Bija īstais laiks atgriezties Latvijā

Personības

Rakstot pandēmijas laika pieredzes stāstus dažādās sabiedriskās dzīves jomās, sapratu, ka interesanti būtu uzrakstīt par cilvēkiem, kas tieši šajā periodā atgriezušies Latvijā pēc ilgas prombūtnes citās zemēs. Un atlika tā tikai nodomāt, kad prātā ienāca talseniece, kura iepazīta pavisam nesen un kura tikai pirms nepilna mēneša atgriezusies Latvijā pēc astoņu gadu prombūtnes Vācijā.
Kad uzrunāju Sintiju Petrovicu, aicinot uz interviju, viņa ir pārsteigta un smaida, sakot, ka nesen tieši šādā sakarā uzrunāta no radio «SWH» puses, tāpēc gaida brīdi, kad būs jādodas uz sarunu, protams, ja nekas nemainīsies. Ko tur liegties — prieks par to, ka «Talsu Vēstīm» tikusi ātrāka sarunas iespēja.
Mīlestība pret vācu valodu — jau no bērna kājas
Nav noslēpums, ka vācu valodu labā līmenī mūsdienās zina vien retais jaunākas paaudzes cilvēks, jo ilgus gadus goda pjedestāla visaugstāko pakāpienu ir iekarojusi angļu valoda. Jautājot, kā Sintija iemācījusies vācu valodu tik labā līmenī, viņa pastāsta, ka vecmamma, tēta mamma, bieži dziedājusi dziesmas vācu valodā un arī runājusi, tāpat grāmatas vācu valodā netrūkušas. Gluži vai dabiskā veidā šī valoda kļuvusi tuva un gājusi kopā ar ikdienas soli jau no bērnības. Izrādās, ka omes vecāki bijuši vācieši. «Principā visa dzimta no manas vecmammas puses bijuši tā sauktie baltvācieši. Kad ome mani un māsu auklēja, viņa mums mācīja kādus vācu valodas vārdus. Man kā bērnam tas likās tik ļoti interesanti. Iekšēji bija tāda sajūta, ka es to valodu jau zinu, un tā man ir ļoti tuva, kaut es pat vēl nemācījos skolā… Tāpat mans tētis veda automašīnas no Vācijas uz Latviju un otrādi, un viņš bieži mani ņēma līdzi. Tās man bija visskaistākās vasaras. Vācija man likās kā gards kosmoss — kaut kas neredzēts. Ar māsu mēs pat sacentāmies, kura no mums biežāk tiks līdzi. Nedēļu vai divas bijām ceļā. Tas bija laiks, kad robežas uz citām valstīm bija slēgtas. Bija jāstāv stundām uz robežas un jāgaida, lai tiktu aizpildīti dokumenti,» bērnības skaistajos mirkļos dalās Sintija, bilstot, ka tētis atvedis mājās satelīta antenu, kura pārraidīja arī trīs vācu programmas. Un, skatoties pārraides, viņa sākusi vēl vairāk mācīties. Brīdī, kad skolā bijis jāizvēlas vienu no svešvalodām — krievu vai vācu, Sintija, protams, izvēlējusies vācu, kaut īsti vēl nemācējusi specifisko rakstību. «Par mani jau pasmējās, jo kuram gan Latvijā vajadzīga vācu valoda? Teica, lai mācos labāk krievu. Bet es neklausījos citos un izvēlējos to, ko gribēju. Sanāca doties arī uz vācu valodas olimpiādēm, tiku arī uz valsts olimpiādi Rīgā… Interesanti ir tas, ka māsa arī to iemācījās, un mums tā bija slepenā valoda tad, kad bija kaut kas jānoslēpj no vecākiem,» smaidot atminas Sintija Petrovica.
