Kristīne KārkliņaKā jau otrdienas laikrakstā apsolīts, šodien ielūkosimies konkursa «Radi Talsu novadam!» ar šajā gadā nomināciju pretendentiem bagātākajā pusē — Mērsragā, kas ar to vien jau attaisno savu neparastās pērles jūras krastā nosaukumu. Protams, kā punkts uz «i» arī Mērsraga dvēseles Ingas Hartikas brīnišķīgais gides talants, kas pavadīja komisijas ciemošanos deviņās pieturvietās. Tad nu lai noslēdzas šā gada novada aplūkošanas pasākums arī mūsu laikraksta lappusēs!
Mērsradzniekiem nenoliedzami ir prieks, ka, apvienojoties novadiem, pavērusies iespēja padižoties ar saviem talantiem, paveikto un vērtībām arī plašāk. Inga Hartika teic, ka nav tā, ka komisija tiek gaidīta saspringti un lielā uztraukumā, kaplējot katru nezāli, jo, apbraukājot pieteiktos pretendentus, sirdī bijis pamudināt visus būt pašiem un nebaidīties kļūdīties, jo kļūdās ikviens. Un kļūdas galu galā var arī izlabot.
Nominācijā «Sakoptākā privātmāja» — divi pretendenti
Mērsragā sakoptas mājas un pagalmi neesot retums, ko varējis redzēt tad, kad novada svētkos apbalvoti šo sētu īpašnieki, tāpēc arī konkursa «Radi Talsu novadam!» ietvaros nebijis nemaz tik viegli izvēlēties.
Sergetu ģimenes īpašums Ozolu ielā
labu iespaidu atstāj ne tikai apgaismojuma dēļ, ko īpaši novērtēt var diennakts tumšajās stundās un ziemā, jo pirmais, kas, ieejot pa sētas vārtiņiem, pārsteidz, ir pie Madonas keramiķa Jāņa Seiksta speciāli pasūtītā figūra — puisēns, kas čurā. Jā, tieši tā — čurā. Un viņš to dara pirmo gadu, pievēršot uzmanību, jo ūdens tecēšana dzirdama un skatāma visiem, kas iet garām. Pirms tam bijusi ideja par lielu, guļošā stāvoklī esošu krūku, no kuras tek ūdens, bet neviens nebija gatavs šādu ideju realizēt.
Privātmāja celta 1987. gadā, un pirms tam tur bijis kartupeļu lauks. Ģimenē katrs dara savu: kāds atbild par košumu, kāds ģenerē idejas, bet kāds to visu realizē. Un patiesi — skaisti ziedi liek par sevi manīt arī augusta pēdējā dienā, ka atliek vien iedomāties, kā izskatījies lielajā ziedēšanas laikā, kad dabā viss pašā krāšņumā.
Markuss, kurš šogad tērpies pirmklasnieka godā un esot arī liels izgudrotājs, iepazīstina ar sevis izaudzēto kukurūzu. Konkursa komisiju pārsteidz, ka tas viss, kas sazēlis, ir no popkorna pakas. Jā, veikalā nopērkamā popkorna. Un Sergetu ģimenes dārzā aug arī parastā cidonija. Izrādās, ka tās, pie kurām esam pieraduši, nemaz nav parastās, tāpēc visiem arī šis bija pārsteiguma moments. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Dailas Kalniņas īpašums Vēju ielā
Viesojoties skaistajā īpašumā, pārsteidz plašums un saimnieku gaumes izjūta. Skaistās puķu dobes, lapenīte, šūpoles un citi akcenti, kas iekopti pašu priekam un labsajūtai, ļauj saprast, ka ielikta sirds un dvēsele katrā mājas teritorijas kvadrātcentimetrā. Un izrādās, ka Dailas mamma bijusi tā, kas iesākusi īpaši lolot savu mājas pagalmu, un meita pēc tam turpinājusi saimniekošanu, saņemot gan namu, gan sirdslietu mantojumā. Ja nu kāds Mērsragā grib redzēt kaut ko skaistu, tad gan ziemā, gan vasarā šis nama pagalms pavisam noteikti neatstās vienaldzīgu.
