Ietekmē tas, kas notiek valstī

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Iepriekš aprakstītās mājražotājas pieredzes stāsts ir ieprecinošs, bet ģimenes piensaimniecības pārstāve, kuras darbošanās ir saistīta ar pienu jau ilgu gadu garumā, atklāj, ka konkrēti viņiem šis laiks nav īpaši viegls, jo problēmas tikai pastiprinājušās. Piena realizācija ir katra paša saimnieka kompetencē, bet, ja tā ir daudz, tad bez sadarbības ar lielāku iestādi iztikt nevar. Līdz ar to tas, kas notiek valstī, vistiešākajā veidā skar saimnieka, kas darbojas piensaimniecības sfērā, dzīvi un finanses.

Ja ir kādas tehnikas problēmas piena realizācijas uzņēmumā, to risināšanai vajadzīgs liels materiālais ieguldījums, bet, problēmu neatrisinot laicīgi, cieš arī sadarbības partneri, no kuriem piens tiek ņemts, jo bez sanitārajām un citām drošības prasībām neko mūsdienās nevar izdarīt. Ne vienmēr ir Eiropas Savienības projektu finanšu atbalsts un iespējas uzņēmumam paņemt kredītu, lai veiktu uzlabojumus, tāpēc var tikt izdarīts kāds nepatīkams spiediens uz pašiem zemniekiem. Tas ir kā apburtais loks, jo neviens pats savai kabatai negribēs kaitēt. Kur nu vēl vairāk — parakstīt kādu līgumu, kas nozīmētu «cilpu kaklā», lai tikai varētu tālāk darboties.
Uzrunātie saimnieki plāno pirkt lielāku dzesētāju, lai varētu uzkrāt četrus vai piecus slaukumus un dot pienu kādai nopietnai pienotavai, bet pašreizējā situācija kopumā ir bēdīga. Ja no tās summas, ko maksā par piena litru, atrēķina vēl transporta izmaksas, tad paliek diezgan nožēlojama summa, ja salīdzina, piemēram, ar to, cik par litru maksā Latgales pusē. Uzrunātā saimniece teic, ka brīnās, kā vispār spēj uzturēt saimniecisko darbību, ņemot vērā, kādas cenas ir elektrībai. Pašiem sanāk strādāt par minimālo algu, lai saimniecība var izvilkt, taču iestādē, kurā tiek nodots piens, neviens par kapeikām, protams, nestrādā. «Mums jau nav bezizejas. Gar mūsmājām brauc daudz pienvedēju auto, būtībā jau ir, kam atdot pienu, tikai jāsakārto tās ilgo gadu saistības ar pašreizējo iestādi, uz kuru aizgājām, jo tolaik mums pašiem nebija dzesētāja, kas bija vajadzīgs. Tie bija tādi grūti laiki,» teic saimniece.
«Kā «Covid-19» ietekmē piensaimniekus? Tas, kāda ir valstiskā situācija, ietekmē visu pārējo. Ja pienotava pandēmijas laikā ar savu produkciju apgādā izglītības iestādes, tad brīdī, kad tās bija slēgtas, uzņēmumam radās pārprodukcija, līdz ar to bija jāražo kaut kas cits vai jāpārdod piens uz kādām lielām siera ražotnēm. Līdz ar to atkal rodas izmaksas par vešanu un citas, kas ietekmē arī piena piegādātāju finanses. Ja pienotava nav tā attīstījusies un ir ar būtiskiem trūkumiem, nekas ilgi nevar turpināties… Es pati varētu ražot visu ko, bet arī tam nav spēka. Man ir tikai divas rokas. Otrkārt, man mājās nekā netrūkst, tāpēc neredzu vajadzību,» pauž novadniece.