Vai būs tā, kā jau bija?

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Ir iesācies jauns mācību gads, kas noteikti bija gaidītāks nekā citi iepriekšējie, jo socializēšanās un klātienes saziņa bija iztrūkstoša fizioloģiska vajadzība, sākot no 2019./2020. mācību gada marta un visu pagājušo mācību gadu ar maziem pārtraukumiem. 

Pašreizējā situācija valstī, kad notiek klātienes mācības, var izmainīties kuru katru brīdi un plānot klātienes skolas mācību procesu ilgtermiņā nevar, lai cik ļoti arī gribētos stabilitāti. 9. septembra vakarā, ielūkojoties SPKC saslimšanas gadījumu Latvijā izplatības kartē, redzami dati, ka Talsu novads Kurzemē ir iekrāsots tumšākajā krāsā, norādot, ka šeit ir salīdzinoši lielāks saslimušo skaits nekā blakus novados.
Lai uzzinātu, kā uz mācību gada iesākumu raugās dažādas izglītības procesā iesaistītās puses, «Talsu Vēstis» sazinājās ar Talsu novada izglītības pārvaldes vadītāja vietnieci Inesi Cauni, skolēniem, vecākiem un pedagogu. Lai gan katram ir savs stāsts, kas atšķiras no citu pieredzētā, tomēr nelielu ieskatu varam gūt, lai izdarītu kādus secinājumus.

Jaunais 2021./ 2022. mācību gads Talsu novada izglītības iestādēs
Inese Caune informē, ka šajā mācību gadā izglītības iestādēs jo-projām aktuāli būs MK 2020. gada 9. jūnija noteikumi nr. 360 «Epidemioloģiskās drošības pasākumi «Covid-19» infekcijas izplatības ierobežošanai», kas regulē to, kā tiek organizēts izglītības un sporta process (skolēnu un nevakcinēto pedagogu un izglītības iestāžu darbinieku iknedēļas testēšanu, masku un citu pretepidēmijas pasākumu ieviešanu). Ja izglītības iestādē tiek konstatēta saslimstība ar «Covid-19», tad izglītības iestāžu vadītājam kopā ar pašvaldību ir jālemj par to, kā turpmāk tiks organizētas mācības.
— Ir kādas izmaiņas izglītības jomā, ko ieviesis apvienotais Talsu novads? 
— Mācību gadam sākoties, lielas izmaiņas nav notikušas. Strukturāli gandrīz visas apvienotā novada izglītības iestādes uzsāk darbu tādā pašā formā kā iepriekšējā mācību gadā. Pagājušajā gadā pēdējo reizi valsts pārbaudījumus kārtoja PIKC Rīgas Valsts tehnikuma Laidzes struktūrvienības absolventi — šī filiāle tika slēgta. Virbu sākumskolā un Lībagu sākumskolā ir nomainījušies skolas direktori. Virbu sākumskolā šo amata vietu ieņēma S. Bērziņa, savukārt Lībagu sākumskolā direktora pienākumus pašreiz pilda E. Krūkle.
— Cik skolēnu un cik pirmklasnieku sākuši skolas gaitas Talsu novadā? 
— Apvienotajā novadā 1. klasē skolas gaitas šogad uzsākuši 332 bērni, savukārt kopumā Talsu novadā no 1. līdz 12. klasei šogad izglītojas 5222 skolēni.
— Vai ir skolas, kurās trūkst pedagogu? 
— Pedagogu trūkums veidojas ik pa brīdim, pašreiz pirmsskolās ir aktuālas pirmsskolas un pirmsskolas mūzikas pedagogu vakances, savukārt skolās pirms mācību gada sākuma meklēja matemātikas un angļu valodas skolotājus. Skolas aktīvi uzrunā pedagogus, un tos arī izdodas atrast.
— Vai ir paredzētas vai jau bijušas kādas konferences novada pedagogiem pirms jaunā mācību gada, kā tas bijis iepriekš? 
