Viss notiek, un nekas nav apstājies

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Lai arī visbiežāk «Covid-19» pandēmijas laikā sabiedrībā dzirdami bēdu stāsti par izjukušu biznesu, par sapņiem un plāniem, kas burtiski izputējuši vai gatavojas to darīt valstī esošās situācijas un stingro noteikumu dēļ, meklējot kādu pieredzi pretējā polā, sazinājāmies ar Ivetu Šneideri. Viņa ar savu kungu Ivaru Valdgales pagastā ar pilnu atdevi darbojas siera lietās, sakot, ka nekas nav apstājies un darba pilnas rokas.

Siera mīļi gardo Talsu novada mājražotāju produkciju pazīst ar nosaukumu «Ivetas sieri», bet gardajā sirdslietā iesaistās ne tikai saimniecīte, bet arī viņas ģimene. Meita Dana arī prot pagatavot sierus, un viņa ar savu vīru dodas arī uz tirdziņiem. Iveta teic, ka bez savas komandas nu nekādi. Lai gan agrāk bijis tā, ka sanācis gatavot produkciju arī pa naktīm, tagad, kad sešus gadus siera bura augsti pacelta, saprasts, ka miegam laiks tomēr jāatstāj, jo tirgošanās prasa spēku. Tirdziņos nav tā, kā pierasts veikalos, kad visu var veikli un formāli, jo, pērkoties pie mājražotāja, cilvēki grib parunāt un uzzināt kādas nianses, tāpēc spēka vairāk vajagot tieši šajā procesā, nevis sieru gatavošanā. «Mēs braucam uz visiem iespējamajiem tirdziņiem. Un tieši šobrīd ir tādi, kuros agrāk neesam bijuši, piemēram, Alsungā, kur esam katru svētdienu. Tur ir Suitu tirdziņš. Lai gan tirgotāju nav daudz, to apmeklē liels skaits tālbraucēju un ekskursantu, tāpat no Kuldīgas brauc iepirkties. Tur ir tik skaisti! Jā, it kā darba šajā sarežģītajā laikā ir mazliet mazāk, nekā bija pirms pandēmijas, bet nav tik traki,» turpina valdgalniece Iveta, bilstot, ka citreiz sieru dod patirgot citiem tirgotājiem, bet tas ir samērā reti. «Veikaliem vispār nedodu, jo tur, protams, uzliek savu uzcenojumu un var gadīties, ka termiņš netiek ievērots. Tas mums ir svarīgi. Jāsaka kā ir — mūsu sieru spainīšus ir ļoti iecienījuši un tirdziņos arī meklē. Cena arī ir pieņemama šim laikam. Braucam uz Jelgavu, Tukumu, Ventspili, Kuldīgu, Liepāju. Ziemā, kad bija pandēmijas laiks, tirgojāmies «Jāņa centra» tirdziņā Talsos, un arī tur mums bija savi klienti. Kad tirgoties vairs nevarēja, katru sestdienu braucu pārsvarā uz Liepājas Pētertirgu. Lai arī ceļš bija tāls, devos turp ar prieku, jo zināju, ka būs labi un mūs gaida. Tā pavadījām ziemu. Daudz siera klientiem sūtīju ar pakomātu starpniecību. Publicēju «Facebook.com» ziņas un piegādājām sieru arī uz klientu mājām pa ceļam uz Liepāju, piemēram, Kuldīgā, Aizputē. Vedām arī uz Tukumu. Pārsvarā tirgojamies Kurzemē, bet man patīk doties arī uz Jelgavu un Ogri,» atklāti pastāsta siera gatavotāja, neslēpjot, ka klājas patiešām labi un ne par ko nevar sūdzēties. To, kas būs tālāk, to nezina neviens. Iveta neko neplāno un cer, ka atļaus tirgoties ārā. Iepriekš ielu tirdzniecība bija atļauta, bet lielos tirgus rīkot nevarēja. Piemēram, Liepājā, Rožu laukumā, tirgu aizvēra.
