«Dzīve mani līdz šim ir nolikusi vietās, kur notiek pārmaiņas»

Personības

Pēc šā gada pašvaldību vēlēšanām Talsu novada domes sastāvā no Latvijas Zaļās partijas ievēlēja deputātu Aini Stūrmani. Viņš ar domes darbu mūsu pusē līdz šim nav bijis saistīts. Vēlme uzzināt, kas ir viens no jaunajiem deputātiem, dzirdēts ne vienā vien sarunā. Šajā intervijā Ainis atklās, ka lielāko savas dzīves daļu pavadījis mūsu pusē un priecājas, ka arī tagad šāda iespēja esot.

— Kāda ir jūsu saistība ar Talsu pusi — esat vietējais?
— Esmu kurzemnieks. Bērnības un jaunības gadus lielākoties esmu pavadījis Talsu novadā. Tiesa, esmu dzimis Kazahstānā, Semipolātinskā. Tēvs tolaik tur bija celtniecības darbos, mamma mācījās medicīnas skolā. Latvijā atgriezāmies 1971. gadā, kad biju piecus gadus vecs. Pirmā dzīves vieta — Roja. Vecāki stāstīja, ka toreiz maz runāju latviski, jo mamma pēc tautības ir krieviete, tēvs — latvietis. Nepagāja ilgs laiks, un jau biju iemācījies latviešu valodu. Pēc bērnudārza sekoja mācības Rojas vidusskolā. Šī vieta man ir nozīmīga, jo no pirmās klases sāku trenēties vieglatlētikā. Lai gan augumā nebiju garš, pievērsos augstlēkšanai. Biju no tiem mazajiem žiperiem, kas varēja pārlēkt pāri savam augumam. Mani trenēja Jānis Volajs, kurš ar savu stingrību un mērķtiecību spēja aizraut. Bija neskaitāmas sacensības un braucieni. Dažreiz bija arī kauns, kad mājās sanāca braukt bez diploma vai medaļas.
Septīto klasi vēl iesāku Rojā, bet pabeidzu jau Talsos. Mācības turpināju Talsu 2. vidusskolā. Tolaik tā bija vienīgā skola, kurā bija sporta novirziena klase, kurā trenējās biatlonisti. Arī šis sporta veids mani aizrāva. Atminos, ka pirmajās sacensībās ieguvu 3. vietu. Ne jau tāpēc, ka varēju kaut ko labāk izdarīt. Principā slēpotājs biju tāds, kāds biju. Biatlonā svarīgi ir precīzi šaut. Gadījās, ka pirmajās sacensībās ne jau es labi sašāvu vajadzīgo mērķi, bet gan man blakus esošais censonis, kurš sajauca mērķus un sašāva manējos. Tā necerēti un nepelnīti tiku pie trešās vietas. (Smejas.)
Talsos turpināju nodarboties arī ar augstlēkšanu, trenējoties pēc J. Volaja sastādītās programmas. Augstlēkšanai neatmetu ar roku arī tad, kad pēc pamatskolas beigšanas iestājos Kandavas lauksaimniecības tehnikumā. 1983. gadā pat uzstādīju tehnikuma rekordu augstlēkšanā savienības sacensībās Ukrainā, pārlecot divu metru augstumu. Tolaik tie bija 27 centimetri virs mana auguma. Ja nemaldos, tehnikuma rekords vēl šobaltdien nav pārspēts.
Jāatzīst, ka trenēšanās mazliet traucēja mācībām. Dažādu apstākļu dēļ nācās pamest arī mācības Kandavā, un tolaik par to no trenera dabūju rājienu. Lai gan labiem sportistiem mācību procesā pasniedzēji daudz vairāk palīdzēja, nevēlējos, lai tā būtu ar mani. Tālāk ceļš aizveda uz Liepāju. Darbs gaļas kombinātā. Nepagāja ilgs laiks, un bija jādodas armijā.
No Liepājas mūs nosūtīja dienēt uz Jaroslavļu. Tie vēl bija laiki, kad armija vīrietim skaitījās kaut kas tāds, kam jāiziet cauri. Man patika, un bija vēlme pat kaut kur ārzemēs dienēt. Tikai pie pašas Jaroslavļas uzzinājām, ka dienēsim dzelzceļniekos. Arī armijā man sports palīdzēja, jo dienestā lielāko daļu pavadīju, apsaimniekojot visu tur esošo sporta infrastruktūru — bija divi stadioni, baseins, sporta zāles. Vadīju fizkultūras nodarbības pat virsniekiem. Toreiz nebija bail, ja būtu jābrauc arī uz karstajām zonām. Es un vēl viens armijas draugs uzrakstījām iesniegumu, lai sūta mūs uz Afganistānu, jo likās, ka esam ļoti spēcīgi, aktīvi, sportiski un savas spējas mums jāliek lietā. Ļoti labi atminos to dienu, kad uzrakstījām iesniegumus un pēc tam mūs uz sarunu izsauca komandieris. Viņš teica, ka mums nav sporta klases alpīnismā, tā ka nekas nesanāks. Vēlāk sapratām, ka viņš mūs no tāda pārsteidzīga soļa vēlējās atturēt un pasargāt. Labi, ka tā! Tolaik dzīvojām propagandas vidē, arī saprašana par notiekošo bija citāda. Dienējot dzelzceļniekos, tā arī bija mana pirmā iepazīšanās ar dzelzceļu. Toreiz nekādi nevarēju iedomāties, ka vēlāk ar to profesionālajā jomā būs daudz ciešākas saistības.