Daila pati iemīlējusi rušināties pa zemīti un stādīt, bet vīra kungs pieķēries griešanas un krūmu pucēšanas darbiem. Akmeņi ir pašu sanesti no vīra tēva mājām. Lai vai kā, bet šo pagalmu ar citiem nesajauksi, jo ir kaut kas patiešām īpašs visās mazākajās detaļās. Skaistā saimniecības ēka, lauku virtuve, plašais pagalms un dārzs, tāpat arī mazbērnu čalas — tas runā par ģimenes skatījumu un attieksmi pret lietām un dzīvi. Magnolijas krūms, budlejas, krunkainā lazda, kolas augs un citi augi rada interesi Kalniņu skaistā nama pagalmā tādiem ciemiņiem, kas no dabas veltēm īsti nezina neko.
Nominācijā «Čaklākais mājražotājs» — «Nāc sētā!» kūpinājumi
Rakstot par šiem mājražotājiem un atceroties viesošanās reizi, jānorij arī siekalas, jo degustācija, ciemošanās zvejnieku sētā, kur kūpinātas zivis, ļāva ne tikai priecēt acis un vēderus, bet arī iedomāties par tiem laikiem, kad Mērsraga iedzīvotājiem tā bija ikdiena un tika žāvētas zivis dūmu namiņos. Lienes Birnes un Eināra Auniņa sētā arī ir viena šāda namiņa improvizācija. To var apskatīt, iepazīstot arī dažādās kūpināšanas tradīcijas, tāpat var aplūkot arī pašu kūpināšanas procesu.
Liene atklāti teic, ka jebkurš mājražotājs, kuram nav lieli finanšu iekrājumi, pirms kaut ko uzsācis oficiāli, kaut ko darījis jau iepriekš, iepriecinot draugus un tuvākos. Kad pirms gadiem tolaik trīs bērnu māmiņa sapratusi, ka, strādājot veikalā, viņai nepaliek laika ģimenei, tad izdomājusi, ka kaut kas jāmaina. Tad zivju kūpināšanu, kas bija kā vaļasprieks, sāka pārvērst par darbu, un tagad tam ir prieka pievienotā vērtība kā hobijam, jo tas ļoti patīk. Ģimene, kurā nu jau ir četras atvasītes, ceļas un dodas arī gulēt šīs sirdslietas ieskauti. Un nu jau trešo gadu notiek gardumu pārdošana pašu piemājas veikaliņā, kad darbs esot bez brīvdienām.
Jāteic, ka Mērsragā mājražotāju un tirgotāju netrūkst, un katram ir savi klienti, bet kāds piestāj un atsaucas aicinājumam «Nāc sētā!» neplānoti, jo garāmbraucot mašīnā sajusta gardo kūpinājumu smarža. Klientiem zivis tiek piedāvātas karstas, ka tās pat nevar noturēt rokās. Un kamēr pie mājām ir aicinājums «Nāc uz siltām!», tikmēr siltas un karstas zivis patiešām ir piedāvājumā. Viesošanās reizē arī uzzinām, ka piejūras ciematos zivju biznesā esot dažādas tradīcijas, kas patiesībā parāda, kādos draugos tirgotāji ir ar godprātību, jo bieži tiek stāstīts, ka zivis, kuras pārdod, ir tikko saķertas. Tie, kas nedzīvo piekrastē, neko no tā visa nesaprot un visbiežāk arī uzķeras. Tāpat pircējiem liekas, ka visas ir vietējās zivis. Tā, protams, ir vieglāk pārdot, bet patiesībā pie vietējām zivīm praktiski tikt nav iespējams, un visu apgrūtina birokrātija, tāpēc tās «vietējās» zivis patiesībā nāk no Polijas. Ja jūrā bušu nav, tad kāds tomēr tirgo tikko saķertās. Tāpat tiek pārdotas it kā tikko saķertās un acumirklī nokūpinātās, kaut patiesībā šodienas buti pircējs var dabūt tikai vakarā, jo tas nav divu stundu darbs. Tik tiešām — mūžu dzīvo, mūži mācies! Kāda vērtīga skola gan mums, gan jums!
