati, nekad neko neesmu mērījusi, uzskaitījusi… Kad dalībnieku sarakstā ieraudzīju vienu no manām skrienošajām paziņām, man likās — ja viņa var, es arī varu! Tajā laikā man vēl bija veselības problēmas — zemeņu talkā kājai nospiedās nervs. Noskrēju «Stirnu buku» ar visu klibo kāju — vēl pie tam diezgan labā vietā. No tā laika esmu noskrējusi pilnīgi visus «Stirnu bukus», izņemot vienu pagājušajā gadā, kad māsai bija vecmeitu ballīte. Sākumā skrēju 13 kilometrus, bet tagad jau otro gadu — pusmaratonus.
Laiks domu sakārtošanai
Skrienu tikai un vienīgi pa mežu, vispirms jau tāpēc, ka man patīk būt vienai. Pilsētā tu nekad nebūsi viens, vienmēr būs kādas acis. Skriešana ir terapija, meditācija, tas ir laiks ar sevi, laiks domu sakārtošanai. Ja tu esi bēdīgs vai ar tevi ir noticis kaut kas slikts, mežs paņem to prom. Gar jūru skrienu mazāk. Man Rojā ir iezīmēti savi aplīši — garākajā sanāk skriet arī gar jūru, bet vispār esmu meža cilvēks, man liekas, ka mežs iedod lielāku mieru. Tur ir cita enerģija. Asfalts man īpaši nepatīk. Protams, ir reizes, kad nav variantu. Skrienu pa mežu arī ziemā un tumsā, bet tas ir apgrūtinoši. Reizēm paliek bail, bet man patīk pārvarēt savas bailes. Bieži vien sastopos mežā arī ar dažādiem dzīvnieciņiem. Kopš es skrienu, man vienmēr ir bijis sapnītis — sagaidīt saullēktu skrienot. Pagājušajā gadā to piepildīju — pamodos agri no rīta un sagaidīju saullēktu skrienot, bet es noteikti tā vairs nedarīšu (smejas). Esmu vakara cilvēks, varu iet gulēt 1.00 naktī, bet no rīta man ļoti gribas gulēt. Ir pat bijis tā, ka aizeju skriet 23.00 vakarā. Ja jūtu, ka iekšā ir par daudz enerģijas vai galvā ir par daudz emociju, uzvelku botas un eju skriet. Esmu diezgan spontāns cilvēks,» atzīst rojeniece.
Priecājoties par katru sīkumu
Par vienu no spilgtākajiem brīžiem viņa sauc reizi, kad «Stirnu buka» posmā bija iekļauta Siguldas bobsleja trase. ««Stirnu bukā» katru reizi ir sprinta etaps, kur uz laiku jāpievar distance pret kalnu. Siguldā bija jātiek augšā pa bobsleja trasi. Tā ir lieta, ko lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nekad neizdarīs. Īstenībā visi «Stirnu buki» lielā mērā ir saistīti ar Latvijas apceļošanu, ļaujot apskatīt nestandarta vietas. Mežos, pļavās un kalniņos slēpjas daudz brīnumaina. Es vispār esmu tāds cilvēks, kas var priecāties par katru sīkumu. Interesanta bija arī dalība akcijā «Gaismas ceļš». Pagājušajā gadā noslēdzām skrējienu, mērojām attālumu no Mazirbes līdz Kolkai, aptuveni 20 kilometru, bet šogad tādā pašā komandas sastāvā skrējām no Kolkas līdz Melnsilam. Jebkurš skrējiens pulcē daudz līdzīgi domājošu cilvēku. Skrējēji cits citu pamudina, paslavē un iedrošina. Esmu arī Latvijas maratona kluba biedre. Daudzi paziņas rodas tāpēc, ka mums ir kopīgi vaļasprieki. Arī vīrs un jaunākais dēls man šad un tad piebiedrojas. Pagājušajā gadā Rojā no aprīļa līdz rudenim norisinājās «Rojas apļi» — mēs ar mazo bijām vienojušies, ka viņš piedalīsies un rudenī kopā ar mums noskries vienu «Stirnu buku». Rudenī viņš bija satrenējies un noskrēja sešus ar pusi kilometrus — tā bija ļoti grūta distance. Vecākais dēls ar skriešanu neaizraujas, viņa vaļasprieks ir basketbols.
Uz Venēciju apēst saldējumu
Bez sportiskām aktivitātēm mums patīk arī ceļot — vispār esam dulli ceļotāji. Mūsu spontānākais ceļojums bija uz Horvātiju. 16.00 pēcpusdienā vīram uzdevu jautājumu — tu mani nevari aizvest uz Horvātiju? 18.00 vakarā jau sēdējām mašīnā un braucām. Pa dienu biju redzējusi ļoti skaistas bildes un sapratu, ka īstenībā tas nav nemaz tik tālu! Sakravājām mantas, paņēmām bērnus un visi četri aizbraucām uz Horvātiju. Pārsvarā ceļojam ar mašīnu. Divas reizes esam aizbraukuši arī uz Itāliju. Jau bērnībā mans sapnis bija aizbraukt uz Venēciju — vakarā iebraucām Venēcijā, paņēmām viesnīcu, nākamajā dienā apēdām saldējumu un braucām mājās. Aizbraucām uz Venēciju apēst saldējumu! Mums bija drausmīgi žēl, ka mēs nepaņēmām līdzi bērnus. Vienmēr jau liekas, ka tu gribi izrauties, atpūsties divatā, bet tad, kad viņi nav līdzi un tu ieraugi kaut ko tādu, ko tu viņiem gribi parādīt, rodas vainas apziņa. Atbraucām mājās un pēc diviem gadiem aizbraucām uz Itāliju vēl vienu reizi — šoreiz ar visiem bērniem. 2019. gada vasarā ar riteņiem izbraucām Nidas pussalu no viena gala līdz otram. Ar sešus un astoņus gadus veciem bērniem ap 80 kilometru… Ne mirkli nešaubījos, ka viņi to spēs. Esam aktīva ģimene. Vismaz reizi gadā kaut kur aizceļojam, citādi nav miera.
Ļoti bieži domāju par to, cik mēs, cilvēki, ierobežoti dzīvojam — ļoti daudzas lietas mūsu baiļu dēļ paliek neizdarītas. Man gribētos, lai tad, kad pienāk vecumdienas, es varētu atskatīties uz paveikto ar smaidu. Ja ir vilkme kaut ko izdarīt, kaut kur aizceļot un ja vienīgais, kas no tā attur, ir bailes, tas ir jādara,» iedrošina Dārta.