— Pēc armijas ceļš atveda atpakaļ uz Latviju?
— Jā, uz Liepāju. Atgriezos strādāt Liepājas gaļas kombinātā. Darbs bija smags, bet varēja labi nopelnīt. Pēc armijas pusgada laikā jau varēju nopirkt motociklu «Jawa 350». Tas bija kaut kas! No darba brīvajā laikā spēlēju arī volejbolu kombināta komandā. Pienāca brīdis, kad kombināts izbeidza darbību. Tad pārcēlos uz Ugāli. Sāku strādāt celtniecības kooperatīvā. Varu teikt, ka no tiem laikiem kaut ko saprotu no celtniecības. Arī tagad sekoju tam visam līdzi — materiāliem, apstrādes metodēm, jo tas mani interesē.
1992. gadā reoganizēja Latvijas muitu. Ventspilī tolaik tur trūka latviešu valodā runājošu muitas darbinieku. Ar visām pārmaiņām vajadzēja arī jaunus cilvēkus. Pieteicos, izgāju apmācības kursus un pēc Ventspilī nostrādāta viena gada, 1993. gadā pārnācu uz Talsiem, lai organizētu muitas darbu Talsu rajonā. Pirmais muitas punkts SIA «Kurzemes sēklas» teritorijā. Toreiz biju viens pats muitas punkta darbinieks, pēc kāda laika bija jau otrs, trešais, ceturtais darbinieks… Nācās organizēt arī muitas darbību Rojas un Mērsraga ostā, izveidojot tur muitas kontroles punktus. Tajā laikā tas bija ļoti interesants un vajadzīgs darbs, kas atviegloja muitas procedūru noformēšanu uzņēmējiem. Izaugsmei bija nepieciešama arī augstākā izglītība, kas mani motivēja iestāties augstskolā. Iestājāmies kopā ar sievu. Bijām pirmie Latvijā, kas ieguva speciālo muitas izglītību Rīgas Tehniskās universitātes Starptautisko sakaru un muitas institūtā, iegūstot ekonomista kvalifikāciju muitas vadīšanas specializācijā un inženierzinātņu bakalaura grādu ekonomikā. Iestājāmies arī maģistrantūrā, tomēr tolaik to nepabeidzām. Bija grūti studijas apvienot ar darbu, bērniem un ģimeni. Tomēr ar roku neatmetām. 2017. gadā iestājāmies atkal un 2019. gadā maģistrantūru pabeidzām.
1999. gadā bija piedāvājums vadīt muitu Ventspilī. Tolaik Talsos, Rojā un Mērsragā viss bija izveidots un strādāja. Iespēju izmantoju un priecājos, ka kopā ar kolēģiem divos tur nostrādātajos gados izdevās īstenot vienu no iecerēm — izveidot speciālu muitas vienību, kas nodarbojas ar fiziskām pārbaudēm un kontroli. Radās jauna iespēja — darbs Ventspilī Valsts ieņēmuma dienestā, kur biju gan dienesta priekšnieka vietnieks, gan nodokļu inspekcijas priekšnieks. Arī interesants laiks — ar saviem izaicinājumiem un pārbaudījumiem. Piedalījos arī VID Kurzemes reģiona izveidošanā, organizējot un vadot nodokļu kontroles darbu.
Es noteikti neesmu no tiem cilvēkiem, kas vienā amatā vēlētos nostrādāt visu mūžu. Man patīk pamainīt darbības jomas, apgūt jaunas iemaņas. Tāpēc man ir pārliecība, ka vairāk par pieciem līdz septiņiem gadiem vienā amatā strādāt nevajadzētu, lai nepārņem rutīna.
— Kā no muitas un nodokļu uzraudzības nonācāt pie jautājumiem, kas saistīti ar dzelzceļu?