— Pirms mācību gada sākuma bija plānots klātienē tikties gan pirmsskolu, gan skolu administrāciju komandām, tomēr, ievērojot epidemioloģiskos ierobežojumus, tas nebija pilnībā iespējams. Skolu administrāciju ikgadējās konferences dienā, 25. augustā, nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ mums nācās klātienes tikšanos pārcelt uz tiešsaisti, savukārt pirmsskolu administrācijas tikšanās notika klātienē 27. augustā. Lai tomēr rastu iespēju skolu administrācijas komandām tikties klātienē, ļoti ceram uz piemērotiem laikapstākļiem un atbilstošu vietu septembra otrā pusē. Plānots, ka izcilāko pedagogu apbalvošana notiks septembra beigās vai oktobra sākumā, tomēr par tās formu vēl grūti spriest.
— Vai ir kādas ģimenes, kas sakarā ar «Covid-19» haosu vai kādu citu iemeslu dēļ mainījušas bērnu apmācības formu šajā mācību gadā, aizejot, piemēram, tālmācībā vai mājmācībā? 
— Jā, novadā ir bērni, kuri dažādu ģimenes apsvērumu dēļ šajā mācību gadā ir izvēlējušies mācīties mājmācības vai tālmācības formā. Šo bērnu nav daudz, jaunajā mācību gadā tikai daži, un, īstenojot apmācību ģimenē, bērniem joprojām laiku pa laikam ir jāsazinās ar skolu un jāpārbauda savas zināšanas, lai esam droši, ka mācību process ir sekmīgs.
— Vai iknedēļas siekalu testa nodošana skolēniem nav vēl viens stresa faktors?
— Protams, tas ir papildu stress un slogs, tomēr to nosaka likums. Skolām ir jāorganizē bērnu un pedagogu savlaicīga ierašanās uz testu un droša tā norise. Pirmās nedēļas bija satraukumu pilnas, jo šīs masveida testēšanas ir papildu slodze visām iesaistītajām pusēm, tomēr tiek solīts, ka drīz tas noregulēsies.

​VIEDOKLI IZSAKA SKOLĒNI, VECĀKI UN PEDAGOGS

Santa Krūmiņa, skolotāja ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi:
«Ļoti gaidīju pirmo tikšanos pēc ilgām attālinātajām mācībām, jo, manuprāt, arī komunikācija, savstarpējā sadarbība, mijiedarbība citam ar citu ir tikpat svarīga, cik mācību apguve. Pamanīju, ka 1. septembrī skolēni bija tādi mazliet bijīgi, jo ilgi nebija tikušies, klasē arī trīs jauni skolēni, kuriem jāiejūtas. Pa šo laiku skolēni paaugušies, daļa kļuvuši nopietnāki. Šodien jau aizvadīta piektā mācību diena, un varu teikt, ka skolēni jau iejutušies, ir draudzīgi, griboši sadarboties, piedalīties kādu pasākumu organizēšanā, ir atvērti, uzklausa. Protams, ir arī izņēmumi, kuriem vairākas reizes jāaizrāda vai jāapsauc, bet tādu skolēnu nav daudz. Domāju, ka skolēni novērtē kopā būšanu, kā arī mācības klātienē. Būtiskas izmaiņas pēc atšķirtības perioda nesaskatu. Šogad jāstrādā pie tiem pašiem audzināšanas mērķiem un uzdevumiem, kā iepriekš, jo attālināto mācību periodā nevarēju tos īstenot.