Doma par dzīvošanu Vācijā nav bijusi
Novadniece, kas nāk no Valdemārpils, teic, ka doma dzīvot Vācijā viņai nav bijusi. Visi mērķi robežojušies ar plāniem par ekskursijām un neko vairāk. Kad beigusi vidusskolu, Latvijā bija krīzes laiks, un vecāki nolēmuši, ka jādodas strādāt uz ārzemēm. «Tad ar smagu sirdi atmetu domu par dizaineres karjeru un arī devos uz Angliju, kur pavadīju pusgadu. Bet tur domas mainījās, jo sapratu, ka jāmācās profesija, kurā var nopelnīt. Aizgāju Rīgā mācīties par stilisti. Pēc skološanās gribēju pabaudīt sauli un atpūsties, tādēļ nolēmu aizbraukt uz Spāniju, uz Ibizu. Tā kā vācu valodu ilgi nebiju lietojusi, atkal prasmes bija jāatsvaidzina, un tur biju promotere — tā teikt, persona, kas reklamē pasākumus. Dzīvoju kopmītnēs, kurās augšējā stāvā bija vācu valodā runājošie, bet lejā — angļu valodā… Manā istabiņā bija četras meitenes, no kurām viena bija no Diseldorfas. Tā meitene sapazinās ar puisi un viņiem radās vēlēšanās apceļot pasauli, bet nebija, kas pieskata viņas dzīvokli. Atcerējos, ka draudzene teica, ka gaida mani ciemos un sapratu, ka gribu ko jaunu, tādēļ aizbraucu ar vienu lielo koferi uz Diseldorfu, bet galu galā sanāca tā, ka viņi uzreiz nedevās pasaules apceļošanā. Lai nebūtu jādzīvo neomulīgi vienistabas dzīvoklī, noīrēju sev pati savu, bet pirms tam pieteicos dažādos darbos… Sapratu, ka oficiantes un viesmīles lauciņš nav mans. Tā kā biju izmācījusies par stilisti un man prasmes bija, pēc divām dienām man deva ziņu, ka esmu dabūjusi darbu šajā jomā. Tikai ar noteikumu, ka man paralēli ir jāmācās par kosmētikas produktiem, jo tos nepārzināju. Sāku no nulles, mācījos no kolēģiem, kā viņi pārdod, bija apmācības, un kā sūklis visu uzsūcu. Tā kā ilgi nebiju ne runājusi, ne rakstījusi vāciski, sapratu, ka nav nemaz tik viegli. Man grūtāk gāja ar skaitļiem, jo vācu valodā tie ir specifiski. Bet tās bija nelielas, īslaicīgas grūtības. Darbs man iepatikās. Sāku strādāt bez speciālās izglītības, kāda Vācijā šim darbam bija nepieciešama. Tā man bija Dieva svētība,» savu ierašanos un pirmos soļus Vācijā apraksta Sintija Petrovica.
Katrai tautai sava kultūra
Runājot par vācu tautības cilvēku kultūru, jaunā sieviete teic, ka viņiem patīk pulcēties un būt kopā. Diseldorfa atrodas pie ļoti skaistas upes, un šajā pilsētā, ja paiet mazliet nomaļāk, ir arī parki. Cilvēki pulcējas visur — arī pie kioskiem, un vācu kultūrā lielā cieņā ir restorāni. Tā viņiem ir raksturīga lieta, tāpat kā muzeju naktis un citi pasākumi. «Viens no lielākajiem kultūras momentiem Diseldorfā ir karnevāli. Ir parādes un pārģērbšanās. Vēl, ko pamanīju, — viņi īpaši neaicina ciemos pie sevis, bet satiekas ārpus mājām. Iet kopā ēst, uz sporta pasākumiem un talkās. Tā kā man tuva bija Rīga, kur mācījos skolā «Unastyle», tas straujums, dažādība, dzīvība, ūdens kanāli Diseldorfā man savā ziņā atgādināja dzimteni. Uzaugu Valdemārpilī, un tur blakus arī ir ūdens. Tāpat iemīļotā Rojas pludmale. Tāpēc varu teikt, ka ūdens tuvums Diseldorfā man radīja šo mājas sajūtu. Tā ir liela pilsēta ar dažādām fasādēm. Pie upes tur ganās aitas, tas ir ļoti īpaši. Pavasaros, kad pārplūst upe, aitas pēc tam bradā zemi no viena krasta pēc tam otrā. Esi it kā pilsētā, bet redzi šo lauku ainavu. Man patika skatīties, kā aitas ar saviem mazuļiem tur ganās un vakarā vienā balsī sauc uz mājām,» nostalģijas iespaidus atklāj Sintija.
