«Tie, kuriem kultūra ir vajadzīga, to meklē, atrod un rada paši»

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Laiks, kurā dzīvojam, ir ieviesis izmaiņas ne vien kultūras darbinieku, bet arī kultūras patērētāju ikdienā. Kamēr daļa sabiedrības ieņem pasīvu stāvokli un ar notiekošo samierinās, citi meklē veidus, kā sevi bagātināt un padarītu ikdienu iedvesmojošāku. Viena no šādām ģimenēm ir Lāču ģimene, kas turpina ģenerēt jaunas idejas un ir plaši atvērusi durvis, ieaicinot kultūru savās mājās.

Pieredzes stāstā dalās Elīna Lāce:

— Godīgi sakot, pandēmija manā dzīvē sākās vispiemērotākajā laikā — nepilnu mēnesi pēc tam, kad biju aizgājusi no darba emocionālas izdegšanas dēļ. Tam, kuram jau dabiski vairāk par visu gribējās izvairīties no komunikācijas ar cilvēkiem, valdības noteiktie ierobežojumi ar sociālo distancēšanos priekšgalā bija īsts glābiņš! Pasākumi nedrīkst notikt? Kolosāli — man nevienam nebūs jātaisnojas, kāpēc nekur neeju! Ar citām mājsaimniecībām nedrīkst tikties? Lieliski — man pat nav jāizdomā iemesls, kāpēc nevienu nevēlos apciemot! Gan emocionālā izdegšana, gan pandēmija, protams, ir liela nelaime, bet, redz, kā manā dzīvē šīs abas nelaimes kopā izrādījās visai pieņemams komplekts. Vēl jo vairāk, kad meitai, tobrīd pirmklasniecei, mācības pārgāja attālinātā režīmā, patiešām nespēju iedomāties, kā es būtu spējusi apvienot darba gaitas ar atbalstu viņai mācību procesā.
Mēs ģimenē visi trīs, ieskaitot meitu, kurai nu jau ir astoņi gadi, vienmēr esam bijuši gana aktīvi kultūras pasākumu apmeklētāji — mums patīk aplūkot izstādes, apmeklēt muzejus, doties uz kino, skatīties teātra izrādes… Tas viss, sākoties ārkārtējai situācijai, bija liegts, kas, protams, bija ļoti neierasti. Liekas, ka man visgrūtāk bija pieņemt to laiku, kad pat dievkalpojumi nedrīkstēja notikt klātienē, bet par kultūras jomu gribas teikt: kam kultūra ir vajadzīga, tas vienmēr atradīs veidus, kā sevi bagātināt.
Kultūru mājās ienesām mēs paši, bet galvenā iniciatore jau laikam biju es. Manuprāt, pandēmijas laikā izteikti ieguvēji bija tie, kuriem vispār patīk būt mājās un pavadīt laiku ar savējiem. Tie, kuriem arī savā visciešākajā lokā ir interesanti. Man palaimējies ar vīru un meitu, kuri labprāt ļaujas manām idejām. Ārkārtējā situācija nesa līdzi ne vien bailes un neziņu, bet arī dažādas iespējas, tostarp virtuāli varēja izstaigāt muzejus un iecienītus tūrisma objektus, tāpat internetā varēja noskatīties ļoti daudz izrāžu. Kāpēc gan lai mēs tādu izdevību laistu garām? Sēdēt dīvānā ekrāna priekšā nav nekāda lielā māksla, bet es nolēmu, ka izrāžu skatīšanos mūsmājās pārvērtīsim kultūras pasākumos. Tā nu, gatavojoties datorā vērot Jaunā Rīgas teātra izcilo izrādi «Ziedonis un Visums», meita mums visiem uztaisīja ieejas biļetes, es paslepus no savējiem gatavoju dažādus našķus teātra bufetei, bet vīrs nodrošināja tehnisko pusi, gādājot par to, lai varam izrādi vērot uz lielāka ekrāna un baudīt labāku skaņu. Pirms Latvijas Nacionālās operas un baleta tiešsaistes izrādes «Apburtā princese» skatīšanās meita zīmēja pasākuma afišu, es operas bufetei gatavoju jau daudz smalkākus gardumiņus, un mēs visi tērpāmies svētku drānās. Ak, jā, mēs ar vīru gādājām arī par to, lai abpus ekrānam (virtuālajai operas skatuvei!) netrūkst pat sarkano aizkaru! 