Runājot par mācību sasniegumiem, ir skolēni, kuriem akadēmiskās zināšanas ir pasliktinājušās, it īpaši rakstīšanas prasmes. Kaut arī 12. klases skolēniem bija augsti rezultāti angļu valodas eksāmenā, rakstīšanas daļā vidēji bija vismazākie procenti. Tas nozīmē, ka attālinātajā mācību procesā skolēni maz rakstījuši, nav pievērsuši uzmanību kādām būtiskām lietām. Izaugsme un attīstība notiek tikai tad, ja dara. Attālinātajās mācībās skolēniem grūtāk apgūt mācību vielu, ir sevi jāpiespiež izdarīt pēc iespējas labāk, jāmācās patstāvīgi, daudziem nav attīstīta pašvadīta mācīšanās, kad skolēnam pašam jāizvirza mērķi, kas jāattīsta vai jāpilnveido, un skolēns pats izvirza uzdevumus, ar kādiem viņš šo savu mērķi sasniegs, tāpat daļa skolēnu nespēj mācīties patstāvīgi. Ir vajadzīga palīdzība un atbalsts.»
Supes ģimene, kurā bērni skolojas mājmācībā:
«Kad sākās pandēmija, mēs, ģimene, kura bērnus skolo mājās, jutāmies kā drošā zemūdenē, kamēr apkārt trakoja vētra. Mums ikdienā nekas nemainījās. Turpinājām sadarboties ar savu skolu, mācījāmies kā līdz šim. Treniņu vietā turpinājām būt aktīvi un gājām pārgājienos, braukājām ar riteņiem. Mākslu un mūziku apguvām ar skolotāju attālinātu palīdzību. Mums, vecākiem, un arī bērniem izpalika trauksme, satraukums, neziņa par jauno sistēmu un kārtību. Arī šogad bērni mācās tālmācībā, tāpēc ja atkal viss tiks apstādināts, tas nespēs mūs «izsist no sliedēm», jo ikdienas ritms ir zināms. Tas prasa disciplīnu, sadarbību citam ar citu un neatlaidību. Bet mēs kā ģimene šajā situācijā jūtamies kā ieguvēji.»
Baiba Zandberga, trīs skolēnu mamma:
«Šis laiks, kad īsti nav zināms, kas mūs sagaida pēc dienas, nedēļas vai mēneša, ir apgrūtinošs. Par brīvlaiku plānošanu vispār nevar būt ne runas. Jābūt gataviem, ka jebkurā brīdī normālais dzīves ritms tiks apturēts, lai kā mums tas nepatīk vai to nevēlamies. Iepriekšējā pieredze attālinātajā mācību laikā rāda, ka tas ir iespējams, bet ar grūtībām gan skolēniem, gan skolotājiem, gan vecākiem. Ne visi bērni ir spējīgi patstāvīgi mācīties un apgūt mācību vielu bez skolotāja klātbūtnes. Maniem bērniem ļoti svarīga ir skolotāju, klasesbiedru un treniņu biedru klātesamība. Iepriekšējo mācību semestri pilnībā uzticēju bērniem pašiem. Bērni kļuva patstāvīgi, paši plānoja savu laiku, paši zoomojās. Reizēm ar grūtībām, bet, kā redzams, uz nākamo klasi ir pārcelti visi. Noteikti, mācoties klātienē, sekmes būtu daudz labākas. Vai šajā attālinātajā mācību laikā bērnu mācīšanās ir kvalitatīva? Viennozīmīgi — nē! Ne mazāk svarīgs ir pavadītais laiks pēc mācību stundām. Visu cieņu mūsu Talsu novada sporta skolas treneriem. Lai vai kā un kur, bet bērniem tika dota iespēja pēcpusdienas pavadīt, aktīvi kustoties, ar piebildi, ja vien bērniem pašiem bija vēlme. Nekas jau mums cits neatliks, kā pielāgoties situācijai, kāda tā arī būs. Lai kā mācīsimies, klātienē vai attālināti, galvenais, lai visi esam veseli!»