Astoņi gadi tālumā, kas tuvi
Kopā Vācijā novadniece pavadījusi gandrīz astoņus gadus. Šajā laikā uz Latviju sanācis atbraukt apmēram divas reizes gadā uz nedēļu vai divām, lai būtu ar saviem mīļajiem. Īpaši Sintija centusies izbrīvēt laiku martā, lai atbrauktu omei uz dzimšanas dienu. Atvaļinājumā gribējies aizbraukt arī pie brāļa uz Zviedriju. Bijis tā, ka brīdī, kad sākusies pandēmija, 40 stundu darba nedēļa saruka uz īsāku darba laiku. Sākumā visi veikali (izņemot pārtikas veikalus) un kafejnīcas bija ciet, un sejas aizsargmaskas bija jānēsā visur — pat staigājot pa ielām. «Bija grūti, jo viss tika gluži kā nogriezts ar nazi… Pirms vēl tika aizvērtas visas robežas, biju Latvijā pie omes, un man bija kaut kāda priekšnojauta un nemiers. Bija pamudinājums doties uz Vāciju ātrāk, un tad, kad biju aizbraukusi, pēc divām dienām aizvēra visas robežas. Tās ciet bija trīs mēnešus. Tajā laikā, kad viss bija slēgts, gribēju palīdzēt grūtībās nonākušajiem, bet nebija variantu. Nevarēju pat kā brīvprātīgā palīdzēt bezpajumtniekiem. Atrasties uz ielas drīkstēja līdz desmitiem. Un, protams, ka ar sejas aizsargmaskām. Vienīgā vieta, kur to varēja nelikt, bija tavas četras sienas. Man bija 28 kvadrātmetri un balkons un domāju: «Okey! Es nekritīšu panikā un skatīšos, kā to laiku pavadīt.» Tad es sāku izvirzīt sev mērķus, devos pastaigāties un skriet. Arī sporta zāles bija slēgtas. Iepriekš nedēļā 3—4 reizes biju tur gājusi. Sāku skriet pat krosiņus un darīt lietas, kurām iepriekš nebija laika, jo daudz strādāju un kalpoju draudzē, kur biju koordinatore. Bet līdz ar pandēmijas iestāšanos man parādījās ļoti daudz brīvā laika. Tieši tad iesāku savu vērtību pārvērtēšanu,» pieredzē dalās Sintija. Pēc tam, kad atsākusies strādāšana, klientus drīkstēja apkalpot pie durvīm. To sauc par «To go» iepirkšanos — atnāc, samaksā un ej prom. Bija iespējams redzēt, cik ļoti izslāpuši pēc komunikācijas ir cilvēki, kas bija pieraduši pie restorāniem un pulcēšanās, pēc tam, kad tas viss bija pēkšņi liegts.
Spriedzes pilns laiks
«Pats pandēmijas laiks bija nemierīgs. Cilvēkiem nebija iespējas darīt to, kas vienmēr paticis. Viņi bija stresa pilni. Bija pat situācijas, kad pircēji sāka kauties. Spriedze auga un mediji diezgan bieži nepareizi atspoguļoja informāciju. Cilvēki krita panikā. Tuvums jau kā tāds daudz ko izteica. Vācijā cilvēki, kad satiekas, arī apskaujas. Bet tad to darīt nevarēja… Man pašai bija grūti. Kad gāju ar draudzeni staigāties, bija jāietur divu metru distance. Tas bija smieklīgi, bet mēs respektējām tos noteikumus. Atkrita arī svētdienas dievkalpojumi. Bet svētīgi bija tas, ka tos varēja skatīties internetā. Jā, kad esi pieradis būt sadraudzībā, ir grūti kaut ko darīt attālināti. Tā kā kopā drīkstēja būt divas mājsaimniecības, tad uzaicināju kādu ciemos. Tā pagāja pirmais lokdauna laiks,» Vācijas pandēmijas pieredzē dalās Sintija. Vēlāk varēja pa ielām staigāt bez sejas maskām, un viss pamazām atsācis darboties. Varēja just, ka cilvēki sāk uzelpot. Novadniece neslēpj, ka par spīti tam, ka visapkārt bija manāma nospiestība, pie sevis pamanījusi mieru, ko iedevis Dievs. Lai gan Latvijā jau no bērnības bija sanācis staigāt pa ticības takām, tad, kad ieradusies Vācijā, nostājusies uz stabila ticības ceļa, bet bijis grūti atrast draudzi. Kad atradusi, tad nopietni atdevusi savu dzīvi Jēzum.
Savi mīnusi un arī plusi
Līdz ar kovidu un biezo negatīvo atmosfēru riņķī, Vācijā sarežģīti kļuva arī finansiālā ziņā, jo bija darbinieki, kuri saņēma sešdesmit procentus no ierastās algas. Sintija bijusi viena un nebijis tik traki, bet skumji bijis par tām kolēģēm, kuras vienas audzina bērnus. Viņām bijis ļoti grūti, tika iztērēti visi iekrājumi, jo Vācijā ir arī ļoti augsti nodokļi.