24. janvārī mēs, piemēram, svinējām Egļu vārda dienu. Nevienu sievieti, kuru sauc Egle, gan mēs nepazīstam, toties egles taču ir kolosāli koki, tāpēc sarīkojām tematisku pasākumu mazā egļu audzē. Un vēl — kad 4. maija, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas, tuvumā plānoju, kā varētu skaistāk ārā pie balti klātā galda tikties ar otru tobrīd atļauto mājsaimniecību, sevišķi pietrūka iespējas baudīt mākslu. Tad nu palūdzu draudzenei atļauju mūsu svētku vietu rotāt ar viņas gleznām, un tās pie šķūnīša sienas izskatījās īpaši skaisti. Kur nu vēl Līgo vakars, kurā mūsu mazās kompānijas dalībnieki kāpa uz skatuves, lai pārējiem sniegtu daudzpusīgus priekšnesumus! Tagad to visu atceros ar smaidu. Bija vērts censties.
Galvenais dzenulis laikam ir meita. Viņa vienmēr tikusi ņemta līdzi uz visdažādākajiem kultūras pasākumiem, bet redzu, ka bērnam atmiņas no pirmajiem dzīves gadiem ātri izplēnē, tāpēc visu laiku jāturpina meitā ieguldīt to vērtīgo, kas ir svarīgs viņas radošās personības attīstībā. Pietiek jau ar to, ka viņas skolas gaitas sākušās izaicinošā laikā, kad pat mācības klātienē vairs nav kaut kas pašsaprotams. Gribas, lai viņa jūt, ka vismaz mājās mums turpina būt interesanti, un lai meita iemācās, ka mēs paši esam noteicēji par to, kādu dzīvi dzīvojam. Protams, arī es pati nespēju un negribu spēt dzīvot emocionālā badā, tāpēc esmu gatava ieguldīt spēkus tajā, lai mana ikdiena būtu iedvesmojoša. Un, tā kā mans vīrs visus mūsu pasākumus iemūžina brīnišķīgās fotogrāfijās, tad pie visa piedzīvotā pēc tam varu atgriezties un sildīties atkal un atkal.
Kopš pandēmijas sākuma ne tikai kultūrā, bet arī citās jomās dažādu tiešraižu piedāvājums ir plašāks, nekā vidusmēra cilvēks spēj aptvert. Koncerti, izrādes, filmas, dievkalpojumi, izglītojošas lekcijas… To visu nav iespējams paņemt pretī. Tai pašā laikā — ne visu var pasniegt digitālā veidā, un ne visu arī vajag mēģināt iedot caur datoru un telefonu ekrāniem. Dažkārt ir labāk atļaut cilvēkiem sailgoties pēc tādas vai citādākas mākslas formas, pēc kopīgiem svētkiem un kopīgas emocionālas pieredzes. Ar patiku atceros neseno vakara pastaigu vecpilsētā Talsu 790 pastāvēšanas gadu svinībās. Tik daudz skaistu akcentu ārā, svaigā gaisā, iespēja distancēties un tomēr arī būt gana tuvu, lai sajustu citu cilvēku emocijas un to kopīgo prieku par iespēju baudīt svētkus savā pilsētā. Tai pašā laikā ir arī norises, kuras, manuprāt, turpmāk vienmēr vajadzētu veikt attālināti, tostarp vecāku sapulces. Kad šomēnes mana bērna skolas vecāku kopsapulce notika tiešsaistē, man šķita tik normāli, ka šajā laikā varu būt mājās pie ģimenes, nevis līdz astoņiem vakarā sēdēt skolas zālē kopā ar pāris simtiem citu bērnu vecāku. Tāda kopsapulce nav kultūras pasākums, kurā apkārtējo cilvēku emocijas varētu mani kā īpaši bagātināt. Būtu vērtīgi spēt šīs lietas nošķirt un izmantot mūsdienu tehnoloģijas savā labā.