Nominācijā «Sakoptākā vēsturiskā ēka» — privātais muzejs «Saieta nams»
Privāto muzeju, ko sauc arī par «Priedēm», griboties īpaši izcelt katru gadu, jo mājas saimnieks Gunārs Ozols ir cienījamā vecumā, un visa teritorija vienmēr ir skaisti sakopta, tāpat jāuzsver, ka šis nams ir pati senākā zvejnieku sēta visā Mērsragā, kas būvēta 1811. gadā.
Zvejnieku sēta šī māja bijusi līdz Pirmajam pasaules karam, jo līdz tam pamata nodarbe Mērsragā arī bija zvejniecība. Izrādās, ka pirms diviem simtiem gadu un vēl senāk, kad jauni cilvēki iepazinušies, viņiem tika piešķirts viens hektārs zemes par brīvu, pārsvarā mežs, ko pāris varēja izcirst, no kokmateriāla uzceļot sev māju. Tā radies arī šis nams, kurš kādreiz atradies pašā Mērsraga centrā. Toreiz cilvēki iepazinušies caur darbu — sievietes auda, vīrieši taisīja tīklus, un tādēļ arī vajadzējis namu, kurā pulcēties.
Šajā mājā dzīvojuši zvejnieki un tālu jūru braucēji, bet 1982. gadā īpašums pārgājis Gunāra Ozola rokās, un no tā laika saimnieks darbojies un joprojām to dara. Redzam Korejas baltegli, kurai čiekuri aug uz augšu, dzelzs koku, Sibīrijas ķirsi, valriekstu koku, Japānas čūskegli, Amerikas titilaku, četrus kociņus no slavenā daktera Audera kolekcijas un vēl daudz ko citu. Dārzs ir stādīts, lai veidotos kāda glezna. Kad Ozola kungs iesācis saimniekošanu, bija apņēmies katru gadu iestādīt ap 30—40 kociņiem, no kuriem palikušie pašlaik aug un priecē pašus un viesus. Ne viss stādītais izdzīvo, un dzīvnieki arī nemēdz taupīt neko, ko noskatījuši. Tāpat saieta nama niedru jumts, kas ļaujas aptaustīties, dod iespēju sasmaržot vēsturi un manīt par nama senumu. Savukārt pašā muzejā — tas, kas saistās ar jūru, piemēram, zvaigžņu karte, globuss, žiroskops, seno laiku telefons un vēl, un vēl. Lai gan namā dzīvojuši gara auguma cilvēki, griesti tur ir ļoti zemi, jo cilvēki taupījuši siltumu, tādēļ pacieta neērtības. Vēstures mīļotājiem nudien šeit varētu šķist interesanti.
Nominācijā «Veiksmīgākās ēkas pārvērtības» — naktsmītne «Ragaviesis»
Bijusī veikala un kafejnīcas ēka nu pārtapusi par tūristu uzņemšanas vietu — naktsmītni. Pareizi būtu sacīt, ka šajā vietā bijuši daudzi veikali. Un kā sacīt jāsaka, nevienam vietējam nav noslēpums, ka šeit bijis arī naktsklubs, bet nu tie laiki sen pagājuši, un pienācis brīdis, kad ēka ieguvusi pavisam citu izskatu un funkciju, līdz ar to pašā Mērsraga centrā ir nakšņošanas iespējas. Iestādes saimnieks Jānis, kuram šī nav vienīgā naktsmītne, jo otra — «Cerību liedags» — atrodas dziļi mežā un ir ar savu specifiku, teic, ka ideja nodrošināt tādu pakalpojumu radusies dabiskā ceļā, saprotot, ka Mērsragā nav, kur palikt, ja rodas tāda vajadzība. Negaidot uz citiem, Jānis darījis pats, tādēļ izveidots neliels viesu nams.
Ne no kā diža tika radīts kaut kas, kas var būt noderīgs Mērsraga viesiem, strādniekiem vai jebkuram citam. Mērķis nebijis gūt peļņu, bet gan nepieciešamība nodrošināt pakalpojumu tiem, kam ir šāda nakšņošanas vajadzība.