Pandēmijas laikā Sintija pamanījusi, ka daudzas lietas iepriekš nav novērtējusi. Arī tad, kad ciemojusies Latvijā, gribējies atpakaļ uz Vāciju. Jā, bijis emocionāli grūti šķirties no mīļajiem, bet domas par atgriešanos dzimtenē jaunajai sievietei nebija, jo Diseldorfā viss gāja kā pa diedziņu — darbs, draugi un viss pārējais. «Pastaigājoties kaut kā iekšēji sajutu, ka neesmu tur, kur man ir jābūt. Diseldorfa ir forša pilsēta, bet tobrīd nevarēju īsti neko saprast. Kāds teica, ka man varbūt jābūt Amerikā. Jā, Amerika man vienmēr bijusi mīļa. Man patīk tā atvērtā kultūra un viņu kristīgie pasākumi. Sāku par to prātot, bet pandēmijas laikā nebija nekādu iespēju. Bet tad, vienā brīdī pirms gada, man bija iekšējs pamudinājums tikt vaļā no visa, ko esmu sagādājusi dzīvoklī Diseldorfā. Bija sajūta, ka jātiek vaļā no mantām. Izrevidēju drēbes, vecos dokumentus, apdāvināju citus, kaut ko izmetu ārā, bet es nesapratu, kāpēc tā. Lūdzu Dievam, bet tobrīd tā arī nesapratu… Pandēmijas trešajā ceturksnī, kad viss tika aizvērts, man nebija opcijas atbraukt uz Latviju oktobrī. Un nākamais atvaļinājums bija tikai jūnijā,» piedzīvotajos zibšņos dalās talseniece. Kad atbraukusi pie vecākiem šajā vasarā, pamanījusi, ka iepriekš bija sajūta, ka gribas atpakaļ uz Vāciju, bet šoreiz bija citādāk. «Bija skaista vasara, un to izbaudīju. Negribējās atpakaļ, kad nāca aizbraukšanas laiks. Tā iepriekš nebija bijis,» turpina Sintija, kura, pirms atbraukusi uz Latviju, caur paziņām uzzinājusi: kāds uzņēmums meklē darbinieku — koordinatoru aptieku sfērā, un šo darbu viņa arī dabūjusi. «Iesāku ko jaunu un tas atkal nebija viegli. Biju pieradusi strādāt ar klientiem, bet citādāk, un nepameta sajūta, ka neesmu tur, kur jābūt. Un tad, vienā momentā, bija spēcīgs pamudinājums braukt atpakaļ uz Latviju. Man nebija plāna, ko darīšu un kā, bet sapratu, ka jābrauc. Zināju, ka te mani gaida ģimene — mamma, tētis un ome, bet nav darba. Un kā lai aizeju no jaunā darba, ja vienmēr esmu bijusi uzticīga un noturīga darbiniece? Pandēmijas laikā vienkārši sapratu, ka man pietrūkst ģimenes. Jā, daudz sazvanījos, bet tad, kad pienāca svētku laiks Vācijā, man nekad nebija iespējas būt ar savējiem, jo tā bija aktīvā tirdzniecības sezona. Lielajos svētkos biju viena. Liela svētība bija tā, ka draudzes cilvēki atvēra savas sirdis un uzaicināja pavadīt šo laiku pie viņiem. Tas aizkustināja. Viņi ir ģimenes cilvēki. Bet, jo vairāk pagāja laiks, jo vairāk es sapratu, ka ir forši, ka mani pieņem ģimenē, bet tas nav tas, jo man ir sava ģimene. Tā bija viena no vērtībām, kā man tur pietrūka. Es nezināju, ko darīšu, bet izlēmu, ka jāatgriežas. Atteicos no dzīvokļa, uzrakstīju atlūgumu darbā. Plus vēl tas, ka bija jāsatiekas un jāatvadās no sev mīļajiem cilvēkiem. Saorganizēju kurjeru, kas atveda mantas uz Latviju, un man bija iekšējs miers kā liecība, ka daru pareizi. Tajā dienā, kad lidoju uz Latviju, tētis atbrauca man pretī un pamanīju klusumu. Nebija drūzmas, straujuma. Izkāpu no auto Talsos un paskatījos debesīs. Tajās bija miljons zvaigžņu. Tas bija tāds skaistums! Te ir tāds klusums! Jā, sākumā tas tukšums likās neparasts, bet ātri pieradu. Es sapratu, ka tā ir īstā izvēle,» prieku neslēpj Sintija.
«Es saprotu, ka tā ir Dieva žēlastība. Atkal sāku no nulles, bet man ir pavēries jauns ceļš. Es vienmēr redzu Dieva roku pār savu dzīvi un Viņam ir savs plāns. Vācijā es iepazinu sevi, sāku saprast, kas es esmu un kādi ir mani talanti, ko Dievs man ir iedevis. Tas īpašais laiks bija vajadzīgs. Bet jāteic, ka svešā zemē nav viegli. Tur ir jācīnās divas reizes vairāk, jo neesi vietējais… Bet manas saknes ir Latvijā. Bija īstais laiks atgriezties,» smaidot sarunu noslēdz sirsnīgā talseniece un neslēpšu, ka arī mans jauniegūtais draugs.