No mazotnes uzticīga savam sapnim par medicīnu

Personības

Lauku apvidos ģimenes ārstu trūkums īpaši jūtams brīžos, kad kāda no ģimenes ārstu praksēm beidz darbību. Pacienti ir neziņā, jo iespējas doties pie citiem ģimenes ārstiem, kuru prakses būtu mazāk pacientu noslogotas, nemaz nav. Priecīga ziņa kopš septembra ir Talsu novada iedzīvotājiem, jo nu mūsu novadā ir par vienu ģimenes ārstu vairāk. Pēc Nacionālā veselības dienesta sniegtajām ziņām «Talsu Vēstīm», jaunizveidotajā Talsu novadā vidējais ģimenes ārstu vecums ir 59 gadi. Daudz — ņemot vērā to, ka liela daļa atrodas pensijā vai ir pirmspensijas vecumā, un skaidrs, ka aiz kalniem nav brīdis, kad arī viņi izlems savu darbu neturpināt. Tāpēc prieks, ka Talsu novadu par savu turpmāko darba vietu kopš septembra izvēlējusies ģimenes ārste Ginta Kociņa, kuras praksē būs gan bērni, gan pieaugušie. Līdz oktobrim vēl joprojām viņa praktizē arī Jaunjelgavas pusē, bet pēc tam visa uzmanība tiks veltīta darbam Talsu novadā.

— Pieņemu, ka mūsu pusē dzīvojošajiem cilvēkiem esat mazāk zināma. Ko jūs par sevi teiktu — kas ir Ginta Kociņa? Kā ceļš jūs atvedis līdz Talsu novadam?
— Esmu ģimenes ārste. Dzīve tā iegrozījās, ka pārcēlos uz dzīvi Ugālē. Nezuda vēlme arī vēl pastrādāt, tāpēc meklēju iespējas, kur atvērt savu ģimenes ārsta praksi. Tuvākā vieta, ko piedāvāja Nacionālais veselības dienests, bija Talsi. Ugāle atrodas Ventspils novadā, bet tur apkārtnē ģimenes ārstu prakses bija, strādā cienījami un labi ārsti. Tā kā Talsos bija brīva prakses vieta, pieņēmu šo izaicinājumu. Domas par pārcelšanos brieda jau kopš pagājušā gada rudens.
— Kur pagāja jūsu bērnība, skolas gadi un kā radās doma par ārsta profesijas apguvi?
— Esmu dzimusi Rīgā, bet no sešu gadu vecuma dzīvoju Aizkrauklē. Tur pabeidzu vidusskolu. Domas par medicīnu bija jau no mazotnes. Var teikt, ka no bērnudārza laika un pat ļoti apzināti. Arī pirmajā klasē sacerējumā uzrakstīju, ka būšu ārste. Vēlāk, satiekoties vienā no klases salidojumiem, kurā bija arī mana pirmās klases audzinātāja, viņa teica, ka esmu tas cilvēks, kurš savu pirmās klases sapni ir arī piepildījis. Kopumā no mūsu klases esam seši ārsti.
Kāpēc ārsta profesija, pat grūti atbildēt, jo mamma bija ekonomiste, tēvs — inženieris. Kā bērnībā sāku «dakterēt» lelles, tā tas viss aizgāja… Skolas laikā jau mērķtiecīgi darīju visu, lai apgūtu nepieciešamās zināšanas vēlākajām medicīnas studijām. Biju paraugbērns — labi mācījos, teicamniece, piedalījos fizikas, ķīmijas, ģeogrāfijas, bioloģijas, matemātikas olimpiādē. Paaugoties interesēja arī ārstniecības augi, sports, veselīgs uzturs, dzīvesveids. Nenoliegšu, ka bija interese arī par kulināriju, un pat brīdi pavīdēja domas kļūt par pārtikas tehnologu, bet medicīna paņēma savu.
Vecāki mani un brāli, kurš izmācījās par radioinženieri, vienmēr atbalstīja. Nemēģināja mani atrunāt, sakot, ka medicīna nav viegla joma. Tā pēc vidusskolas aizgāju uz Rīgas Medicīnas institūtu. Arī studijās ne vienu mirkli nebija domas, ka kaut kas nepatiktu. Visu apgūstamo uzņēmu ar prieku un lielu interesi. Protams, mācības nebija vieglas, bet vēlme visu apgūt — pietiekami liela.
Tolaik jaunajiem speciālistiem pēc studijām nebija iespējas izvēlēties, kur strādāt, bet bija nosūtījums uz konkrētu vietu. Pēc institūta septiņus gadus nostrādāju Līgatnē par iecirkņa terapeiti un Līgatnes slimnīcas galveno ārsti. Arī tas patika. Pat šķita, ka ir vieglāk, jo aiz muguras bija slimnīca. Ja sākotnēji nav skaidrs, kas ar konkrēto pacientu notiek, slimnīcā vari viņu pavērot un izdarīt jau konkrētākus slēdzienus.