Talsu jauniete, uzsākusi augstskolas studijas Liepājā:
«Visas savas dzīves laikā šī, šķiet, bija pirmā reize, kad nākas uz ilgāku laiku aizbraukt prom no savas dzimtās pilsētas — Talsiem. Aizbraukšana noteikti izraisīja manī nelielu stresu, jo nezināju, kas mani sagaidīs, kad ieradīšos Liepājā, jo tā tomēr ir cita pilsēta un cita vide. Kā arī noteikti stresu izraisīja valstī esošā epidemioloģiskā situācija ar «Covid-19», jo, ņemot vērā iepriekšējos mācību gadus, manī jau ir izveidojies diezgan skeptisks skatījums uz šo mācīšanos vai studēšanu klātienē. Ir liela neziņa un uztraukums par to, ka īsti nezinu, kura studiju diena klātienē, iespējams, būs pēdējā un kad, iespējams, nāksies atgriezties nu jau ierastajā dzīvē pie datora ekrāna, tāpēc es novērtēju katru mirkli, kad varu studēt klātienē, taču esmu gatava arī uz to, ka jebkurā brīdī tas var beigties un atkal atsāksies dzīve attālināti, jo mūsdienās jābūt gatavam uz visu, Vislielākā vērtība mūsdienās, manuprāt, ir spēja pielāgoties. Un tieši tāpēc arī es mācos pielāgoties jebkuriem apstākļiem, cenšos neuztraukties un nebaidīties par nezināmo, jo pāri visam es zinu, ka neesmu pavisam viena un ka Dievs visu sakārtos tieši tā, kā būs nepieciešams.»
Kitija Ansone, divu meitu mamma:
«Šajā mācību gadā meitu palaidu uz skolu ar mierīgu sirdi, jo saprotu, ka bērniem vajag socializēties un būt kopā. Skola ir tā vide, kurā mācīšanās norit pavisam citādāk, nekā mājās. Tas ir tāpat kā ar trenēšanos. Vieglāk to darīt, kad ir treneris un atdalīts konkrēts laiks, ir noteikumi un nav blakus lietas, kas novērš uzmanību. Es neesmu iespringusi uz to, ka kaut kas varētu pēkšņi mainīties. Domāju — kā būs, tā būs. Bērns, protams, mazajās klasītēs pats kvalitatīvi nespēj tikt galā ar attālināto mācīšanos, jo vairāk slinko un attiecas vieglprātīgi. Man patika tiešsaistes stundas — bija konkrēts laiks un konkrēti uzdevumi. Bet interneta savienojums ne vienmēr bija ideāls, datoram visādas problēmas, kad, piemēram, mikrofons nestrādāja. Tāpat kāds bērns var ākstīties, kavēt laiku, slēdzot ārā mikrofonu, kas visu apgrūtina. Ja nav laba datora, ir grūti. Bez šaubām, klātienes mācības ir daudz vērtīgākas. Skolā ir pulciņi, draugi, un svarīgi ir, atbildot sagatavoto, to mācīties darīt klases priekšā, jo tā pieaug pašapziņa. Uzskatu, ka mājasdarbus vispār nevajadzētu. Bērni ir noslogoti skolā, ir pulciņi, tad viņi atnāk mājās un atkal jāmācās. Pēc darba pieaugušie jau arī atnāk mājās, un darba diena beigusies.»
