«Sociālā neapmierinātība briest arvien lielāka»

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Pandēmijas ietekmē problēmas saasinājušās teju visās sabiedrības grupās — reti kura ikdiena un dzīves ritms palicis nemainīgs. Prātojot, kā pārdzīvot šo ekonomiski un psiholoģiski sarežģīto laiku, mēdzam aizmirst par mazāk aizsargāto sabiedrības grupu — cilvēkiem ar invaliditāti, kuru dzīvi apgrūtinājuši vēl citi, ne mazāk sarežģīti apstākļi. Invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis atzīst, ka vajadzības pandēmijas laikā nav mainījušās, tās vēl skaidrāk iezīmējušas jomas, kurās jānāk pārmaiņām.

Sarunas ievaddaļā I. Balodis uzsvēra, ka cilvēkiem ar redzes traucējumiem, kustību traucējumiem, saslimšanām un intelektuālās attīstības traucējumiem, tāpat kā visiem pārējiem, saistībā ar «Covid-19» ir ļoti daudz neskaidrību. «Pandēmijai sākoties, mēs apvienībā «Apeirons» sniedzām skaidrojumu par to, ko pandēmija nozīmē un kā rīkoties. Valsts un pašvaldība nebija gatavas sniegt pakalpojumus, kas cilvēkiem bija vajadzīgi sadzīves lietās. Daudzi nāca uz mūsu biroju, jo nemācēja samaksāt rēķinus. Mums bija rindas, gandrīz vai grafiks, cilvēki nāca, drukājām rēķinus, palīdzējām samaksāt par telefonu, apkuri, televīziju, internetu… Cilvēkiem, kuri ikdienā darbojas ar datoriem, tā šķiet pašsaprotama lieta, bet cilvēkiem, kuri internetā ieiet vienreiz mēnesī, tā ir liela problēma. Kopš pandēmijas sākuma ir pagājis pusotrs gads, esam iesaistījušies dažādās darba grupās, kur runājam par to, kādas cilvēkiem ar invaliditāti ir digitālās prasmes. Tādu pētījumu nav, bet mūsu novērojumi rāda, ka cilvēkiem ar invaliditāti uzrakstīt vēstuli vai iesniegumu bieži vien ir ārkārtīgi sarežģīti. Nepaļaušanās un nedrošība šo cilvēku vidū jau tāpat ir diezgan izplatīta, līdz ar to lūgt palīdzību nav vienkārši,» problēmu ieskicēja I. Balodis.
Informācija — sarežģīta un trauksmaina
Par vēl vienu apgrūtinājumu viņš sauc diskutablu un trauksmainu informāciju sociālajos tīklos. «Vienreiz sociālajā tīklā paskatoties kaut ko negatīvu par vakcīnām, turpmāk sociālie tīkli piedāvās tikai šāda veida informāciju. Arī tas rada zināmu spriedzi. Diezgan daudz cilvēku ar invaliditāti nevakcinējas, jo informācija ir haotiska un daudziem nav skaidrību, vai pie konkrētās invaliditātes vai saslimšanas vakcinēšanās ir ieteicama. Trūkst pētījumu un ārstu skaidrojuma par vakcīnas ietekmi. Arī izskanējušās ziņas par trombu veidošanos uzticēšanos nekādā veidā neveicina. No valsts puses šajā neziņas pilnajā laikā pietrūka saprotamas, uzticamas informācijas. Lielajā informācijas gūzmā varēja viegli apjukt. Valdība nemācēja pietiekami veiksmīgi nodot galveno vēsti. Ir svarīgi izskaidrot, kāpēc kaut kas tiek darīts un kāds būs ieguvums. Bieži vien skaidrojumi vai nosacījumi tika pasniegti ļoti sarežģītā valodā. Pietrūka komunikācijas vieglā, saprotamā valodā. Mēs no savas puses mēģinājām tulkot to, ko saka oficiālie varas pārstāvji, lai vienkāršais cilvēks saprastu, ko tas nozīmē. Tagad situācija ir nedaudz uzlabojusies, bet sākumā aiz terminiem un sarežģītām teikumu konstrukcijām slēpās neziņa.
Kolēģi no Latvijas Nedzirdīgo savienības uzsvēra, ka pietrūkst informācijas zīmju valodā. Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kuriem dzimtā valoda ir nevis latviešu vai krievu, bet zīmju valoda, tā ir diezgan liela problēma. Informācijas apjoms, kas viņiem ir pieejams, ir diezgan bēdīgs — no visām Latvijas Televīzijas ziņām tulkojums zīmju valodā varētu būt nodrošināts tikai piecos procentos gadījumu. Šai grupai viss, ko saka preses konferencēs un rāda interneta portālos, paslīd garām. Mēs esam daudz runājuši par to, ka zīmju valodas tulkam vajadzētu būt pie visiem oficiālajiem paziņojumiem, kur valsts, Ministru kabinets, Saeima vai citas atbildīgas amatpersonas runā par nopietnām lietām, sevišķi krīzes un pandēmijas laikā,» atzina «Apeirons» valdes priekšsēdētājs.
