Kad bijis grūti, bet kļuvis vēl grūtāk

Žurnālista viedoklis

Par psiholoģisko aspektu pandēmijas laikā, šķiet, teju katrs pateiktu, ka tas ir bijis un varbūt vēl ir kā nelabs fons ikdienai, jo nezināšana, daudzie viedokļi, kas radījuši haosu informācijas laukā, tāpat bailes kā papildu nasta spiedusi sabiedrības apziņu. Neapšaubāmi, katram ir savs viedoklis, bet, lasot sociālos tīklos un runājot ar paziņām, kurām veselības stāvokļa dēļ ir piešķirta invaliditāte, visi kā viens teic, ka pandēmijas apstākļos kļuvis tikai smagāk, jo nošķirtība, norobežošanās, kas jau tā ir raksturīgāka šai sabiedrības daļai, spiedusi smagāk. Patiesībā grūti jau pat iedomāties, kā jūtas cilvēki, kuriem, piemēram, ir funkcionālie traucējumi, šķietami normālā ikdienā, tāpēc par lielo ierobežojumu laiku spriest ir vēl grūtāk.
Sarunā ar divu bērnu, kuriem ir funkcionālie traucējumi, mammu, atklājās, ka pat šķietama pastaiga var sagādāt grūtības, ja automašīnas novietotas tā, ka kājām gājējam jāiet riņķī, lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B, ko ar invalīda ratiem izdarīt praktiski nav iespējams, tāpat bijuši gadījumi, ka cilvēks ratiņkrēslā, cenšoties tikt uz trotuāra, nonāk nožēlojamā situācijā, jo pats to nemaz nav spējīgs izdarīt. Patiešām, cik noderīgi būtu, ja tie, kas veic remontdarbus vai būvē ko jaunu, praktiski paši iesēstos ratiņos un izbrauktu, lai redzētu, vai tas, kas uzlikts uz papīra, ir praktiski funkcionāls arī dzīvē. Citādāk šķiet, ka tāda ķeksīšu padarīšana ir tie mūsu projekti, darīšanas un daudz kas cits. Tos pēdējā laikā dzirdu pārāk daudz, lai laistu gar ausīm. Ja «uz papīra» skaitās, ka vide piemērota cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem, bet, kad aizej un pārbaudi dzīvē un saproti, ka nekas tur patiesībā nav un situācija diezgan bēdīga, tad tas jau liek padomāt un klauvēt pie atbildīgo personu sirdsapziņas. Tāda piekļuve «Covid-19» testu nodošanas punktiem ir nieks, ja salīdzina ar pārējiem šķēršļiem un nepilnībām.
Šī tēma par cilvēkiem ar invaliditāti pandēmijas laikā patiesībā lika pavērties uz līdzcilvēkiem, pajautājot sev, cik bieži vispār gada laikā esmu redzējusi cilvēku ratiņkrēslā? Un kāpēc šos cilvēkus tik reti redzam? Un ne jau tikai pandēmijas laikā. Vai tad viņu nav? Ir! Tikai kaut kādu iemelsu dēļ viņi ir izolējušies. Atminos, ka Zviedrijas nelielā apdzīvotā vietā tirdzniecības centriņš allaž bija pilns ar cilvēkiem ratiņkrēslā. Biju tik ļoti pārsteigta, ka acis nevarēju nolaist, jo šeit Latvijā neko tādu neredzēsi. Skatījos, kā tāda neriktīga, jo patiesi — ratiņi pēc ratiņiem braukāja garām, kuros sēdēja priecīgi cilvēki. Kāds tika stumts, kāds brauca pats, bet tas viss bija iederīgs ikdienas ritmā un ne ar ko nebija ierindots kādā neriktīgā kategorijā, kā, ja runājam atklāti, bieži vien var just mūsu zemē, kad cilvēks ar invaliditāti ir kaut kas nepilnīgāks un nav tik augstas «klases». Protams, mēs sitīsim dūri pie krūts un teiksim, ka tā taču nav, bet pavērosim tad paši sevi, ieraugot, piemēram, bērnu ar cerebrālo trieku vai cilvēku bez kājas vai ar protēzi. Un tas ļaus mums ieraudzīt sevi spogulī.
Vēl aktuāla problēma ir moderno viedierīču pieejamība, un šajā pandēmijas laikā, kad bija slēgti dažādi pakalpojumi, nācās rēķinus maksāt internetā, kas sagādāja lieku stresu daudziem senioriem, kuriem tādu ierīču nav un īsti nekad nav bijusi vajadzība pēc tām. Un reālu risinājumu vientuļiem cilvēkiem nemaz nav, kā saziņa ar kādu, kas var palīdzēt, taču, kā kāds var to izdarīt, ja bija liegums tikties? Atminos, cik sarežģīti stresainā situācijā bija saprast, ko darīt ar bankas automātā atstātu maksājumu karti, jo sazvanīt banku nebija iespējams un klātienes pakalpojumi bija ar iepriekšēju pierakstu. Tad varam tikai iedomāties, kāds stress ir vecākam cilvēkam, kurš nesaprot, kā var samaksāt rēķinus.
Tas, ka gatavi šādām negaidītām situācijām mēs nebijām un neesam, un diez vai tik ātri būsim, ir skaidrāks par skaidru, jo pašos pamatos jau ir lieli robi, proti, attieksmē un saprašanā par to, kas patiesībā ir cilvēks un ka nekāds fiziskais stāvoklis, kādā viņš atrodas, nemaina viņa vērtību.