Mirkļi, kuru dēļ ir vērts dzīvot

Personības

Ciemojoties pie Talsu mūzikas skolas pedagoģes Linetas Mūrnieces, kura šomēnes nosvinēja 50 gadu jubileju, pieķeru sevi pie domas — ja tik aizrautīgu un mērķtiecīgu cilvēku būtu vairāk, pasaule kļūtu mazliet gaišāka. Linetas dzīvi caurvij mīlestība pret mūziku un radošums visās jomās — no audzēkņu skološanas līdz pat ēst gatavošanai un rokdarbiem. Visu, kam viņa pieķeras, pedagoģe dara ar lielu centību un apzinību — tas atspoguļojas gan konkursu rezultātos, gan sadzīves lietās.
Dzīves gaitas Lineta uzsāka netālu no kultūras nama, vēlāk kopā ar ģimeni pārcēlās uz Ļeņina ielu, bet lielākā daļa viņas bērnības ir saistīta ar Rožu ielu. «Ilgus gadus dzīvoju Rožu ielā, tāpēc mans mīļākais kvartāls ir tā saucamais ķīniešu kvartāls. Varu staigāt pa to stundām ilgi — vecpilsēta man ir ļoti tuva. Milzīga daļa bērnības ir saistīta ar Rožu ielas 1 mājas bērniem — izspēlējām visas padomju laika spēles un rotaļas… Man ir piecus gadus jaunāka māsa, kā arī divas māsas un brālis no tēva puses. Mamma skolas laikos bija izmācījusies par elektriķi, bet strādāja par telegrāfisti — tas bija viņas sirdsdarbs. Atceros, ka cilvēki pa telefonu izvēlējās kartīti un diktēja tekstu… Toreiz vēl līmēja teksta lentes. Mamma jau kopš bērnības ir kaislīga grāmatu lasītāja un šobrīd arī «Talsu Vēstu» fane. Tētis pēc profesijas ir galdnieks, bet visu mūžu nopietni nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem un aizrāvās ar makšķerēšanu.
Zināšanu bāze skolai
Bērnībā mans īpašais cilvēks bija omamma, pie kuras Vandzenē kopā ar māsu un māsīcām pavadījām visas vasaras. Mēs ar māsīcu Kristīni bijām kā cimds ar roku — caurām dienām dauzījāmies un spēlējāmies sienaugšā, gājām sēņot un braukājām ar riteņiem. Kad bijām lielākas, mūs uz mežu laida vienas pašas. Vienu brīdi mums ļoti gribējās skrituļslidas, bet tad nevarēja visu tā uzreiz dabūt. Lai kaut ko dabūtu, tas bija ļoti ilgi jāvēlas. Pēc tam vairākus gadus gribējām riteņus un slidas. Mūsdienās ir citādi — kādu riteni tu, dēliņ, gribi, tādu vai tādu? Visu var dabūt uzreiz. Mēs bērnībā daudz vairāk novērtējām lietas. Kad pienāca laiks iet uz autobusu un braukt mājās, asaras gāja pa gaisu. Omamma ne tikai gāja ar mums sēņot, bet arī ļoti daudz stāstīja par savu bērnību. Vakaros pēc darba, ravēšanas un lielās šmorēšanas viņa mums izlasīja priekšā visu latviešu literatūras klasiku — Brigaderi, Jaunsudrabiņu, Akurāteru, Skalbi, Saksi, latviešu tautas pasakas… Visi kopā dziedājām kanonus, lasījām mākslas žurnālus, klausījāmies raidlugas, skatījāmies baletus, operu, daiļslidošanu un klasiskos koncertus. Man bija milzīga zināšanu bāze skolai. Viņas mīlestībai pret mākslu, mūziku un literatūru bija milzīga ietekme manā turpmākajā dzīvē! To sekmēja arī literatūras skolotāja Zēberga, kura mūs regulāri vadāja pa teātra izrādēm. Visus aktierus zināju no galvas, man likās — kā var nezināt? Tas likās pats par sevi saprotams. Tā kā omammas lielais sapnis bija mūzika, viņa mums uzdāvināja klavieres un flautu. Žēl, ka tajā laikā nebija tik daudz koncertu un iespēju klātienē dzirdēt mūziku, kas vēlāk bija jāmācās no platēm!»