Pieteikšanās uz vizīti — neiespējamā misija
Viņš uzsvēra, ka vajadzības pandēmijas laikā nav mainījušās, — ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti, ir vajadzīgs aprūpes vai auklītes pakalpojums un aktuāls vēl aizvien ir darba jautājums. «Pandēmijas laiks nekādā veidā neuzlaboja nodarbinātības situāciju. Mums joprojām nav skaidras politikas, kādā veidā darba devēji, pieņemot cilvēkus ar invaliditāti, tiek atbalstīti no valsts puses. Labklājības ministrijai jādomā, kā motivēt darba devējus. Atrast darbu pandēmijas laikā ir ļoti grūti — tā ir viena no lielākajām problēmām, ar ko esam sastapušies. Darba devējiem ir grūti pieņemt, ka cilvēks ar invaliditāti varētu būt piemērots darbinieks. Ja sākumā pietrūkst klātbūtnes, saskarsmes un ievadīšana darbā nenotiek tā, kā tam vajadzētu notikt, rezultāti nebūs tādi, uz kādiem darba devējs būs cerējis.
Cilvēkiem ir grūti izdzīvot ar pensiju vai dzīvot tikai uz sociālās palīdzības rēķina, kas ne vienmēr ir iespējams. Liela daļa sociālo dienestu pandēmijas laikā bija aizvērti, vismaz sākuma periodā. Arī ārstu pakalpojumi bija kritiski maz pieejami. Ne visi medicīnas darbinieki strādāja un pieņēma ikdienas parastajā ritmā, līdz ar to veidojās situācija, kad ārsts ir nepieciešams tūlīt un tagad, bet viņu var dabūt tikai pēc sešiem, septiņiem, astoņiem mēnešiem, kad problēma jau ir 15 reizes lielāka. Regulāra ārstu apmeklēšana pie noteiktas invaliditātes tāpat ir vajadzīga, bet pandēmijas laikā tas nebija iespējams. Pieteikties uz vizīti bija gandrīz vai neiespējamā misija. Vēl nav parādījušies dati, statistika par to, kā pandēmija ir ietekmējusi cilvēku fizisko veselību pie noteiktas invaliditātes, bet ietekme ir jūtama. Tā ir problēma, par ko daudz nerunā, cilvēki mēģina cīnīties un runāt par šīm lietām savā starpā, bet sociālā neapmierinātība briest arvien lielāka. Nepalīdz arī tas, ka sabiedrība tiek šķelta, — parādās diskriminācija ne tikai pēc veselības stāvokļa, bet arī vakcinācijas statusa. Cilvēki ir neizpratnē, par ko valsts domā un vai kāds vispār domā, kā jūtas cilvēki ar invaliditāti.
Daudz kas atkarīgs no attieksmes
Bēdīga situācija iezīmējas arī vides pieejamības jomā. Vides pieejamībai jābūt nodrošinātai ikvienā vietā un pasākumā. Mēģinājām runāt, stāstīt un teikt, ka analīžu nodošanas punktiem jābūt pieejamiem gan cilvēkam ratiņkrēslā, gan vecākiem ar mazu bērniņu, bet dzirdīgas ausis mūs nesadzirdēja. Diemžēl vides pieejamība tiem, kas to nodrošina, nav tik svarīga — gan jau kaut kā, bet ir arī labas lietas, kas valstī ir notikušas. Šoruden ir sākusi darboties pieejama starppilsētu sabiedriskā transporta sistēma — auto transporta pārvadātājiem ir jānodrošina pieejami autobusi, kas cilvēkus pārvadās no vienas pilsētas uz citu. Jāskatās, kā tas būs reālajā dzīvē, bet uz papīra izskatās ļoti labi. Daudz ko vēl vajadzētu uzlabot, bet pagaidām liekas cerīgi. Parādās autobusi, kuros var iekļūt ne tikai ar ratiņkrēslu, bet vajadzības gadījumā izmantot arī pacēlāju, līdz ar to arī vecāka gadagājuma cilvēkiem ir daudz vienkāršāk. Skatīsimies, kā tas attīstīsies, daudz kas būs atkarīgs no attieksmes — vai pacēlājus izmantos, vai šoferim būs laika to darīt un vai viņš mācēs to darīt,» pārdomās dalījās I. Balodis.
