Senjori un senjoritas

Žurnālista viedoklis

Manas pārdomas nebūs par Spānijas ceļojumu vai vēsturi. Kaut gan — viss pasaulē taču ir saistīts, un komentārs par senioriem un senjoritām patiesībā taču ir par vēsturi, ko viņi veidojuši un par cieņpilnu uzrunas formu, kam ir vēsturiska saistība ar cienījama vecuma ļaužu apzīmējumu.
Kāpēc aizdomājos par cilvēkiem ar daudzu gadu desmitu dzīves pieredzi — šodien īpaša diena — Apvienoto Nāciju Organizācija 1. oktobri noteikusi par pasaules veco cilvēku dienu, kas, lai pievērtu uzmanību cieņpilnai novecošanai, tiek atzīmēta kopš 1990. gada. Jā, kādēļ gan vārdam vecs ir tik nepatīkama piegarša? Vai šodienas jaunības kulta pārņemtajā pasaulē vecums ir kas nepatīkams, netikumīgs, kas apkaunojošs? Kāpēc «vecs vīns» ir saistoši, bet «vecs vīrs» — nu tā ne visai? Veca glezna — skaisti, bet veca sieviete — nevar būt kā glezna. 1935. gada «izlaidums» automašīnai nozīmē — «dārga», bet cilvēkam — «nu cik tad viņam atlicis!».
Jā, kas gan ir vecuma kritērijs? Es teiktu — kad cilvēks zaudē interesi par dzīvi, radošumu, tad viņš kļuvis vecs, bet tas var pienākt pie jebkuras ciparu atzīmes, arī 20 gados var būt vecs un 80 gados jauns. Tomēr izrādās, ka politiski iezīmētais pensijas vecums 65 gadi, kas būtu uzskatāms par tādu kā robežstabiņu ar uzrakstu «vecums». No tā valsts ļauj atpūsties no sabiedrības labā darāmā darba, tāds cipars nosaukts arī Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumā par Veco ļaužu dienas atzīmēšanu 1. oktobrī. Bet mēs jau zinām, ka vecums patiesībā ir relatīvs, un katram ir iespēja 71 gada vecumā justies septiņpadsmitgadīgam, bet 82 gados uz dzimšanas dienas tortes rakstīt 28. Neviens nevar liegt šo dienu svinēt pašiem un sveikt citus, gan domājot par šodienu, gan nākotni.
Izmisīga gadu slēpšana ar jauneklīgu apģērbu, frizūru, izturēšanos, «otru pusīti» — tas laikam nozīmē nevēlēšanos cienīt savus gadus, kas ir «mana bagātība», un tad jau skaidrs, ka arī citi tos necienīs. Varbūt šodienas straujais laika skrējiens rada tādu pretreakciju — cenšanos laiku piemānīt, paildzināt kādu dzīves posmu, kas gan neizbēgami beigsies. Agrākos gadsimtos, kad laiks bija rimtāks, vecļaudis par visiem vislabāk zināja, kā līdzēt sasirgušam lopiņam vai kad uzsākt labības pļauju. Par viņu — paaudžu gudrības glabātāju un tālāknodevēju nozīmi vēstīts folklorā. Šodien zināšanas var apgūt no «goooglesvectētiņa» vai «wikipēdijvecmāmiņas», tikai šie «vecīši» ir stipri bezpersoniski gan informācijas nodošanā, gan uzticamībā un nespēj aizstāt omīšu un opīšu sirdssiltumu.
Kāpēc gan cilvēki ar krietnu gadu nastu daļā sabiedrības tiek uzskatīti par nastu? Kāpēc tik daudzi pieņēmuši cinisku nostāju, kas «vecajos miera laikos» vēl bija slēpta, bet visā neglītumā uzplaukusi «Covid» krīzes augsnē — viņš ir vecs, dzīvi nodzīvojis, nav lielas nelaimes, ja inficēsies, jo tik un tā drīz jau jāmirst. Tā teikt — «nodzītus zirgus nošauj». Kāpēc sabiedrības vājāko daļu — bērnus esam gatavi aizsargāt, bet fiziski līdzīgi vāju daļu — seniorus — tikpat gatavi upurēt? Jā, viņi arī paši gatavi upurēties un paciest daudz ko, bet vai tiešām pelnījuši aiziet ar rūgtumu, kārtējo reizi klausoties kādu «pasaules nabu»: «Man ir stipra imunitāte, man nekas nenotiks!» vai arī: «Šogad indeksēs līdz 470 eiro pensijas.»
Edgara Liepiņa savulaik dziedātajā par «Trīs runčiem» galvenais vēstījums bija par veco lielīšanos ar pagātni, bet jaunajam runčukam «nav tas, kas jums reiz bija, bet ir, kas jums vairs nav». Tomēr tas jau tikai par vienu lietu, bet daudzās citās vecajiem ir tas, kas jaunajiem vēl nav — dzīves pieredze, ļoti daudz atmiņu, desmitgades ilgusi draudzība un mīlestība, beznosacījuma mīlestība pret bērniem un mazbērniem. Šīs milzu bagātības īpaši vērts apzināt un pārcilāt šodien, 1. oktobrī — senioru dienā. Dziļš reveranss par jūsu jaunajiem iekārtoto un labiekārtoto pasauli, senjori un senjoritas!