Pārvarot lūzuma punktu
To, ka viņa savu nākotni gribētu saistīt ar mūziku, Lineta zināja jau pirms skolas gaitām. Lai gan bērnudārza apmeklēšana viņai prieku nesagādāja, mūzikas stundas un muzikālā audzinātāja viņas apziņā ieguva pozitīvu nokrāsu. «Kad skolā prasīja — kas tu būsi, kad izaugsi, es atbildēju — muzikālā audzinātāja. Nu šis sapnis ir piepildījies — jau aptuveni 14 gadus strādāju bērnudārzā «Saulīte». Kolēģi ir vienreizēji — ar audzinātājām saprotamies no pusvārda. Laikā, kad vēl gāju bērnudārzā, Ināra Plendišķe bija ieradusies atlasīt bērnus mūzikas skolai. Tolaik bija milzīgs konkurss. Uz ielas satiku flautas skolotāju Brigitu Dravnieci, un viņa apstiprināja, ka esmu uzņemta. Tā es sāku iet sagatavošanas klasē, kur spēlēju mazo pikolo flautiņu. Pa vidu gāju stāties ārā. Paldies toreizējam mūzikas skolas vadītājam Albertam Pavlovskim, kurš ar manu mammu bija samiedzies un izmantoja viltību, sakot: «Labi, stāsimies ārā, es rīt braucu uz ministriju, tu varēsi braukt līdzi!» Uz manu neizpratnes pilno skatienu viņš atbildēja: «Nu kā, tev jābrauc uz ministriju un jāraksta dokumenti, ka stāsies ārā!» Paņēmu grāmatas un solfedžo klasē iekšā (smejas)! Cik labi, ka mani nepalaida! Arī tagad, kad kādam audzēknim ir lūzuma punkts, direktors māk pārliecināt. Mani bērni, protams, arī izgāja cauri mūzikas skolai — meita spēlēja flautu un šobrīd strādā «Sprīdītī» par mūzikas audzinātāju, bet dēls spēlē sitaminstrumentus un mācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā,» atklāj Lineta.
Mīļākais dzīves periods
Viņa pati skolas laikā bija gandrīz vai teicamniece — par mīļāko priekšmetu, neskaitot mūziku, Lineta sauc matemātiku, bet grūtākus brīžus sagādāja krievu valoda un sports. «Talsu 2. vidusskolā liels uzsvars tika likts uz slēpošanu — no rīta stiepu slēpes uz skolu, bet vakarā pār plecu — mājās. Kādus tik veidus neizdomāju! Dzīvojos pa skolu ar bumbuļainām biksēm. Brīvajā laikā dziedāju korī, ko vadīja mana klases audzinātāja Ingrīda Kamola, un darbojos mūzikas skolā. Man ļoti patika, ka mūzikas skolā bija paklāji un visi staigāja ar zeķītēm. Sēdēju un skatījos — cik mūzikas skolā ir skaistas skolotājas! Man viņas likās pašas skaistākās. Atmosfēra bija pilnīgi citādāka nekā lielajā skolā. Kad absolvēju, domāju — ne mūžam vairs neņemšu rokās flautu! Pagāja laiks, sāku dziedāt korī «Vaiva» pie Benitas Paegles un mēs kopā ar vēl vienu meiteni abas iestājāmies Ventspils mūzikas vidusskolā. Tajos laikos visur bija lieli konkursi, dažas meitenes teica — mēs nākam jau otru gadu un atkal netiekam iekšā! Mums izdevās, un tā mēs turējāmies roku rokā. Tā kā bijām paraugmeitenes, mums pirmajām kopmītnēs tika piešķirtas jaunās mēbeles. Ventspils mūzikas vidusskola ir mans mīļākais dzīves periods, jo tad es atraisījos un kļuvu drošāka. Tur bija sava vide, visi mācījās mūziku un savā starpā bija ļoti draudzīgi. Vakaros spēlēju un skatījos uz Ventas malu… Kaut arī tajā laikā Ventspilī bija liels bardaks, kaut kāda romantika tajā visā bija. Ventspilī pastrādājām arī ievērojamu nedarbu — mums mūzikas literatūrā bija eksāmens, vecāko kursu puiši no apkopējām dabūja klases atslēgu, un mēs gājām iezīmēt biļetes. Sētas pusē logs bija atstāts tā, ka to varēja attaisīt, mēs