Galvenais ir nodevusies sirds

Personības

Agnese Vīksne ir talseniece, kura soli pa solim tuvojas Dievam un atklāj tos dziļumus, ko Dievs katram, kas Viņu pieņēmis, dāvā caur Savu Dēlu Jēzu Kristu. Viņai svešs nav sociālais darbs, bet kalpošanā draudzē raksturīga uzticamība un vēlme pieaugt, ko parāda ar savu atsaucību. Un jā — vijoļspēle ir Agneses mīlestības valoda, ar ko pagodina Dievu.

— Visām attiecībām ir iesākums. Dievs pavisam noteikti ir attiecību Dievs un grib ar mums sadraudzību, nevis kaut ko formālu un sausu. Kā iesākās tavs ticības ceļš?
— Uzaugu ģimenē, kura nebija īpaši ticīga, taču Dievu nenoliedza. Nekad dzīvē nedzirdēju, ka no maniem ģimenes locekļiem kāds ko sliktu runātu par Dievu. Kā jau lielākā daļa cilvēku arī mēs Ziemassvētkos gājām uz svētku dievkalpojumiem. Tajos brīžos uz mani runāja pie altāra rakstītie Dieva vārdi: «Debesis un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs (..)» Man kā mazai meitenei tas iespiedās atmiņā, un bieži vien domāju, kā tas var būt un kā tas izskatīsies, ka Debesis vairs nebūs, bet vārdi kaut kur eksistēs Visumā!? Bija tāda kā baiļu un nedrošības sajūta, jo pēc vecāku stāstītā un pēc viņu attieksmes Dievs taču bija labs…
— Kas bija tas brīdis, kad saprati, ka Dievs patiešām ir?
— Nākamais notikums, kad sapratu, ka Dievs patiešām ir, arī bija bērnībā. Kādā televīzijas pārraidē redzēju dziedināšanas dievkalpojumu. Tās bija astoņdesmito gadu beigas, kad vēl cilvēki bija pieraduši, ka par Dievu nedrīkst runāt. Tajā no kurluma tika dziedināta nedzirdīga četrus gadus veca meitenīte, kad evaņģēlisti lūdza par viņu. Šis notikums man ļoti palika atmiņā, un savā sirdī noticēju, ka Dievs ir, kā arī redzēju to, ko Viņš spēj darīt.
— Vai tas bija tavas dzīves punkts, kad pievērsies Dievam?
— Nē, gāja gadi, bet Dievam manā dzīvē īsti nebija vietas. Jā, zināju un ticēju, ka Viņš ir, bija tāda kā bijība pret ticības lietām, par kurām nekad neatļāvos smieties vai kaut ko sliktu teikt, taču tāda īsta vajadzība pēc Viņa nebija. Tikai tad, kad biju jau pieaugusi un laulības dzīvē viss sagriezās kājām gaisā, sāku Viņam pievērsties un meklēt. Taču ticības dzīvē gāja kā pa celmiem. Bija smagi kritieni, mīļš bija grēks, tāpēc Dievs nevarēja pie manis darboties tā, kā Viņš gribētu, un sniegt tās svētības, ko Viņš man bija paredzējis.
— Kādas tam bija sekas?
— Pagāja daudzi gadi, kad sapratu, ka garīgi neaugu, pietrūka tā dzīvīguma, ko redzēju daudzu citu Dievam nodevušos kristiešu dzīvēs. Var teikt, ka tikai no 2019. gada vasaras pa īstam atgriezos pie Dieva. Viņu piedzīvoju vēlreiz un nožēloju grēkus. Ja mēs nododam savas dzīves Jēzum, tad jāsaprot, ka mēs nepiederam vairs paši sev. Mēs nevaram dzīvot ar vienu kāju pasaulē, bet ar otru — ticībā Dievam. Tas neko nedos. Tāpēc jau nenotika tā garīgā augšana, un viss stāvēja uz vietas. Vēl arī tas, ka visus šos gadus, kad biju laulībā, jutos iztukšota. Ja nav blakus īstā cilvēka un ja viņš nevēlas būt ar Dievu, bet mīl grēku, tad neko labu nevar gaidīt no tādas kopdzīves. Tāpēc pieņēmu lēmumu būt viena, nevis graut sevi un ciest tādas kopā būšanas dēļ, kas iztukšo…
— Kā dzīve ir izmainījusies pašlaik?