Trūka atbalsta pakalpojumu un drošības sajūtas
Runājot par to, kā pandēmija cilvēkus ar īpašām vajadzībām ietekmē emocionālajā un psiholoģiskajā ziņā, viņš atzina, ka viens no galvenajiem satraukuma iemesliem ir bailes par veselību. Nemitīgi tiek uzsvērts, ka cilvēki ar veselības problēmām ir īpaši pakļauti smagākai slimības norisei un arī vakcīnu jautājumā vēl ir gana daudz neskaidrību. «Tā ir kopējā neskaidrība par vakcīnu kā tādu. Īpaši tas aizskar, ja par tavu invaliditāti neviens nepastāsta. Slimības ir daudz un dažādas. Cilvēkiem nav pārliecības, ka viņiem viss būs kārtībā, tāpēc viņi izvēlas nogaidīt. «Covid­-19» skāra arī sociālās aprūpes iestādes, bet Labklājības ministrija diezgan veiksmīgi reaģēja — pēc skandalozākajiem un skaļākajiem gadījumiem situācija krasi uzlabojās. Pirmajā pusgadā, kad pandēmija sākās, neviens īsti nezināja, kā pareizi rīkoties. Cilvēki cēla trauksmi, masu mediji par to runāja, un valsts iekārta izstrādāja noteikumus jeb algoritmus, kā pareizi aprūpēt cilvēkus. Tā ir iestādes atbildība par to, kā šis darbs tiek organizēts. Nedomāju, ka cilvēkus ar invaliditāti notiekošais psiholoģiskajā ziņā skāra vairāk nekā pārējo sabiedrības daļu, bet ietekmēja noteikti. Invaliditāte ir viens no papildu apgrūtinājumiem. Ir telefons, pa kuru var piezvanīt, ar kādu aprunāties, bet nav atbalsta pakalpojumu, kas bija nepieciešami, lai ikdienā varētu normāli dzīvot. Tas pats ir ar ārstu apmeklējumu. Trūka apziņas — ja gadījumā man pēkšņi kaut kas notiks, varēšu aiziet pie ārsta pakonsultēties. Tas viss, protams, padziļināja vientulības sajūtu, trauksmainību un depresiju.
Izlaistais gads radījis lielu robu
Arī skolēniem pandēmijā nav klājies viegli. No vienas puses, varam priecāties, jo 1. septembrī bērni atkal varēja tikties, bet, no otras puses, par bērniem ar invaliditāti tika aizmirsts — ne visiem cilvēkiem degunā var iebāzt testa puļķīti. Var taču pakonsultēties ar organizācijām, painteresēties, kā tas būtu labāk izdarāms, kā šis process tiek organizēts speciālajās skolās, vai viss ir kārtībā, vai vecāki tiek galā, vai pasniedzēji tiek galā, vai nevajag kaut ko pamainīt… Skola notika attālināti, un bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem tas neko labu nedeva. Nav iespējams apgūt socializēšanās prasmes caur datoru, ļoti svarīgs ir tiešais kontakts, būšana kopā ar pārējiem bērniem, skolotāju… Bērni ar invaliditāti nemācās augstāko matemātiku, fiziku vai ķīmiju, bet gan elementāras lietas, kurām ārkārtīgi liela nozīme ir tieši klātienē. Izlaistais gads ir radījis diezgan lielu robu. Sēžot mājās gandrīz veselu gadu, cilvēks sāk ierūsēt un progress, ko izdevies panākt ar fizioterapeitu un ergoterapeitu palīdzību, pazūd. Vesels bērns vēl var aizskriet kaut kur, bet, ja tev ir invaliditāte, tas ir daudz sarežģītāk izdarāms,» apliecināja I. Balodis.
Ar lielākiem vai mazākiem apgrūtinājumiem aizvadītā gada laikā sastapušies ne vien cilvēki ar invaliditāti, bet arī nevalstiskās organizācijas. Daudzas organizācijas uz laiku apstādinājušas savu darbību, jo pasākumu organizēšana nebija iespējama. «Apeironā» tikmēr nodrošināti sociālie pakalpojumi — auklītes pakalpojumi un aprūpes pakalpojumi ģimenēm, kurās ir bērni ar invaliditāti, kā arī organizētas diskusijas un informatīvās dienas. «Mēģinājām izglītot cilvēkus par dažādiem jautājumiem un rīkojām rīta rosmes. Arī citas organizācijas domāja par aktivitātēm, kur cilvēkus vismaz attālināti iesaistīt.
«Covid-19» sākumā palīdzējām uzņēmumiem ar skanēšanas pakalpojumiem. Ir svarīgi saglabāt sociālo aktivitāti, lai nav tā, ka organizācijas iznīkst, jo zināmu laika periodu neko nevar darīt. Kaut arī organizācijas neko neražo, ir svarīgi, lai cilvēkiem šī atbalsta sistēma būtu un lai tiktu nodrošināta sociālā mijiedarbība. Vientulības sajūtu nekliedēs ne sociālie dienesti, ne valsts pārstāvji.»