— Tā kā pārzināju muitas un nodokļu sistēmu, nāca piedāvājums piedalīties konkursā uz valdes locekļa amatu uzņēmumā, kas bija saistīts ar dzelzceļu. Tolaik notika lielā «Latvijas Dzelzceļa» reorganizācija un tika veidotas vairākas meitas kompānijas, t. sk. SIA «LDz infrastruktūra», kura pārraudzībā bija jābūt dzelzceļa infrastruktūrai, tā uzturēšanai un remontiem. Man bija divas diennaktis pārdomām, vai piekrist ieņemt valdes locekļa amatu. Šim izaicinājumam piekritu. Uzņēmumā SIA «LDz infrastruktūra» esmu bijis gan valdes priekšsēdētājs, valdes loceklis, gan attīstības un finanšu direktors. Vēlāk, stājoties spēkā ES direktīvām, «Latvijas Dzelzceļš» bija jāizveido neatkarīgs uzņēmums, kam bija pienākums noteikt maksu par infrastruktūru un sadalīt dzelzceļa jaudu starp pārvadātājiem. 2010. gadā man tika uzticēta šī uzņēmuma darbības organizēšana, strādājot par valdes priekšsēdētāju. 2017. gadā dzelzceļā notika pārmaiņas vadībā un pieteicos konkursā uz valsts akciju sabiedrības «Latvijas Dzelzceļš» valdi, kurā arī mani apstiprināja par valdes locekli. Atbildēju par trīs nozīmīgām jomām — uzņēmuma attīstību, IT un telekomunikācijām, nekustamo īpašumu pārvaldību. Toreiz veicām visu uzņēmumam piederošo nekustamo īpašumu revīziju, lai saprastu, kādi īpašumi ir un kā tos tālāk izmantot un apsaimniekot. Tā «Latvijas Dzelzceļa» valdē nostrādāju līdz 2020. gada 13. martam, piektdienai, kad nācās no darba aiziet, jo saņēmu informāciju, ka tieku atbrīvots no amata. Interesantākais, ka pamatojums bija valdes locekļa skaita samazināšana no četriem uz trīs, lai gan darba izvērtēšanas nebija nekādas. Pēc astoņiem mēnešiem uzņēmumā uz agrāk manis ieņemto amata vietu atkal bija konkurss un pa vienam valdes loceklim vairāk. Bija tādas dīvainas sajūtas. Nostrādāti 3,5 gadi, iesāktas daudzas labas lietas…
Ja paskatās atpakaļ — Talsos no jauna bija jāveido muitas punkts, arī Rojas un Mērsraga ostā; kaut ko jaunu nācās izveidot arī Ventspilī. Dzīve mani līdz šim nolikusi vietās, kur notiek pārmaiņas.
— Kā izlēmāt startēt šā gada pašvaldību vēlēšanās uz Talsu novada domi un kas jums būtu sakāms pēc pirmajām simts nostrādātajām dienām šajā sasaukumā?
— Es redzu sevi Talsu novadā, tāpēc arī startēju pašvaldību vēlēšanās. Braukājot apkārt un redzot, kas notiek citviet, saprotu, ka tāda unikāla vieta kā Talsi var kļūt par vēl atvērtāku un atraktīvāku pilsētu. Arī jaunajam novadam ir lielas perspektīvas un izaugsmes iespējas, par to esmu pārliecināts. Ne sliktākas kā Kuldīgai, Cēsīm… Talsos notiek lietas, tikai diemžēl ļoti, ļoti lēnām. Ir nepieciešams izrāviens, aktīvāka darbība novada labā. Politiskie procesi mani vienmēr ir interesējuši, kā arī ir pārliecība, ka daudz ko var darīt labāk!
Ja jāvērtē pirmās simts nostrādātās dienas, šis sasaukums šķiet smags. Skan jau labi visiem kopā strādāt novada labā, bet katrai no sešām domē ievēlētajām partijām ir sava programma, savi redzējumi novada attīstībai. Līdz oktobrim bija jābūt gatavam rīcības plānam, kurā jāsaliek visu partiju prioritātes, termiņi, finansējums. Šobrīd es to vēl neesmu redzējis. Uzskatu, ka tāda un tik liela koalīcija tomēr nav ilgtspējīga. Ir grūti vienoties par kaut kādiem mērķiem, jo katram intereses ir citādākas. Iespējams, labāk, kad ir konstruktīva opozīcija, kas norāda uz vajadzīgo. Nebūtu arī slikti, ja par kādiem jautājumiem padiskutētu skaļāk un atklātāk, piemēram, par to pašu multifunkcionālo sporta halli. Pieņemu, ka par to arī domas deputātu vidū ir dažādas un ne vienmēr sakrīt ar publiskajā telpā pausto. Pie kopīgi padarītām labām lietām — esam paaugstinājuši dažādus atbalsta mehānismu sliekšņus uzņēmējiem un iedzīvotājiem, vienādojuši un paaugstinājuši nodokļu atlaides. Kā piemērs, pēdējā domes sēdē pieņemts arī mūsu ierosinājums bioloģiskajām saimniecībām nākamgad piešķirt 50 procentu atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Tas ir svarīgs atbalsts lauku uzņēmējiem. Būsim viņiem ietaupījuši ap 30 000 eiro no nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem.