Pēc tam 31 gadu esmu nostrādājusi Aizkraukles novadā par ambulances vadītāju un ģimenes ārsti. Savu ģimenes ārsta praksi sāku veidot 2000. gadā, kad arī citviet tādas veidojās. Tolaik visu darījām pašu spēkiem. Braucām uz kursiem, lai dabūtu ģimenes ārsta sertifikātu. Paralēli darbam piektdienās, sestdienās, svētdienās mācījāmies. Laukos, iespējams, tas bija vienkāršāk — uz ambulances bāzes izveidot praksi, bet arī savi līdzekļi bija daudz jāiegulda, lai praksi izveidotu. Darbs jaunizveidotajā praksē būtiski neatšķīrās no iepriekš veiktā, jo palīdzība bija jāsniedz gan bērniem, gan pieaugušajiem. Iepriekšējā darbavietā bijām saskaitījuši, ka pie manis praksē pat ir četras paaudzes. Vecākais pacients bija ļoti cienījamā vecumā — 104 gadi.
Šo gadu laikā darbavietas ir pamainītas, bet uzticīga medicīnai esmu joprojām. Paralēli jau visam apgūtajam piemācījos klāt arī sporta medicīnu. Joprojām strādāju Aizkraukles sporta skolā par ārsti. Iemesls tam varbūt bija dēla aizraušanās ar handbolu un spēlēšana Latvijas izlasē. Tā notikums pēc notikuma un visu laiku nākas kaut ko jaunu piemācīties klāt.
— Jūsu prakses un darbavietas bijušas dažādas — Līgatne, Aizkraukle un tagad — arī Talsi. Ar kādām domām jūs no Ugāles ik dienu mērojat ceļu uz Talsiem, jo pieņemu, ka šī vide nav vēl tik pazīstama!
— Jā, man Talsi ir jauna vide, kaut gan mūsu dzimtā šīs vietas tomēr ir saistītas un veidojas tāds kā aplis. Mans vecaistēvs un vecāmamma agrāk dzīvoja Valdemārpilī. Viņus kara bēgļu gaitās atdzina uz šo pusi. Tā ka, būdama vēl pavisam maziņa, maziņa, esmu bijusi Valdemārpilī. Mūsu dzimta nāk no Daugavas krastiem, no Staburaga — klinšainās puses. Taču dažādu notikumu rezultātā likteņu loki atkal ved uz šīm vietām. Izstaigāti gan Kurzemes meži, gan Abavas krasti. Man patīk skaistas vietas, un tādi ir arī Talsi. Atzīšos, šo skaisto pilsētu lēnām sāku iepazīt.
— Talsos jums prakse ir no septembra. Kāda ir interese no cilvēku puses?
— Cilvēki zvana, nāk un piesakās. Interese bija jau augustā, kad tika padzirdēts par jaunu ārsta praksi. Praktiski jau augustā tiem cilvēkiem, kas no Sabiles bija palikuši bez ģimenes ārsta, centos palīdzēt, cik vien bija iespējams. Tāpat kā līdz šim, ceru, ka arī Talsos man būs pilna ģimenes ārsta prakse — būs pacienti no dzimšanas līdz sirmam vecumam.
— Lauku apvidos ģimenes ārstu neesamība jau gadiem ir problēma. Daudzi ir pensijas vai pirmspensijas vecumā, jaunie speciālisti nenāk. Kur jūs saredzat iemeslus, kāpēc jaunie speciālisti kā ģimenes ārsti nevēlas nākt uz lauku apvidiem?
— Darba apjoms ir liels un aizvien palielinās. Jābūt lielam zināšanu apjomam, principā visās specialitātēs, jo jāsaprot, kas ar konkrēto pacientu notiek un pie kādiem speciālistiem sūtīt. Teritorijas ir plašas, pacientu skaits parasti praksēs ir pietiekami liels. Jaunie speciālisti izvēlas smalkākas un konkrētas specialitātes — dermatologs, kardiologs…
Lai kļūtu par ārstu, pietiekami ilgi jāmācās. Cilvēks pa šiem astoņiem, desmit gadiem, ko viņš pavada Rīgā vai citviet studējot, jau nodibinājis ģimeni, dažiem pat bērni jau mācās skolā, dzīvesbiedrs dabūjis labu darbu… Arī tas bieži vien attur doties strādāt uz lauku apvidiem. Man arī ir zināma ģimenes ārste, kura varētu nākt uz laukiem, bet vīrs ir labā amatā un, viņam pārnākot, nebūs līdzvērtīga darba! Nav nemaz vienkārši to visu salauzt un pārcelties. Agrāk ģimenes ārstiem bija lietas, ko garantēja. Uz mūsdienu jaunatni, kas studē medicīnu, tas, ka ir dzīvoklis, skola un bērnudārzs — īsti vairs nestrādā. Tie vairs nav bonusi. Arī man ir zināmi cilvēki, kas studē medicīnu, bet visi paliek Rīgā un izvēlas jau konkrētas specialitātes.
