Skatīties no augstākā punkta

Personības

Šajā, olimpiskajā gadā, pārdomājot mūsu novadnieku panākumus, vēlējos vairāk uzzināt un pastāstīt par vienīgo mūsu novadā dzimušo olimpisko čempioni Veru Zozuļu. Viņa ir arī pirmā no mūsu zemes, latviešu-ukraiņu izcelsmes, ieguvusi ziemas olimpisko zelta medaļu 1980. gadā Leikplesidā un arī līdz šim vienīgā sieviete — ziemas olimpisko spēļu zelta medaļas īpašniece Latvijā.
Vera Zozuļa dzimusi Talsos, bērnībā dzīvojusi Šķēdē — desmit kilometrus no Talsiem un 3,5 kilometrus no Laucienes. Kopš 1967. gada dzīvo Pierīgā, Stopiņu pagastā. 1972. gadā trenera Valda Tilika vadībā sāka trenēties kamaniņbraukšanā, šajā sporta veidā gūstot visaugstākos panākumus: bijusi PSRS čempione, Eiropas un pasaules čempione un pasaules kausa ieguvēja, kā arī olimpiskā čempione. Pēc sportistes karjeras beigšanas jau 37 gadus viņa strādā par kamaniņbraukšanas treneri.
Izcilo sportisti uzrunājot intervijai, esmu gatava atteikumam, tādēļ aizkustina viņas vārdi: «Es jau sen nevienam nesniedzu intervijas, tomēr Talsiem nevaru atteikt.» Vēl vairāk, krietnu laiku V. Zozuļas ceļš nav vedis uz mūsu pusi, viņa nevis grib gaidīt mani Stopiņos, bet ieradīsies šeit pati. Ātri piekrīt pieķert izbraucienam arī Nurmuižas tūrisma magnētu. Apskatīt to līdzi atbraukusi sena draudzene, bijusī mākslas vingrotāja, Latvijas olimpiskā medaļnieka Jevgēņija Saproņenko un pirmā neatkarības laika olimpiskā čempiona Igora Vihrova sporta vingrošanā trenere Vera Lobanova. Abas neliela auguma sarunu biedres ir neviltoti sirsnīgas un ļoti ieinteresētas vairāk uzzināt par Nurmuižas un Talsu norisēm. Mūsu tikšanos pāris reizes pārtrauc telefona zvans. Sportistei ir cieša saikne ar dēlu Kristapu, prasmīgu amatnieku, kura darinājumus mamma ar lepnumu rāda telefona ekrānā. Viņš Pierīgā būvē mājas gan savai ģimenei, gan mammai.
— Kā jūsu ģimene nonāca Talsos?
— Mana mamma Jūlija bija no Latgales. Darba biržā Rīgā pirms kara uzzināja, ka te, Šķēdē, saimnieks meklē kalponi. Viņai bija 18 gadi, kad ieradās šeit. Saimnieks bija ļoti devīgs. Mamma pa trim nedēļām varēja sapelnīt un sev riteni nopirkt. Varēja braukt uz Talsiem. Tētis Vasilijs ir no Viņņicas Ukrainā. Kara sākumā viņu iesauca armijā, nodienēja nedaudz un krita gūstā pie Ļeņingradas 1942. gadā. Gūstekņus veda cauri Igaunijai un Latvijai uz Ventspili, lai iesēdinātu kuģos un vestu uz Vāciju. Tētis kopā ar vēl 50 citiem gūstekņiem izbēga pie Ugāles. Slapstījās pa mežiem. Viņš atmuka uz šejieni [Šķēdi] un palika pie saimnieka, palīdzēja, līdz karš beidzās. Te viņi iepazinās ar mammu. Kad ienāca Sarkanā armija, tēti atkal paņēma. Mamma liecināja, ka viņš bija gūsteknis, nevis dezertieris. Viņš atgriezās 1946. gadā, bet 1947. gadā piedzima brālis Valdis. Pēc tam Talsu slimnīcā piedzimu es. Man no tēta pirmās sievas Ukrainā bija pusbrālis Vladimirs. 1957. gadā viņš atbrauca uz šejieni un dzīvoja kopā ar mums, pagājušā gadā viņš nomira.
— Ar ko nodarbojās vecāki?
