Kristīne KārkliņaVēstures liecības, pagātnes notikumi un vietas, kas šodien ieguvušas pavisam citādu veidolu, ir novadpētnieka un Nurmuižas gida Alda Denčika sirdslieta. 10. septembrī Nurmuižas teritorijā sanākušajiem pašiem bija iespēja kļūt par kāda nozīmīga notikuma lieciniekiem — dienasgaismu ieraudzīja Nurmuižas barona vedeklas Alises fon Firksas grāmata «Saulainās bērnu dienas», kuras tapšanā iesaistījās gan vēstures eksperti un valodnieki, gan pats novadpētnieks.
Vēlme veikt dziļāku izpēti par baltvācu literātes Alises fon Firksas dzīvi un likteni Aldim radās pagājušā gada rudenī. Saprotot, ka patiesībā viņš par Alisi neko daudz nezina, novadpētnieks apņēmās pielikt visas pūles, lai atrastu atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem. Aicinot palīgā pēdējo muižas barona mantinieci Aleksandru de Firksu, kura šobrīd uzturas Austrālijā, viņam Mārburgas arhīvā izdevās uziet Alises fotogrāfiju. Šķetinot diedziņu pa diedziņam, Aldis ieraudzīja aizvien vairāk paralēļu ar savu dzīvi: «Biju pārsteigts par mūsu līdzībām — Alise ir dzimusi 1870. gadā, es — 100 gadus vēlāk. Mēs abi ar 100 gadu starpību esam sarakstījuši grāmatu par savu bērnību un desmit gadu vecumā pāragri zaudējuši tēvu.»
Pēc Alises autobiogrāfijas apkopošanas, kur novadpētniekam palīdzīgu roku sniedza Miks Kalmanis, viņš atklāja, ka Latvijas Nacionālajā bibliotēkā glabājas 1904. gadā vācu valodā izdotā Alises grāmata «Saulainās bērnu dienas», kas pirms vairāk nekā 100 gadiem tika izdota par Nurmuižas līdzekļiem. Tā kā šajā laikā bibliotēkas apmeklēšana «Covid-19» dēļ nebija iespējama, Aldim grāmatas eksemplāra kopiju palīdzēja iegūt Talsu Galvenās bibliotēkas darbiniece Miranda Bērzkalne. Pēc kopijas saņemšanas Aldis devās pie Zigurda Kalmaņa, kurš atrada tulkotāju, parūpējās par grāmatas maketu un literāro apdari. Atbalstu grāmatas tapšanas procesā sniedza arī Nurmuižas restorāna vadītāja Kristīne Jelinska, aicinot darbu paveikt Alises 150. jubilejas gadā. Grāmata izdota, pateicoties SIA «Nurmuižas pils» atbalstam.
«Grāmata tapa maz pamazām. Brīžam bija dzinulis, kas lika virzīties uz priekšu, brīžam iestājās atslābums, bet līdzcilvēki mani nepārtraukti motivēja, un tā šis darbiņš tika paveikts. Projekta tapšanā iesaistījās ļoti daudz cilvēku. Es esmu tikai viena maza skrūvīte šajā mehānismā, lielāko smagumu iznesa Zigurds Kalmanis. Lasot šo grāmatu, jūs saskatīsiet zināmas paralēles ar savu bērnību. Mēs zinām daudzus darbus par 19. gadsimta latviešu bērnu dienām, bet ļoti bieži piemirstam baltvācu vēsturi. Šo cilvēku bērnība ir mazliet atšķirīga. Alises fon Firksas bērnība vairāk vai mazāk līdzinās mūsu bērnībai — ir iets vēžot, spēlētas spēles ar brāļiem un māsām… Saulainas un bezrūpīgas bērnu dienas, taču zināmā mērā mani par Alises fon Firksas dzīvesstāstu māc skumjas. Viņa dzīvoja Nurmuižā un Majoros, bet viņas dzimtā vieta Gaviezes muiža 1905. gada revolūcijas laikā tika nodedzināta. Pēc Alises pāragrās nāves viņas dzīvesbiedrs Majoru muižu nojauca. Sākotnēji viņa tika apbedīta Jūrmalā, pēc tam — pārbedīta Jēkaba kapos, bet 60. gados, būvējot Senču ielu, liela daļa apbedījumu tika nojaukti un pāri tika pārlaists asfalts. Šobrīd Alises fon Firksas kapavieta ir zem Senču ielas asfalta. Šī grāmata ir vienīgais literārais piemineklis šai jaukajai sievietei,» izjūtās dalījās novadpētnieks.