pa nakti ielavījāmies skolā, un puikas skapim izskrūvēja eņģes, jo skapja atslēgu nevienam nebija. Ielikām biļetēs mazu punktiņu vai nedaudz ielocījām stūrīti, lai tikai skolotāja neredzētu. Nākamajā dienā sirds lūza aiz uztraukuma, bet viss izdevās. Pēc daudziem gadiem man viena kolēģe teica — ārprāts, jūs ar Sanitu vienmēr bijāt nogludinājušās, apšuvušās, tik tīri un kārtīgi sapucējušās, ka ne puteklītis neķērās. Tajā laikā zeķubikses nemetām ārā, jo tās nevarēja tik viegli dabūt. Sēdējām cauriem vakariem un šuvām valdziņus. Mammas mums bija pateikušas — meitenēm jābūt kārtīgām un tīrīgām! Tas bija ļoti skaists posms,» atminas Lineta.
Disciplīna, kas attaisnojas
Aizejot strādāt uz Valdemārpils mūzikas skolu, kolēģe viņu iedrošināja iestāties akadēmijā. «Gatavošanās notika pēdējā brīdī — samācījāmies visu nepieciešamo un iekļuvām klātienē. Tai pašā laikā atkal bija meitenes, kuras teica — es nāku trešo gadu un netieku! Uzsākot mācības, turpināju strādāt Valdemārpilī. Grafiks bija ļoti saspringts — katru rītu 7.00 sāku mācīties, tad biju vai nu akadēmijā vai darbā, vakarā atkal mācījos, sestdienās strādāju un svētdienās mācījos no rīta līdz vakaram. Programmas bija ļoti apjomīgas, bet pedagogi bija fantastiski. Flautu mācījos pie profesora Imanta Sneibes, diriģēšanu — pie Arvīda Platpera… Arī klavierskolotāja un vokālais pedagogs bija brīnišķīgi. Jo lielāks profesors, jo sirsnīgāks un vienkāršāks cilvēks. Ejot uz solfedžo, man gandrīz bija slikti ar sirdi — 30 vingrinājumi pa nedēļu, visi no galvas, no jebkuras vietas. Disciplīna bija pamatīga, bet tā ir attaisnojusies.
Talsu mūzikas skolā strādāju tieši 19 gadus — augustā man piedzima Nikolass, un pavasarī sāku piestrādāt. Vēlāk mani paaicināja bērnudārzs «Saulīte», pamatskolā atvērās mūzikas novirziens, un sestdienās spēlēju zagsā. Dzimšanas dienā saņēmu daudz skaistu apsveikuma vārdu. Nopriecājos, ka kolēģi māk tik tēlaini izteikties un par mani ir tik labās domās! Sestdienās darbojos arī orķestrī. Ventspils pūtēju orķestrī skolotājs Valentīns Vinokurovs mums iedzina dzelzs disciplīnu. Uz 90. gada dziesmu svētkiem visu vasaru divas stundas strādājām pa grupām un arī pusdienas laikā bija jāmācās, bet visi šāva uz jūru, kurš tad mācījās? Reiz skolotājs aizrādīja — Svītiņa, tu esi bijusi uz jūru, tev ir sarkani vaigi! Es taisnojos — nē, diriģent, es nekur neesmu bijusi, es visu laiku mācījos! Toreiz dabūjām augstāko vietu Latvijā, pārspējām visus Rīgas orķestrus! Kad pabeidzu Ventspili, dziedāju «Vaivā». Mana Valdemārpils priekšniece Ināra Kivila Kolkā strādāja ar sieviešu kori «Mare» — kad vajadzēja piedalīties skatēs vai koncertos, braucu līdzi. Vēlāk sāku dziedāt Rojas korī pie Jāņa Kivila, ar ko devāmies pirmajos ārzemju ceļojumos. Ceturtajā kursā man piedzima meitiņa Nikola, un pavasarī es aizgāju uz Talsu pūtēju orķestri. Kopā esam izbraukājuši visus lielos gājienus. Man patīk ceļot nevis ar tūrisma biroju vai uz savu roku, bet iesaistīties notiekošajā. Tu pats ej gājienā, cilvēki sēž gar malu lielās tribīnēs un pērk biļetes. Ļoti daudz redzējām arī pa ceļam — gulējām autobusā, lai tikai varētu kaut ko apskatīt. Bērnus tai laikā pieskatīja mamma, kas šādās reizēs bija mans stiprais balsts,» uzsver Lineta.