Aktīvākās organizācijas pretendents — IK «Š. Tims»
Jā, arī mazs, vienmēr gaumīgi noformēts ziedu veikaliņš, kurā nopērkamas arī dāvaniņas un dažādi nieciņi, var aktīvi darboties un patiesi to arī dara. Silva Štreinerte kopā ar meitām radījušas šo mazo pasaulīti pirms 15 gadiem. No necilas būdiņas mazā ēka pārtapusi skaistā veikaliņā, kas visos svētkos palīdz pasākumu rīkotājiem. Inga Hartika teic, ka bez Silvas Mērsraga dzīve nebūtu iedomājama, un tā organizācija ir tieši šīs aktīvās mērsradznieces pašas, kas veikalā strādā, nevis mazais namiņš.
Silva smej, ka kopā ar meitām labi sadarbojoties, jo katrai ir savs talants. Viņi pašai, piemēram, labi izdodoties runāšana, bet nevar nepasacīt, ka šī mērsradzniece vada arī deju kolektīvu, rūpējas par kapsētu sakoptību un pagasta puķēm, tāpēc nav jau brīnums, ka veikaliņš mazs, bet gāž lielus vezumus. Silva ar savām meitenēm dažādos pasākumos ne tikai piedalās pašas, bet arī citus rosina darboties. Tuvojoties kādiem svētkiem, tieši no šīs ģimenes nākot kādas idejas un iniciatīvas. Piemēram, Bāku ielas svētki Mērsragā norit jau sesto gadu, ko var saukt jau par tradīciju, un tie ir Silvas ģimenes iedēstīts pasākums, un citu pozitīvā attieksme, atvērtās sirdis un atbalsts ļoti palīdz izplest spārnus un darboties enerģiski.
Nominācijā «Radošākais novadnieks — Laura Elizabete Ķiršakmene
Par šo jaunieti patiešām īpašs prieks, jo viņas dziesmu «Klusiņām», kuru radījusi kopā ar Kaļiņičenko pāri, šķiet, neiemīlēt nav iespējams. Ja esi dzirdējis, noteikti dvēseles stīgas nav palikušas vienaldzīgas, bet, ja neesi, nelaid garām šādu brīnišķīgu iespēju!
Talantīgās Mērsraga vidusskolas 12. klases skolnieces Lauras Elizabetes Ķiršakmenes dziesma dzirdama arī radio SWH viļņos, kur viņa drosmīgi piedalījās raidījuma «Priekšnams» klausītāju balsojumā.
Dziesmas «Klusiņām» vārdu un melodijas autore ir pati jauniete, bet darbs pie dziesmas profesionālas ierakstīšanas prasījis sadarbību ar lieliskiem cilvēkiem, tāpēc tas pavisam noteikti ir komandas veikums. Laurai par galarezultātu ir milzīgs prieks, un viņa novērtē, cik ļoti paveicies ar cilvēkiem, kuri ir līdzās. Dziesmas odziņa nenoliedzami ir arī dvīņu māsu, nu jau 9. klases skolnieču, Līgas Annijas un Lauras Rolandas Indruškēviču, veidotā rotoskopa tipa animācija, kurā redzama arī Talsu iela, par ko plašāk rakstīts arī laikraksta «Talsu Vēstis» maija beigu izdevumā.
Kategorijā «Vides vērtība» nominēta Mērsraga bāka
Šis apskates objekts ir ne tikai industriālais, bet arī militārais mantojums tūrismā, un jau 146 gadus ir arī navigācijas iekārta. Padomju laikā bākas teritorija bijusi pat slēgtā zona, un droši soli teritorijā spert bijis aizliegts.
Bāku būvējuši kaimiņi, igauņi, ko darījuši vienlaikus ar bākas būvniecību pašu zemē, un izrādās, ka abas cēluši ne tikai vieni un tie paši cilvēki pēc viena plānojuma, bet atrasti arī Gustava Eifeļa mantojumā nonākušie rasējumi, Igaunijas Risna bākas uzmetumi. Šo dokumentu var apskatīt Igaunijā.