— Tētis strādāja dzirnavās. Viņa tēvs bija melderis. Viņš mala miltus un citu nepieciešamo cūku fermai. Bija uztaisījis mazas dzirnaviņas, ja kāds nāca privāti kaut ko malt. Mamma bija laukstrādniece Oktes sovhozā. Brālis mācījās Talsos internātskolā, bet es gāju uz skoliņu tagadējā Nurmuižas muižā. Mūs no rīta parasti ar zirgu visus aizveda kādus trīs ar pusi kilometrus līdz skolai, bet vakarā katrs savā laikā kājām nācām mājās.
— Vai kamaniņas izvēlējāties jau bērnībā?
— Mēs laiku pavadījām pie Šķēdes ezera un upītes. Ziemā vairāk ar slēpēm braucu. Bet bija arī tā, ka no akas nesām ūdeni, laistījām kalniņu, pa ledu šļūcām. Bet ne ar kamanām. Sportot sāku basketbolā, pēc tam iesaistījos sambo. No turienes mani treneris Valdis Tiliks 1972. gada 7. augustā uzaicināja kamaniņbraukšanā. Bet tad jau mēs vairs nebijām Talsos. Brālis bija mācījies Talsos internātskolā, man arī būtu jāpāriet uz Talsiem, tad tētis izdomāja, ka viņš var nopirkt māju Rīgas rajonā. Tā pārnācām uz Rīgu.
— Kur mācījāties?
— Pēc pamatskolas mācījos par šuvēju, jo tad jau biju sākusi sportot, bija vienalga, ko mācīties. Pārstāvēju «Darba rezerves» (profesionālo skolu sporta biedrība) basketbolā. Draudzene Vizma Millere izstāstīja par kamaniņbraukšanu. Ieinteresējos. Pirmie braucieni bija pa Siguldas kalnu ar skrituļkamanām, pēc tam Cēsīs. Astoņus gadus mācījos Maskavas sporta institūtā. Visu laiku atrados Maskavā, 12 gadus biju izlasē. Vieglāk bija tur mācīties, nevis Rīgā. Mums visas treniņvietas bija tur — Podoļska, Novogorska. Latvijas fizkultūras institūts bija zem Izglītības ministrijas, bet Maskavas — zem Sporta komitejas. 1985. gadā bijām 15 olimpiskie čempioni, kuri absolvēja šo augstskolu. Mana specializācija bija ātrslidošanā. Mums ieskaišu grāmatiņās bija atzīmēta nulle (līdzīga sistēma ir arī tagad), tas nozīmēja, ka esam izlases sportisti ar brīvo apmeklējumu. Mācījos astoņus gadus, jo mums sesiju laikā ziemā bija treniņnometnes. Pēc tām pavasarī pabeidzu rudens semestri, nākamajā gadā — pavasara semestri. Praksē bijām ZIL autorūpnīcā, stāstījām tur par savu sporta veidu.
— Cik gadu vecumā sāk apgūt šo sporta veidu?
— Strādāju bērnu jaunatnes sporta skolas Murjāņu filiālē Ulbrokas sporta bāzē, mums ir bērniņi no 1. līdz 7. klasei. Viņiem patīk braukt. Iemācām pamatus, uz Siguldu braucam. 1. klasē vēl nevar redzēt, vai būs izcils sportists. Saku viņiem, kamēr tu skaties uz startu uz augšu, tev vēl daudz vajag strādāt, kad sāksi skatīties no augšas, tad jau esi gatavs uzvarām. Siguldā starta estakāde ir 13 stāvu mājas augstumā, zemākie starta punkti bērniem ir 300 metri, tad 450, 600, 800. Dāmu starts ir 960 metros, bet vīriem 1100 metri. Kamēr dabūjam viņus augšā, paiet laiks.
— Vai kamaniņbraukšana nav pārāk traumatisks sporta veids?