I. Šneidere pauž prieku, ka par klientiem patiešām sūdzēties nevar arī šajā laikā. Ģimene cenšas, lai visa produkcija vienmēr būtu svaiga, un konkrētās nedēļas sieru otrā nedēļā netirgo, bet vāra un gatavo svaigu. Tāpat vietnē «Facebook.com» tiek publicētas reklāmas, kur Ivetas sieri tiek tirgoti, un cilvēki seko līdzi un ir informēti. «Pagaidām jūtos diezgan droši, un pieprasījums ir. Sadarbojos ar ZS «Kalni» visus sešus darbošanās gadus. Tur ņemu pienu. Saimnieki Evija un Oskars piedāvā ļoti kvalitatīvu pienu, kas nekad nav pievīlis. Cepuri nost! Un tieši Evija bija tā, kas mani iedrošināja gatavot sieru. Mums ir ļoti laba sadarbība, un mēs uzticamies viena otrai. Varam aizbraukt kaut vai naktī pēc piena. Viņiem ir saimniecība, kurā ļoti liela uzmanība tiek pievērsta govju barībai, ko arī pamaina, lai piens patiešām būtu kvalitatīvs un labs.»
Darbīgā Valdgales saimniece teic, ka, tirgojot sieru, vienmēr pircējam dod to arī nodegustēt. Nesen sākuši gatavot smērējamo sieru ar ķiploku un baziliku. Ļoti iecienīts klientu vidū ir kūpinātais siers, siers spainīšos ar piecām garšām. Iveta, pirms sākusi gatavot sieru, Mērsragā tirgojusi pienu. Pamazām pieprasījums izsīcis, un viņa sapratusi, ka jādara kaut kas cits. Dēls atvedis mammai ļoti garšīgu sieru, kādu gribējusi pagatavot arī pati. Mēģinājusi vienreiz, otrreiz, bet nav īsti izdevies. Bet tad, redzot siera sniega bumbas, ienācis prātā, kāpēc gan viņai nevarētu būt siera kluči. Tā visa siera «štelle» iesākusies, un turpinās arī laikā, kad pa valsti siro vīruss, — gan uzdarbojoties pamatīgi, gan savu jaudu mazinot. No tā ģimene dzīvo un iztiek. Tāpat vedekla palīdz dažādās dokumentu lietās, bez kurām mūslaikos nekādi neiztikt, tāpēc droši var sacīt, ka «Ivetas sieri» — tas ir komandas darbs.
Ģimene ražo svaigpiena sierus ar ķimenēm, ķiplokiem, zaļumiem, ar amoliņa sēkliņām, kā arī ar tomātiem. Ir piecu veidu marinētie sieri un iecienītais kūpinātais siers. Tas tiek pārdots gan uz svara, gan spainīšos, kur siera gabaliņi iemērkti eļļā un bagātināti ar dažādām garšvielām. Ja runā par izmaksām, kas nepieciešamas siera gatavošanai, Iveta teic, ka nekas nav lēts. Daudz izmaksā elektrība un arī nepieciešamās sastāvdaļas un garšvielas, tomēr darbošanās atmaksājas. Liels prieks viņai ir par to, ka sieri garšo un tiek novērtēti. «Šo sestdien braukšu uz Jelgavu, uz lielo rudens gadatirgu, kur būs 200 tirgotāju. Meita ar vīru brauks uz Alsungu, kur būs Miķeļtirgus. Svētdien savukārt braukšu uz Kandavu. Parasti, kad atgriežos mājās, nekas praktiski pāri nav palicis — viss ir pārdots. Darba patiešām netrūkst,» uzsver Iveta. Jautāta, vai pircēji «Covid-19» laikā iepērkas citādāk, Iveta teic, ka nav pamanījusi izmaiņas vai ko īpašu, jo cilvēki ēd tāpat, pērk arī tāpat un neko nesaka arī, ka siera spainīšiem nedaudz paaugstināta cena. Ir gan retas reizes, kad kāds purpinot, ka par dārgu, bet tādiem visbiežāk nekad nekas nav labi. «Kad aizbraucu uz piena svētkiem Jelgavā, kur bija aptuveni 20 sieru tirgotāju, mans znots teica, ka tādu rindu pēc siera savā mūžā nav redzējis, kāda bija pie «Ivetas sieriem». Cilvēki pat stāvēja un gaidīja, kamēr mana meita sieru atvedīs no Talsiem. Kaut blakus bija arī citi tirgotāji. Es jau smejos, ka tad, kad braucu uz tirgu, izskatos kā no kolhoza ar veselu kravu. Kādam citam blakus uz galda salikti daži ripulīši, ka man pat kauns paliek par savu kravu. (Smejas.) Tāpat uz izstādi Saldū aizbraucu un skatījos, kā citi tirgotāji ar diviem maziem koferīšiem ieradušies, bet man teju vai zirga pajūgs pilns piekrāmēts. Nemaz nepaspēju izkrāmēt uz galda, kā pircēji jau klāt,» prieku neslēpjot teic I. Šneidere.