Par vēlu?

Žurnālista viedoklis

Pēdējo nedēļu laikā, pieaugot saslimstības rādītājiem ar «Covid-19», publiskajā telpā raisās dažādas diskusijas, vai pasākumi šīs slimības ierobežošanai un iespējams faktam, ka atkal nāksies atteikties no kādu veselības pakalpojumu sniegšanas, nenāk mazliet par vēlu. No malas skatoties un dzirdot diskusijas, šķiet, ka tā arī īsti lēmumu pieņēmēji no haosa, ko un kā labāk darīt, joprojām nav spējuši izkļūt. Kaut ko rosina, tad atceļ, kas ne vienam vien sabiedrības pārstāvim liek uzdot jautājumus, vai iepriekšējā gada pieredze un toreiz steigā pieņemtie lēmumi nav bijusi laba mācību skola turpmākajam darbam? Izskatās, ka nav.
Situācija šogad līdzīga kā pērn, kad vasarā grožus palaida vaļīgāk un tikai rudenī lēmumu pieņēmēji sēdās pie galda, domādami, ko darīt — ko varēs un nevarēs, iespējas vakcinētajiem un nevakcinētajiem, droša un nedroša vide, tāda un šāda drošības zona… Tā uzskaitījumu šajā haosā varētu turpināt… Protams, lēmumu pieņēmēji un to aizstāvji taisnojas, ka situācija nav paredzama un neviens pareizo recepti tās risināšanai nav atradis un neiedos. Tomēr, zinot un redzot, kā vīruss izplatās citviet pasaulē, šajā laikā jau uz lēmumu pieņēmēju galda vajadzēja būt vairākiem rīcības scenārijiem, kā konkrētā brīdī rīkoties. Vismaz kaut kāds pamats, uz kura mēģināt rast labāko risinājumu! Kāpēc atkal ir tā, ka, tikai saslimstības rādītājam augot, tiek domāti noteikumi, pēc kuriem, visticamāk, arī nāksies ziemas periodā dzīvot! Jācer, ka pērn noteiktais aizliegums iegādāties zeķu pāri veikalā šogad nebūs spēkā!
Arī pats valdības vadītājs Krišjānis Kariņš vairs neslēpj un publiski izteicies, ka drošības pasākumi «Covid-19» izplatības ierobežošanai ir novēloti. Kā tad tā!? Vai tad viņa valdības komanda nezināja, ka vīruss nekur nav zudis un mūsu dzīvi ietekmēs vēl ilgi? Vai iepriekš gūtās mācības un esošais sabiedrības noskaņojums nav bijis pietiekams pamudinājums sarosīties gan viņa komandai, gan lēmumu pieņēmējiem Saeimā?
Ja sabiedrība laikus zinātu vismaz aptuvenos scenārijus un gaidāmos «spēles noteikumus» konkrētā brīdī, kad sasniegts viens vai otrs saslimstības rādītājs, tai būtu iespējas izvērtēt, ko gaidīt un kā rīkoties! Pie lielākas skaidrības, iespējams, arī neapmierinātība būtu mazāka un diskusijās varētu izvērtēt, kādas lietas pielabojamas un pārvērtējamas. Neziņa un pēkšņi, ne vienmēr līdz galam izsvērti lēmumi ir tie, kas cilvēkus biedē un rada pretreakciju visvairāk.