— Nav tik traki, nē. Mēs praktiski guļam, ja krītam — no ledus esam varbūt pusmetru. Mēs veļamies ārā no kamanām. Daiļslidošana ir stipri traumatiskāka nekā kamaniņsports. Tu stāvi un krīti, redzēju, kā krīt, kā atsit astes kaulu, elkoņus. Katram sporta veidam. Es nekad negribētu, lai kāds no maniem radiem brauktu šosejas velobraukšanā. Redzu, kā Murjāņos trenējas. Tu elpo svinu, braucot aiz mašīnām. Vislielākā slodze sirdij, plaušām ir riteņbraucējiem. Institūtā bija jautājums, kam stingrākais rokas satvēriens — airētājiem, riteņbraucējiem vai motokrosistiem. Riteņbraucējiem, jo viņi riteni tur arī uz savu svaru.
— Vai kamanas mainījušās laika gaitā?
— Laiks mainās, visapkārt mainās. Kamanas arī mainās, ir uzlabojumi detaļās, materiālos. Bērnu kamanas sver astoņus, 14 un 16 kilogramus, pieaugušo vieninieku 21 līdz 25 kilogramus, divniekiem 25 līdz 30. Tas atkarīgs no sportista svara, jābūt pieskaņotam. Smagāks sportists, vieglākām kamanām jābūt, vieglāks — smagākām. Tāpat kā bobslejā. Kamanas veikalā nevar nopirkt, tāpat kā velosipēdu. Intervijā Māris Štrombergs stāstīja, ka ritenis maksājis 10 000 dolārus, bet vēl 5000 par pielāgošanu individuālām sportista vajadzībām.
— Kas svarīgāks kamanās — fiziskā vai tehniskā sagatavotība?
— Tā nevar pateikt, ir svarīgi viss sportā. Bijām pārsteigti, kad 3×3 basketbolisti izcīnīja medaļas. Darbs ir svarīgs jebkurā sportā. Tā ir neatlaidība, pacietība, liela gribēšana. Arī veiksme. Ja palaimējas, tad tu esi uzvarētājs. Pludmales volejbolā meitenes cīnījās, arī puiši — bet palika 4. vietā. Kaut kā pietrūka, ja ceturtie palika. Kamaniņās liela nozīme ir starta numuram, laika apstākļiem. Trase ir kā ledusskapis. Ja startē viena no pirmajām, kad, tikko ledus noliets, ir atšķirīgi nekā pēc pusstundas, kad trase jau atgājusi. Kamanas lido ar 140, 150 kilometriem stundā, jābūt fiziski stipram, lai neaiznestu pa gaisu.
— Vai saņemat valsts atbalstu?
— Jā, olimpiskajiem čempioniem un medaļu ieguvējiem ir olimpiskās komitejas pensijas. To lielums atkarīgs no panākuma. Par zeltu viena summa, par sudrabu un bronzu mazāka. Arī vairākkārtējiem pasaules čempioniem. Tās saņem olimpisko sporta veidu pārstāvji. Pie mums atbalsta arī cilvēkus, kuri piedalījušies čempiona trenēšanā vai arī snieguši tehnisku atbalstu.
— Varbūt šodien izvēlētos labāk startēt skeletonā?
— Ja man iedotu iespēju vēlreiz, izvēlētos to pašu. Skeletons attīstījās pēc tam. Pateicoties manam un Ingrīdas Amantovas (viņa ieguva olimpisko bronzas medaļu) panākumam Leikplesidā, attīstījās Siguldas trase. 1980. gadā PSRS izlasē bijām trīs meitenes un divi puiši no Latvijas, vēl trīs bija krievu sportisti. Latvijas sportisti uzsāka kamaniņas. Rolandu Upatnieku paņēma no kamanām (viņš bija sportists) un uzdeva attīstīt bobsleju. Viņš kļuva par izcilu treneri. 1984. gadā jau Zintis Ekmanis ieguva bronzu, bet 1988. gadā par čempionu kļuva Jānis Ķipurs. Dainis Dukurs pēc tam attīstīja skeletonu.
— Jums bijusi iespēja daudz ceļot.