— Es regulāri apmeklēju draudzi, kalpoju slavēšanas grupā, dziedu, kad vajag, bet pārsvarā spēlēju vijoli. Jā, vijole man ir kas sevišķs. Šī ir man īpaša dāvana no Dieva, jo neesmu mācījusies mūzikas skolā ne vienu dienu, taču visu savu bērnību vēlējos mācīties spēlēt šo mūzikas instrumentu. Kad vijole man iepatikās, tad jau bija par vēlu sākt to mācīties spēlēt. Man bija apmēram 11 gadu, bet, kā zināms, vijoli jāsāk mācīties spēlēt pēc iespējas ātrāk. Bet atceros, ka nebija nevienas dienas, kad nedomāju par vijoli un domās neiztēlojos, kā to turu rokās un kā spēlēju. Man tik ļoti gribējās šo skaisto instrumentu, ka bērnībā es to mēģināju meistarot pati — no kartona, protams, vēlāk no finiera, kad tas sāk dalīties pa loksnēm. Agrāk, kad bija pieejami ieraksti platēs, es klausījos vissarežģītākās simfonijas, lai tikai dzirdētu vijoles skaņas. Laikam tā arī tā absolūtā muzikālā dzirde attīstījās, jo, kad man pienāca 23 gadi, tikai tad man bija iespēja pirmoreiz mūžā paņemt rokās īstu vijoli. Un, man par izbrīnu, es uz pirmo varēju izčīgāt dziesmu «Kur tu teci, gailīt(i)?». Nu, lūk, kā vēlāk izrādījās, Dievam bija savs plāns pie manis šajā ziņā. Viņš var lietot arī tādus, kas nav gājuši mūzikas skolā, kā tas bija manā gadījumā. Galvenais ir nodevusies sirds. Te jāpiemin arī tas, ka es visus šos gadus esmu bijusi ļoti klusa un kautrīga, nekad savu darbību nesaistīju ar dziedāšanu vai spēlēšanu publikas priekšā, kaut gan sirds dziļumos to patiesi vēlējos. Dievs redz un dzird visapslēptākās domas, redz sirdi. Pirms trim gadiem, kad šad tad gāju uz Kristīgās sadraudzības draudzi, mācītājam Ilmāram Dievs ielika sirdī apmaksāt man vijoles apmācību pie vijoles skolotājas Andas Kostandas, taču tas sanāca tikai četrus mēnešus, jo biju atradusi darbu Veģu sociālās aprūpes centrā par sociālo darbinieku. Savukārt skolotāja nevarēja vakaros mani pieņemt nodarbībās, jo viņa strādāja mūzikas skolā, bet sestdienās un svētdienās bija aizņemta. Tā kā man nācās iztikt ar to, ko biju paspējusi iemācīties un šīs prasmes uzturēt.
— Vai sanāk? Un kas tevi iedrošināja pārkāpt kautrīguma slieksnim?
— Pirms apmēram pusotra gada piepildījās manas visdziļākās sirds ilgas. Radās iespēja sākt apmācības draudzē tieši slavēšanas kalpošanā. Tas viss bija tik interesanti! Dievs paceļ pamazām, ievirza visā tajā tā, ka tu nemaz nepamani, ka sāc dziedāt uz skatuves publikas priekšā. Citiem tas varbūt nav nekas sevišķs, bet man tie ir bijuši milzu kompleksi, un pirms šī visa es nekad nebiju iedomājusies, ka tajā visā jutīšos kā zivs ūdenī. Es ļoti mīlu šo kalpošanu. Gada laikā, kopš sāku draudzē spēlēt vijoli, šajā ziņā esmu augusi. Mācos klausīties, kā Dievs mani vada, jo spēlēt draudzē — tas nav nekāds koncerts, kur iemācās dziesmas un perfekti nodzied un nospēlē. Te jāmāk sadzirdēt un sajust, kā vada Svētais Gars, un tas ir jāmācās. Tas nav stāsts par to, lai izpatiktu cilvēkiem un gūtu atzinību. Tā nebūtu pareizā motivācija. Svarīgākais, lai Dievs var mani lietot, lai caur to, ko daru, tiktu aizskartas cilvēku sirdis, Dievs viņiem varētu pieskarties, varbūt pat saņemt dziedināšanu, ja nepieciešams. Tāpēc ļoti svarīga ir nodošanās Dievam, regulāras attiecības ar Viņu, tīra sirds, brīvība no elkiem.