Vita, pusaudzes mamma:
«Mana meita šajā mācību gadā uzsāka mācības tālmācībā 10. klasē. Izvēlējāmies šādu variantu, lai bērnam būtu vairāk brīvā laika, jo papildus viņa nodarbojas ar sporta veidu, ar ko saista savu nākotni. Nav jau tā, ka tikai negatīvais bija iepriekš, kad bija attālinātā mācīšanās. Man bērns tāpat labi mācījās, bet, mācoties mājās, atzīmes uzlabojās, bet slodze 9. klasē bija stipri par lielu. Bija dienas, kad bērns vēlu vakarā beidza mācīties. Tas nešķita normāli. Tad skolēns ne atpūties, ne maksimāli labi izdarījis uzdevumus, ne ir brīvais laiks. Katrs skolotājs centās kaut ko uzdot. Man šķiet, ka klātienē tā nebija. Pamanīju, ka bērniem patiešām pietrūka dzīvā komunikācija savā starpā. Cilvēkam vajag parunāt, un skolā starpbrīžos tā bija. Attālinātajās mācībās viss bija caur telefona ekrāniem. Tāda atsvešināšanās citam no cita. Ļoti svarīga ir sarunāšanās, acu kontakts, dzirdēšana, bet tiešsaistes stundā viss ir virtuāls. It kā redzi un dzirdi, bet tas nav tas. Skolas mācību sistēmā izjūtu spiedienu, bērni noteikti to jūt vēl vairāk. Un tas dod nedrošības sajūtu. Izturība vajadzīga visiem. Un svarīgi visā šajā haosā saklausīt patiesību, lai nenojuktu un nostāvētu savā pārliecībā. Jāstāv par sevi, saviem bērniem un ir jāiet līdz galam, līdz uzvarai un nevajag padoties. Mēs visi saprotam, ka tas, ko dzirdam, nenāk jau no pašu cilvēku sirdīm, bet viņus tāpat spiež, kā viņi spiež mūs. Bet, ja runājam par tālmācību, mans bērns ir nobriedis un prot sakārtot savu laiku. Mums tā bija laba alternatīva.»
Dace Stīpniece, trīs meitu mamma:
«Palaidu savu meitu uz 10. klasi, un tas ir jauns periods jebkurā gadījumā. Zinot to, ka tūlīt var kaut kas izmainīties, tomēr ceru, ka neatkārtosies iepriekšējā gada scenārijs, kad bērniem jāsēž mājās. Es ceru, ka skolas vadība nepieļaus to vēlreiz un mācības netiks attālinātas. Redzēju, ka skolēniem ļoti pietrūka socializēšanās, reālas satikšanās un komunikācija. Arī mājās pamanīju, ka bērns kļuva noslēgtāks un cietušas ir sociālās prasmes. Atzīmes būtiski nepasliktinājās. Vienīgi vienā priekšmetā, kas varbūt ir grūtāk nododams, bet varbūt bija citi ietekmējoši faktori. Esmu viena no tām laimīgajām mammām, kurai bērni ir ļoti patstāvīgi un tiek galā ar skolas prasībām. Kā vecāks noteikti neizjūtu kādu papildu apgrūtinājumu, ko varbūt neteiktu mazāko klašu bērnu mammas, kur situācija pavisam citādāka. Protams, būtu ļoti saskumusi, ja klātienes mācības atkal beigtos. Ļoti cieta fiziskās aktivitātes, sports — katastrofāli kavēts tika treniņu process. Tas, manuprāt, bija absurds. Bija brīži, kad likās tuvu neiespējamai misijai, lai bērni varētu kvalitatīvi trenēties. Es ceru, ka tas neatkārtosies. Ieguvums, manuprāt, ir tas, ka iemācījāmies darīt lietas citādāk. Vidējo klašu skolēniem prasmes tehnoloģijās noteikti uzlabojās.»
Loreta, 6. klases pamatskolas skolniece:
«Man skolas pietrūka, lai arī teicu, ka labi ir arī mājās. Tagad pirmajā septembrī biju priecīga satikt skolā klasesbiedrus. Es ļoti ceru, ka varēsim mācīties skolā. Attālinātā procesā pietrūka draugu, jo bieži daudzi nenāca ārā un bija pielipuši pie telefoniem, un man atlika darīt to pašu. Bija skumji. Man pašai ļoti grūti nebija, bet zinu, ka draudzenei mājās ir arī mazās māsiņas, kas bija apslimušas, un bija jātiek galā ar mammas pienākumiem, jo mammai bija jāstrādā. Kādam nebija labs dators, kādam atkal grūtāk klājās ģimenē. Visiem jau nav vienādi. Vienai draudzenei tētis pameta ģimeni un bija smags brīdis, un nezināju, kā varu palīdzēt. Viņa ļoti sevī ierāvās. Man tagad patīk pat iet uz skolu. Esmu priecīga. Varētu pat teikt, ka laimīga.»