— (Smejas). Ielidojām kādā valstī, tad uz viesnīcu, trasi, atkal viesnīcu — un lidojām mājās. Ar citu valstu sportistiem draudzējāmies arī padomju laikos. Katrs sporta veids ir kā ģimene. Konkurenti jā, arēna ir arēna. Tas ir viens, bet cilvēki paliek cilvēki. Ar demokrātisko Vāciju bijām ļoti draudzīgi, bet, kad sākām vinnēt, mums sāka rādīt zobus. Uz Sarajevas olimpiādi trenējāmies Oberhofā Vācijā, jo PSRS nebija piemērotas trases. 1983. gada novembrī ieradāmies, sezona, ledus ir — bet vācu komandas nav. Sapratām, ka kaut kur ir trase. Pēc 1984. gada parādīja Altenbergu, kuru bija speciāli uzbūvējuši līdzīgu Sarajevai. Armija bija uzbūvējusi. Honekers (VDR valsts vadītājs) teica, ka savu valsti parādīs ar saviem rezultātiem. Vieglatlēti viņiem bija tādi, ka vēl tagad rekordi turas.
— Uzvarējāt 1980. gada olimpiādē, politiski saspīlētā laikā?!
— Februārī, janvārī vēl viss bija normāli. Sasprindzinājums sākās ar aprīli, jau pēc ziemas olimpiskajām spēlēm. Uz mums tas neattiecās, vairāk uz politiķiem. Nav svarīgi, piedalās vai nepiedalās visu valstu sportisti, tāpat Tokio — piedalās, nepiedalās, bet tu esi olimpiskais čempions, tu izcīnīji.
— Vai jums bijuši fani, sporta pielūdzēji?
— Mūsu sporta īpatnība ir tā, ka citas sacensības notiek pilsētās, zālēs, mums parasti notiek kalnos. Piemēram, Īglasa (Austrija) atrodas ārpus pilsētas. Turīnas spēlēs visas slēpošanas un kamaniņbraukšanas notika Čezānā, kas no pilsētas ir tikpat tālu kā Talsi no Rīgas. Tāpat Sigulda un Cīrulīši Cēsīs ir tālu no centra. Dzīvojām pansionātā. Tolaik arī nebija sociālo tīklu, kā mūsdienās. Mums arī daudz laika bija jāvelta kamanu sagatavošanai. Nevarējām, kā vingrotāji, piemēram, aizbraukt un vakarā aiziet uz diskotēku. Vakaros stundām strādājām pie kamanām.
— Kā ir būt olimpiskajai čempionei?
— Tas ir mērķis, ko tu gribi savā dzīvē sasniegt. Es nevaru pateikt, ka tad, kad sasniedzu, neko vairāk negribēju. Bija citi mērķi. Katru gadu pasaules čempionāti. Pasaules kausa izcīņas sacensību kopvērtējumā. Par olimpisko medaļnieku var kļūt tikai olimpiskajos sporta veidos. Tādēļ ir lēmums katrā olimpiādē pievienot arvien jaunus sporta veidus. Pasaules čempionāts ir grūts, no tiem arī notiek atlase uz olimpiskajām spēlēm. Bet galvenā atšķirība, ka pasaules čempions nākamajā gadā jau ir eks, bet olimpiskais ir uz mūžu. Spēles, protams, notiek arī retāk — reizi četros gados. 12 gados trīs olimpiādēs biju. Pietiekami.
— Jūsu karjera bija ļoti strauja, tomēr gandrīz slavas punktā beidzāt aktīvā sporta gaitas?!
— 1972. gadā sāku, 1974. vinnēju PSRS čempionātu un tiku PSRS izlasē, 1976. gadā jau aizbraucu uz olimpiskajām spēlēm. Fiziski biju gatava, vajadzēja iemācīties braukt ātri, man iemācīja. Kamaniņsports bija jauns, bet kāda pieredze šeit jau bija. Lēmums beigt sportot bija saistīts ar manu treneri. Sākās rīvēšanās starp treneriem. Es pateicu, ja nebūs personīgais treneris, tad nestartēšu. Kad man pateica, ka es nebūšu noteicēja, sāku strādāt par treneri. Trenēju Mārtiņu Rubeni, Annu Orlovu. Biju Polijas, Kazahstānas un Latvijas izlašu trenere. 1980. gadā man dāvāja trīsistabu dzīvokli Kijevā, lai attīstu tur kamaniņsportu. Atteicos.
— Vai jūtaties kā latviete, kā talseniece?
— Jā (noteikti, ar lielu pārliecību)! Mīļāki man Stopiņi. Es tur dzīvoju, strādāju. Katram sava vieta, laikam man ir tur.