Ķekši un ķeksīši

Ļaujiet man runāt

Nesen laikrakstā lasīju par vides nepieejamību un nepiemērotību cilvēkiem ar invaliditāti. Nu to, ka Talsos daudzas vietas, un noteikti jau ne tikai Talsos, ir formāli pielāgotas, lai būtu, kur ķeksīti ielikt, ka mums viss ir okey. Nu pazīstama lieta mūsu zemē, lai atbilstu kādām projekta prasībām, par kuru ripo skanošais.
Jā, protams, nevar jau salīdzināt ar to, kā bijis senāk, kad nebija nekā. Jo agrāk tak vispār tādu īpašo cilvēku it kā nebija. Lai arī ikdienā šodien uz ielas pie mums redz reti, taču ir viņu daudz.
Ko ar to vēlos pasacīt? Lai arī tas nav kā gravitācijas likums un nav sistemātiski, tomēr šī nepielāgotība un nesakārtotība kādam var maksāt dārgi. Kāds var kļūt par cilvēku, kuram ir īpašas vajadzības tieši šādu iemeslu dēļ. Protams, varbūtības teorijas un tas, kā būtu, ja būtu, netiek ņemtas vērā un nav uzskatītas par nopietniem argumentiem. Bet zinu, piemēram, ka Talsos potīte lauzta uz bruģa celiņa Upīšu ielā netālu no vecās «Vanemas» ēkas. Bruģis tik šķībs un raitam solim tik riskants, ka ej un nemanot sagriežas kāja, it sevišķi tumsā, ka, cik tur vajag? Mana sievas kundze mēneša laikā divas reizes atnāca mājās un sacīja, ka knapi vai izsprukusi no traumas, jo tik pēkšņi tas bruģa leņķis samulsinājis, ka pazaudējusi pamatu zem kājām, ka daudz netrūka un būtu skāde. Un nav jau noslēpums, kā ir ar potītēm. Tādas traumas jūt pat visu mūžu. Tāpat zinu, ka kaimiņš pavisam nesen gāja cauri tunelim Dundagas ielā, kur parasti jaunieši vakaros tusē un bērni baidās iet cauri, jo nezina, kas var notikt. Un šim kungam sagriezās kāja, un viņš krita. Smagi krita. Šī trauma aizveda līdz lieliem sarežģījumiem, ka tagad cilvēks slimnīcā ir tādā stāvoklī, kurā negribētu būt neviens. Protams, krist varēja arī citur, taču tas tunelis prasās pēc funkcionējošiem uzlabojumiem. Ja mamma netiek cauri tam ar savu bērnu ratiņkrēslā, cilvēkiem ķeras kājas, liela lietus laikā tur izveidojas cienījama ūdenstilpne, tad kaut ko vajadzētu darīt. Bet kuram tas jādara?

Viktors