Audzēkņi cits citu pavelk uz augšu
Par savu lauciņu, kurā viņa jūtas kā zivs ūdenī, Lineta sauc flautu ansambļus, ar kuriem viņa labprāt piedalās dažādos svētkos un pasākumos — pieminekļu atklāšanās, baznīcās, tautas namos un visur citur, kur vien nepieciešams muzikāls pavadījums. «Bērniem ir jāredz, kāpēc viņi kaut ko dara, — tas bērnus motivē. Ansamblī pluss ir tas, ka audzēkņi cits citu pavelk uz augšu. Tu nevari nemācīties, jo tad iegāzīsi pārējos! Cenšos motivēt audzēkņus iesaistīties kolektīvajā muzicēšanā. Tā ir cita dzīve, cita pasaule. Tikko tu sāc darboties orķestrī vai ansamblī, līmenis strauji paceļas. Svarīgākais šajā procesā ir štimmēšanās, noskaņošanās. Tu vari spēlēt, kā tu gribi, bet, ja neštimmēs, viss ir pagalam. Muzicēšana ansamblī un orķestrī ir sarežģītāka nekā solo priekšnesumi, jo tu visu laiku dzirdi otru. Audzēkņi jau no 2. klases mācās dzirdēt cits citu. Viņi ir tik patstāvīgi, ka es nevis stāvu aizkulisēs, bet mierīgi eju zālē, zinot, ka viņi paši saštimmēsies, nostāsies un skaisti uznāks. Viņi pat konkursa laikā jūt, ja kaut kas nav sanācis. Tas priecē, ka viņi nevis tukši lielās, bet saprot un dzird arī kļūdas. Diemžēl pandēmija ļoti daudz ko izjauca. Bija paredzēti divi konkursi, meitenes bija iemācījušās programmas no galvas, bet nu jau viņas ir beigušas mūzikas skolu. Pandēmijas laikā sēžam klucīšos, meitenes pa vienai atspēlē savas partijas, un ar to viss beidzas. Kolektīvā muzicēšana cieta lielā mērā, bet visvairāk notiekošais ietekmēja 1. klasītes audzēkņus. Viņiem actiņas mirdz, viņi grib spēlēt, bet rokas ir pastīvas, un ir izveidojusies datorstāja.»
Runājot par brīvo laiku, Lineta atzīst, ka tā nav daudz. Pirmajā mācību pusgadā brīvu brīžu ir vairāk, bet otrajā, kad sākas konkursi, to skaits ievērojami sarūk. «Atpūtas brīžos man patīk stundām lasīt grāmatas, čikināt televīzijas pulti vai gulēt pie jūras. Pandēmijas laikā kopā ar dažām kolēģītēm izveidojām virtuves čatiņu. Visas kaut ko cep, taisa un gatavo. Man ir svarīgi, lai Ziemassvētkos mājās valdītu piparkūku smarža, bet Jāņos būtu mājās gatavots siers. Katros svētkos mums ir savas tradīcijas. Citreiz man uznāk cepšanas trakums, bet citreiz aizraujos ar rokdarbiem. Cenšos baudīt mirkļus, kuru dēļ ir vērts dzīvot!»