Elīna LāceSvētdien, 27. septembrī, Talsu kinoteātrī «Auseklis» varēja ne vien noskatīties pilnmetrāžas spēlfilmu «Bedre», kas jau saņēmusi galvenās balvas dažādos starptautiskos kinofestivālos, bet arī tikties ar filmas režisori Daci Pūci un filmas komponistu Valteru Pūci. «Gadiem neesmu neko tik labu redzējusi,» pēc seansa sacīja kāda skatītāja. Atliek tikai viņai pievienoties un ļoti ieteikt izmantot iespēju noskatīties šo filmu uz lielā ekrāna tepat, Talsos.
«Latvijas Radio dzirdēju vienu no Janas Egles stāstiem, kas saucas «Bedrē». Sāku interesēties, kas tas ir par stāstu, tik tēlaini un kinematogrāfiski uzrakstīts. Atradu šo grāmatu, kas 2016. gadā tikusi apbalvota kā labākā literatūra, un iegādājos to. Tā bija pirmdiena, bet ceturtdien bija gala termiņš filmas projekta iesniegšanai. Tad es vēl domāju, vai man vajag stresot un pagūt to iesniegt, bet spriedu: ja nepamēģināšu, nezināšu,» ceļa sākumu iezīmēja D. Pūce. No Janas Egles stāstiem viņa izvēlējusies trīs: «Bedrē», «Gaismā» un «Aiziet jūriņā!», kas uzrunājuši ar savu īstumu. Filmā tie savīti kopā, izveidojot jau citu stāstu.
Nevar nepamanīt, cik pārdomāti izveidots filmas aktieru ansamblis ar galvenās lomas atveidotāju Damiru Onacki priekšgalā. «Režisoram aktieri ir galvenais. Ja viņš izdarīs nepareizo izvēli, tad — pats vainīgs! Tāpēc es aktieru atlasei pievērsos ar milzīgu apzinību un centību, lēnām atlasot īstos. Tieši tāpat atnāca arī šis puika — izvēlēts no 500 vai 600 bērniem. Man sūtīja puiku fotogrāfijas, līdz bija tā, ka es, ejot pa ielu, uzreiz spēju pateikt, cik kuram zēnam ir gadu! Bērni tajā vecumā ļoti atšķiras. Deviņos gados vēl ir bērnība, vienpadsmit gados viņi jau kļūst tīņi, līdz ar to man vajadzēja tieši desmitgadīgu zēnu, lai viņš varētu paveikt to, ko paveica,» sapratusi D. Pūce. Viņa neslēpa, ka daudz strādā ar aktieriem. «Es viņus pieradinu pie sevis, mēģinu ielīst caur ausi viņiem dziļumā un tad kustināt viņus kā marionetes. Augsti profesionāls aktieris ir kā plastilīns režisora rokās, un tu vari no viņa taisīt tieši to, ko tev vajag, bet ar bērniem ir jāstrādā jau laikus — vēl pirms filmēšanas procesa,» skaidroja D. Pūce.
Lai arī stāsti ir ļoti skaudri,
filma vienlaikus ir skaista — gan vizuāli, gan ar to izmisīgi vajadzīgo emocionālā siltuma drusciņu. «Režisoram jāskatās, lai nav ne par daudz, ne par maz, jāgrib tieši to un neko citu, tādus telefona vāciņus un ne citādākus, tādus apavus un ne citādākus… Viss iet cauri vienai galvai! Tas ir laikietilpīgi, ir jāpieņem milzums lēmumu ne jau tikai par mūziku, lokāciju vai aktieriem, bet arī par to, kādi tēlam būs mati un apģērbs, lai neizskatās sadomāti,» skaidroja režisore. Vislabākais esot nošpikot no dzīves, no īstiem cilvēkiem, tāpēc Jūrnieks ar pilnu grimu aizvests uz Rīgas centrāltirgu, lai pārliecinātos, ka viņš tur iederas. Jā, neviens nav pievērsis šim cilvēkam uzmanību, nespējot iedomāties, ka tur platajās drānās ar rokām bikšu kabatās šļūc aktrise Indra Burkovska!
Idejas filmas veidošanā nākušas ļoti organiski, piemēram, scenārija rakstīšanas laikā režisorei mājās bijis remonts, un vitrāžas tapšanas process pamudinājis arī filmas tēlu Jūrnieku darīt par vitrāžu meistaru. «Beigās viss sanāca ļoti simboliski, jo sākotnējā vitrāža ar caurumu vidū mudina vilkt paralēles ar cilvēkiem. Tik daudz cilvēku ir tikuši ievainoti, un ne visi savas brūces sadziedē. Viņi staigā ar caurumiem dvēselē, līdz ierodas kāds, kas ļauj ievainojumus aiztaisīt. Vitrāža ir kā mūsu visu atveids — gabaliņi ir krāsaini, apaļi, asi… Tas ir spēcīgs simbols,» salīdzina D. Pūce. Tā kā filma ceļo pa visu pasauli, kļuvis skaidrs, ka skatītājus katrā vietā pārsteidz kaut kas cits. «Kaut vai koris! Mums tas ir pašsaprotami, bet Korejā, Irānā vai Amerikā liekas neparasti, ka cilvēki sanāk kopā, sēž un dzied. Varēju ar lepnumu teikt, ka šādi kori ir viens no Latvijas simboliem. Un ir vēl citas lietas. Tie, kuri skatās filmas arī vertikāli, var «Bedrē» ieraudzīt daudz ko vairāk,» uzskata D. Pūce.
Režisores dēlam Valteram Pūcem,
kurš ikdienā ir grupas «Dagamba» dalībnieks, «Bedre» bija debija kā filmas komponistam. Viņš smējās, ka esot izglābis mammu, jo sākotnēji bijis paredzēts cits komponists. «Bet nauda beidzās, un mamma palūdza, vai nevaru par brīvu uzrakstīt,» V. Pūce jokoja. Patiesībā gan joki bijuši mazi, jo mūziku vajadzējis radīt mēneša laikā. «Tas nav tā, ka es rakstu mūziku, kāda man patīk. Filmā galavārds ir režisoram. Man var likties, ka viss ir baigi forši, bet var izrādīties, ka ir galīgi garām! Ir jāatrod īstā noskaņa. Es nedrīkstu taisīt koncertu. Mūzikai ar filmu ir jāsaplūst, un skatītāji var pat mūziku nepamanīt, šur un tur varbūt skan tikai viena nots, bet citur varbūt vispār klusums ir labākais, kas tur var būt,» skaidroja V. Pūce. Jāsaka — mūzika filmai ir brīnišķīga un ļoti iederīga, un arī pats komponists neslēpj, ka labprāt iesaistītos citā līdzīgā projektā.
«Latviešiem jau tādas smagas filmas patīk,» sprieda kāda skatītāja. «Nezinu gan. Esmu dzirdējusi pretējo: «Ko? «Bedre»? Neiešu uz tādu! Es jau tāpat dzīvoju bedrē.» Bet tiem, kuri noskatās, filma patīk. Un raudāt filmas laikā ir labi! Ja māksla var izraisīt emocijas, tas ir lieliski,» vērtēja D. Pūce.
Viņai jau esot padomā divi seriāli un vēl divas pilnmetrāžas filmas. «Man tikai nedod naudu!» D. Pūce nopūtās. Jā, arī iegūtās balvas negarantējot finansiālu atbalstu nākamajiem projektiem. «Rakstiet vēstules Nacionālajam kino centram: «Mums patika filma. Dodiet Dacei naudu!» Redzēs, ka man ir fani, un varbūt ieklausīsies,» jokoja režisore.