— Bieži vien arī vietvaras piedāvā dažādus atbalsta mehānismus jaunajiem speciālistiem medicīnas jomā — stipendijas, palīdzību prakses vietu iekārtošanā, telpu nomas atlaides…
— Protams, tas ir labi, ja cilvēks zina, ka nāks atpakaļ un šādas iespējas būs. Patiesībā visi šie bonusi nāk vismaz desmit gadus par vēlu. Arī no valsts puses vēl ir daudz darāmā, lai ģimenes ārstu prakses varētu strādāt efektīvi. Man bija divas prakses vietas. Ģimenes ārstam ir nepieciešama laba komanda. Nepieciešami ne tikai divi palīgi. Nebūtu slikti, ja ģimenes ārsts varētu atļauties reģistratoru vai lietvedi, būtu kāds cilvēks, kas kārto visus saimnieciskos darbus. Kā dakterim laukos ir bijušas situācijas, kad nākas domāt arī par malkas sagādi, kārtot saimnieciskās lietas. Ģimenes ārsts ir pats sev grāmatvedis, šoferis, kurinātājs, sētnieks… Viss uz viena cilvēka pleciem. Pilsētā varbūt ir mazliet vieglāk, kur ir īrētas telpas, jo tad daļa no šiem darbiem atkrīt.
— Atverot praksi Talsos, vai arī jums ir kāda nepieciešamība, lai turpmākais darbs būtu veiksmīgs?
— Ja runājam par aprīkojumu, tas pa šiem gadiem ir sagādāts. Izdevās atrast arī sev palīgu Talsos, kas darbu uzsāks 1. novembrī. Ar lielām pūlēm otram savam palīgam, ar ko kopā nostrādāti 30 gadi, sameklēju dzīvokli un arī pārvilināju uz Talsiem. Arī ārsta palīgus nemaz tik viegli sameklēt nav. Man jāsaka ļoti liels paldies «Talsu Veselības centra» reģistratūras darbiniekiem, kas atbalstīja, palīdzēja un ieteica, kaimiņprakses darbiniekiem. Cilvēki šeit ir atsaucīgi un palīdz iedzīvoties jaunā vietā.
— Parasti jau teic, ka kurzemnieki ir tie atturīgie, šerpie…
— Es tā neteiktu. Cilvēki šeit ir ļoti laipni un atsaucīgi, arī pacienti, kas pierakstās praksē. Līdz šim esmu šeit labi uzņemta.
— Sarunas sākumā minējāt, ka līdz pirmajam oktobrim vēl sanāks braukāt arī uz Jaunjelgavas pusi, kur līdz šim bija prakse. Tas nozīmē, ka laiks precīzi sadalīts, jo attālums ir pietiekami liels?
— Man Jaunjelgavā ir ļoti labi palīgi un tur esmu pāris reizes nedēļā, lai darbs jaunas prakses izveidē neciestu Talsos. Līdz ar prakses slēgšanu Jaunjelgavas pusē, palikuši vairāki organizatoriskie darbi. Tur esošajiem maniem pacientiem ir dots mēnesis, lai saprastu un būtu iespēja pierakstīties pie cita ģimenes ārsta. Atzīšos, ka ir pacienti, kas par manu lēmumu slēgt praksi Jaunjelgavā, ir bēdīgi. Tāpat jāsniedz konsultācijas, ko un kā labāk darīt. Šis kovid laiks palīdzēja un lika daudz vairāk lietu nokārtot arī elektroniski.
— Teicāt, ka darba ir daudz un ir dienas, kad tas beidzas pat ļoti vēlu vakarā. Vai ir laiks arī atpūtai un kādiem vaļaspriekiem?
— Man joprojām patīk un saista kulinārija un viss, kas saistīts ar mājsaimniecības jautājumiem. Patīk arī daiļdārzi un dažādi krāšņumaugi, tūrisms. Aizrauj grāmatu lasīšana, kad atliek laiks, arī kādu zeķu pāri varu uzadīt. Kulinārijas un rokdarbu prasmes ir sava veida tradīcijas, kas saglabājušās no vecmāmiņām un vecvecmāmiņām. Mums paaudžu paaudzēs ir nodotas receptes ar visām recepšu grāmatām. Līdzīgi ar rokdarbiem, jo jau skolas laikā sēdos pie stellēm un audu. Tāpat patīk uzturēties pie dabas. Esmu iepazinusi un sēnēs bijusi Ugāles mežos. Man ir arī divi bērni un trīs mazbērni, kuriem brīvajos brīžos veltu savu uzmanību. Taču jāatzīst, ka darba apjoma dēļ brīvā laika nemaz tik daudz nav!