Bākas celtniecībai bijusi praktiska nepieciešamība. Par to nolemts jau 1871. gadā, bet 1873. gadā Rīgas biržas komitejas lūdza Jūrlietu ministrijas Hidrogrāfijas dienestam Pēterburgā pēc iespējas ātrāk ierīkot bāku Mērsragā, jo akmeņainais sēklis apdraud tos kuģus, kas kaut nedaudz novirzījušies no līnijas starp Kolkas uguns kuģi un Daugavas grīvu. Rīgas biržas komiteja sedza visus ar bākas uzstādīšanu saistītos izdevumus. Metāla tornis, laterna un optiskais aparāts tika iegādāts Parīzē. Bāka tika iesvētīta 1875. gada 10. septembrī.
Arī pirmais cilvēks, kas bākā strādājis, bijis cienījama vecuma igaunis, un bāka bijusi koka un metāla konstrukcija, bet 1922. gadā iebetonēta un nostiprināta ar dzelzsbetona kontraforsiem. Torņa augšdaļā izveidots dzelzs konstrukcijas uz konsolēm balstīts apejas balkons. Gaismas telpu vainago kupolveida jumta konstrukcija, kas noslēdzas ar lodveida dekoratīvu izbūvi un vējrādi. Pie ieejas bākā 1975. gadā uzstādīta piemiņas plāksne par godu bākas simtgadei ar gadskaitļiem «1875—1975». Mērsraga bāka ir iemūžināta arī VAS «Latvijas Pasts» 2006. gada 26. oktobrī izdotajā pastmarkā.
Ja kādam rodas jautājums, kamdēļ nepieciešamas bākas, ja ir mūsdienu modernā navigācija, tad jāatceras, ka tad, ja GPRS pēkšņi izietu no ierindas, tad bākas paliek vienīgā cerība, kā kuģiem naktī atrast savu atrašanās vietu. Tā teikt — stabila, uzticama un pārbaudīta vērtība.
Ja padomju laikos bākas teritorija bija slēgta, tad tagad tā ir pieejama ekskursantu apskatei no 1. aprīļa līdz 31. oktobrim tikai ar iepriekšēju pieteikšanos Mērsraga tūrisma informācijas centra darba laika ietvaros.
Nominācijā Gada jaunums — atjaunotais «Oskars»
Mērsraga skulptūra ieguvusi skaistu veidolu, un nekā vairs tai netrūkst. «Oskars» ir pilnā aprīkojumā, un savu apmēram septiņdesmit gadu vecumā izskatās lieliski, atrodot savu vietu pie zvejnieka Žaņa Gulbja laivas pašā ciemata centrā.
Zvejnieku skulptūra «Oskars» jau 1961. gadā atradās pie zvejnieku kolhoza «1. Maijs» kantora ēkas apaļā puķu dobē, vēlāk atrašanās vietu arī mainot. Padomju laikā zvejnieku skulptūras ir bijušas vairākās ar zvejniecību saistītās pilsētās un ciematos.
Beidzoties šī zvejnieku kolhoza laikam deviņdesmito gadu sākumā, kad sākās uzņēmumu privatizācija, savā ziņā, beidzās arī «Oskara» spozmes laiks, un tas nonāca izgāztuvē. Tur to vēlāk atrada bez vienas rokas, nebija pār plecu vairs arī enkura. Vēlāk «Oskars» manīts kādā sētā, ir dzirdēts arī, ka gulšņājis Mērsraga kanālā, kādu brīdi tas stāvējis arī kanālmalā, un kur tik vēl «Oskars» nav ceļojis! 2011. gadā skulptūra atrasta un atgriezusies Mērsraga novada domes īpašumā ar vietējo iedzīvotāju gādību. Kopš tā laika līdz pat 2020. gada vasarai skulptūra, atgādinot par nu jau aizgājušajiem laikiem, cītīgi sargāja Mērsraga tautas namu, lai pēc restaurācijas ieņemtu savu jauno vietu blakus Žaņa Gulbja zvejas laivai.
«Oskars» simbolizē īstu mērsradznieku — zvejas vīru, kas jūrā piedzīvojis gan skaistus saulrietus un saulē apsvilušu ādu, gan arī vētru un slapjo, zivju pilno tīklu smagumu un jūras sāļo garšu. Mērsraga ciemata centrs — akmeņi, laiva un skulptūra «Oskars» ir vieta, kurā ne vien piemiņai nofotografēties, bet arī ar cieņu aizdomāties par tiem, kas reiz šo ciemu, pateicoties darbam jūrā, varēja izveidot.