— Tev par elkiem ir īpašs stāsts. Citreiz cilvēks pat neapzinās, ka kalpo elkiem, un ir sasiets to važās, jo neredz sevi ne no malas, nedz arī Dieva Vārda gaismā.
— Brīvība no elkiem — tā ir aktuāla tēma. Kā jau pieminēju, daudzus gadus biju laulībā, kurā nejutos laimīga, bet gluži pretēji — šīs attiecības mani iztukšoja. Pēc šķiršanās grūti bija būt vienai — vēlējos cilvēku, ar kuru man būtu interesanti, ar kuru būtu kaut kas kopīgs arī garīgi, nevis, ka tikai saistītu tas, ka ir kopīgi bērni, un viss. Taču vienmēr sanāca tā, ka jaunās attiecības izjuka, atstājot rētas sirdī, un katru reizi arvien dziļākas. Un katrā šādā reizē par sevi atgādināja diska trūce, turklāt sāpes bija neciešamas. Ārsti nevarēja noteikt, kas par iemeslu, jo darīju visu, ko viņi lika, — vingroju, gāju uz procedūrām, dzēru zāles. Kad cilvēks kaut ko sasit vai salauž, piemēram, roku, tas sāp uz to periodu, kamēr sadzīst pilnībā. Bet ar rētām, kas ir sirdī, tas nav tik vienkārši, jo tās tur paliek. Katrs nākamais cilvēks, ar kuru tiek veidotas attiecības, ir tikai kā plāksteris — rēta nekur nepaliek, tā tur ir. Un, tiklīdz atkal kārtējo reizi izjūk attiecības, tad sāpes kļūst arvien stiprākas un pat nepanesamas. Es to piedzīvoju un teicu sev, ka būtu gatava darīt vienalga, ko, lai tikai tas viss beigtos un man nesāpētu.
Kādā svētdienas dievkalpojumā runāja par elkdievību un to, ko tas īsti nozīmē un kā tas izpaužas cilvēku dzīvē. Tajā reizē šis vārds «elkdievība» man tik ļoti iespiedās prātā, ka sapratu, ka šis ir arī mans gadījums — es biju skrējusi pakaļ attiecībām vairāk, nekā veltīju laiku Dievam. Un kā lasām Bībelē, Dievs ir mīlošs Debesu Tēvs, bet Viņš ir arī greizsirdīgs Dievs, kurš vēlas, lai katra ticīgā dzīvē Viņš ieņemtu pirmo vietu. Jau agrāk Dievs par šo lietu mani bija uzrunājis, bet es to neņēmu vērā, jo gribēju otru cilvēku. Taču šoreiz laikam bija pienākusi īstā reize, kad biju spējīga ieklausīties tajā, ko Dievs jau sen man vēlējās pateikt. Šis vārds «elks» uz mani runāja kliedzoši, ka pamodos kā no miega. Dievs nekad nav vēlējies, lai mums sāpētu. Mēs paši izdarām nepareizās izvēles un tā rezultātā ciešam. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi sagaidīt to otru cilvēku no Dieva. Kādā veidā tas notiks, tas ir Viņa ziņā. Bet nepieciešams lūgt pēc tā un arī sagaidīt, nevis kā aklam dzīties pēc vēja. Cik daudzi cilvēki kļūdās šajā ziņā! Pasaulē tas ir tik pašsaprotami, kad divi cilvēki sāk dzīvot kopā un pamēģina, vai saskanēs ar to cilvēku vai ne. Beigās atjēdzas, ka ir kopā ar pilnīgi svešu cilvēku, ar kuru nekas nesaista, ir tikai kopīgi bērni, un tas arī viss. Bet Dievs ir paredzējis pavisam citādāk. Šī dzīšanās pēc attiecībām bija kļuvusi man par elku. Un tas ir postoši un atstāj sekas. Paldies Dievam, ka Viņš runā un nekad nenokavē, un iedod brīvību.