Par manis vadīto tautsaimniecības komiteju — tā strādā, un pēc dažām notikušajām sēdēm šo mēnešu laikā man nav liela pamata ar kaut ko lielīties vai izcelt. Es saskatu, ka komitejai vajadzētu strādāt mazliet proaktīvāk. Tas nevar būt tikai kārtējais mehānisms, caur kuru iziet ikdienišķi jautājumi. Komitejai pašai vajadzētu būt tādai, kura iniciē, sadarbojas ar attīstības nodaļu un skatās plašāk, kas Talsos un novadā būtu nepieciešams. Mans lielākais sapnis būtu velo un atpūtas infrastruktūra gar visu piekrasti. Tas sāktos pie Talsu un Tukuma novada robežas un turpinātos līdz Talsu un Ventspils novada robežai. Šāds projekts dotu stimulu attīstīties mazajiem un vidējiem uzņēmumiem visā piekrastē.
Lai kaut ko paveiktu, ir jābūt stiprai un savstarpēji atbalstošai komandai. Esmu novērojis, ka speciālisti no pašvaldības vairāk iet prom un to vietā ir grūti atrast citus. Tie ir gan juristi vadošajos amatos, gan finansisti, būvvalde, uzņēmējdarbības koordinators. Trūkst atslēgas cilvēku, kas apgrūtina darbu ne tikai pašai izpildvarai, bet arī lēmumu pieņēmējiem. Rezultātā izveidojas tāds kā paradokss — tiem, kuri strādā, krauj vēl vairāk darbu virsū, citi strādā kā līdz šim! Trūkst kvalitātes kontroles un uzraudzības projektiem. Rezultātā, lieli riski un finanšu uzrēķini, ko pašvaldībai nāksies segt. Arī realizētajiem projektiem jābūt pārdomātākiem. Piemērs, Rīgas ielas Talsos pārbūve. Pie Jaunajiem kapiem vairs nav pieturvietu. Kāpēc? Iedzīvotāji bija pieraduši pie ērtībām. Kas tur slikts? Vai dārgi izmaksātu? Noteikti, nē! Ir iestādes, kas gadiem ir stagnējušas. Veco ļaužu pansionāts «Lauciene». Ir neaprakstāms kauns iepriekšējās novada vadības vietā! Tur gadiem nav bijis saimnieka, viss nolaists un noplucis. Cilvēki nedrīkst iziet uz balkoniem, jo tie ir bīstami. Personāls strādā aiz entuziasma, atalgojums zems. Šī problēma ir jārisina! To var izdarīt tikai, ja ir saprašana un kopēja vēlme darīt!
— Kādi ir jūsu vaļasprieki?
— Lielu uzmanību pēdējā pusotra gada laikā prasa kopā ar dēlu iegādātais lauku īpašums — vecās Dursupes ūdens dzirnavas. Tur esmu pievērsies arī zemes darbiem. Ja ir dārzs, tam jābūt strukturētam. Tas ir interesants process, jo neesmu lauksaimnieks, un arī šīs zināšanas lēnām apgūstu. Šodien nemācīties var tikai cilvēks, kurš nevēlas mācīties, jo pieejamā informācija ir gana plaša. Esam ierīkojuši arī mazu vīnogu dārzu, kurā sastādīti 36 stādi. Esmu aizrāvies arī ar mājas sausā vīna gatavošanu, kas top no dažādām sulām. Patīk arī makšķerēt, tomēr makšķernieku stāstus par lieliem lomiem nestāstīšu. Tādu nav bijis daudz!
Mūsu ģimenē vienmēr bijuši arī dzīvnieki. Daudzus gadus tie bija amerikāņu stafordšīras terjeri, pēdējā laikā sirdi iekarojuši arī Kanādas sfinksa kaķi. Nekad nevarēju iedomāties, ka man tie iepatiksies. Šiem kaķiem tomēr ir citādāka uzvedība — dažbrīd pat šķiet, ka tie runā ar saimnieku. 11 gadus mūsu mājās dzīvo arī žako papagailis, kas ir ārkārtīgi runīgs. No rītiem viņš mani sagaida, sacīdams: «Labrīt, kā tu gulēji, jābrauc uz Rīgu!», bet vakarā, kad dodamies pie miera, — «arlabunakti, jāiet gulēt!». Var reizēm iesaukties arī: «Aini, es tevi mīlu, dod buču!», «Līgo, līgo» vai «Latvijai uzvara!».