Konkursa skates sasniedz pēdējās pieturvietas

Rojas novads

Pēdējā augusta dienā vislabvēlīgākā un draudzīgākā komisija, kāda jelkad redzēta konkursos, kā, jokojot sacīja paši pārstāvji, devās Mērsraga un Rojas virzienā, lai raudzītos, ko labu Talsu novadam radījuši jūras krastā dzīvojošie. Un tad nu arī lielā skatīšanās konkursa ietvaros šajā gadā noslēdzas, sasniedzot finišu.
Lai gan ceļš veda no Talsiem uz Mērsragu un pēc tam uz Roju, laikraksta lasītāji ar jaunumiem tiks iepazīstināti jauktā secībā, jo Mērsrags bija tik daudz nomināciju pretendentu bagāts, ka nepieciešams būs vesels lappušu atvērums, lai visu sarūmētu vienuviet. Kas tad jauns šogad Rojā?
Nominācijā «Radošākais novadnieks» — rakstniece un dzejniece Dzintra Žuravska
Nav jau nekāds noslēpums, ka Roja lepojas ar savu radošo personību Dzintru Žuravsku, kura līdz lasītāju sirdīm būs palaidusi teju jau 50 grāmatu, kas, pēc autores domām, šķiet godam izpildīta savas dzīves norma. Viesojoties Rojas bibliotēkā, dzirdam, ka rojeniekiem patīkams pārsteigums bijis Rīgas grāmatnīcā redzēt pat veselu dzejnieces un rakstnieces sarakstīto grāmatu stendu, liekot apjaust, kāda vērtība dzīvo turpat līdztekus. Un kuram gan sirdī neiemirdzētos gandarījums un negribētos izsaukties: «Tā ir mūsu Dzintra! Viņa dzīvo Rojā!»
Radošās rojenieces sarakstīto garadarbu klāstā ir gan romāni, gan kriminālromāni, gan dzeja, gan stāsti, gan vēsturiski darbi, gan arī darbi bērniem un pusaudžiem. Dzintra Žuravska ir arī Rojas vidusskolas himnas autore, un īpašs veikums ir septiņu romānu cikls «Skarbajā krastā» par Kurzemes līča zvejnieku paaudzēm, par ko autorei piešķirta Egona Līva literārā prēmija. Darbi rakstīti jau ilgus gadus iepriekš, bet tikai pēdējā laikā rakstošajai novadniecei ir izdevies savus darbus ieraudzīt izdotus grāmatās. Sākot no 2005. gada, iznāk pa grāmatai, un dažā labā gadā arī pa divām trijām. Šogad izdotas jau divas — «Aizejot neaizcērt durvis», «Taureņu lidojums ugunī» un tiek gaidīta jau trešā — «Kam tiks mantojums?», bet tas nav viss, jo izdot paredzēts arī dzejoļu krājumu «Gadskārtu saulgriežos». Vai nav ražīgi? Dzintras Žuravskas darbi ir liels ieguvums arī novadpētniecībā, un autorei dzimusi ideja savus kopotos rakstus izdot internetā, lai viss būtu apkopots vienuviet. Radošā novadniece stāstot, kāpēc viss top ar tādu vērienu, teic, ka steidzinājis kovids, jo ar grāmatu izdošanu kļūst arvien grūtāk un grāmatnīcas ziemā bijušas slēgtas. Tāpat jau nezinām, cik ilgi katrs dzīvosim, tāpēc gribas izdarīt visu, ko var izdarīt un izdot grāmatas, kas jau uzrakstītas. Par jauno — moderno mākslu un dzeju Dzintra Žuravska teic skaidri un gaiši: «Mākslai tomēr ir jādod kaut kas vairāk nekā tikai kailā un pelēkā reālā dzīve ar visām negācijām, lamuvārdiem un visu ko citu. Mākslai cilvēkam ir jādod idejas, ideāli, pēc kuriem tiekties, lai mēs garīgi pilnveidotos… Tie milzīgie diletantu dzejas plūdi normālo dzeju, kas cilvēkiem varētu patikt, burtiski nomāc, jo ir vairumā… Prozā tā nav, jo tur jau ir jāstrādā, lai uzrakstītu prozas grāmatu, kur katrs vārdiņš, lappusīte pēc lappusītes un nodaļa pēc nodaļas ir jāizņem smalki cauri. Bet dzejā tagad paņem pāris teikumu, sadala pa atsevišķām rindiņām, un dzejolis ir gatavs, nerēķinoties ar to, vai tur no dzejas kaut kas vispār ir? Ja arī noliedzam visus ritmus un atskaņas, pantmērus, kas gadu simtiem kā mantojums nācis līdz mums, tad tomēr kaut kādam iekšējam ritmam, dzejas tēliem ir jābūt.»
2006. gadā no Vairas Vīķes-Freibergas saņemta Atzinības krusta Lielā sevišķās pakāpes goda zīme kā rakstniecei, sabiedriskā darba veicējai par nopelniem Latvijas labā, bet 2007. gadā Dzintra Žuravska tikusi pie īpaša apbalvojuma — pie medaļas no Japānas par uzvaru Pasaules un Eiropas Neredzīgo savienības organizētajā Starptautiskā eseju konkursā Braila rakstā.
Pretendents «Aktīvākā organizācija» — «Spura»
Alise un Jānis Lakšmaņi nudien ir aktīvi, ko var manīt arī sarunas laikā, jo pārim acis staro, kad stāsta, kā iesākuši savu darbošanos un kā gājis dažādos projektos, tāpēc ne velti viņu «Spura» pieteikta šajā kategorijā. Uzņēmums specializējies aktīvās atpūtas sfērā — nodarbojas ar izklaides un piedzīvojumu nomu uz ūdens, iznomājot ūdensprieku inventāru. Pakalpojumi pieejami Rojas upē, un tiek piedāvāta arī SUP inventāra transportēšana uz jebkuru klientiem vēlamu vietu Latvijā un arī ārpus tās robežām. Uzņēmums organizē privātus un kooperatīvus pasākumus un dažādus SUP piedzīvojumus, kā arī citas sportiskas aktivitātes un izstrādātus ekskursiju maršrutus. Tāpat tiek iznomāti katamarāni braucieniem pa Rojas upi un hidrotērpi.
«Spuras» mājvieta ir Rojas upes krastā, taču ikdienā tā var būt it visur — pie dažādiem ūdeņiem. Kāpēc tāds nosaukums — «Spura»? Tādēļ, ka SUP dēlim ir spura, kas ir stūre, un ar to dēli vada — pagriež vajadzīgajā virzienā. Dēlis bez spuras ir nevadāms. Tātad šis ir uzņēmums ar mērķtiecīgu vadību, kas darbojas jau piekto sezonu.
Pirms neilga laika Rojā aizvadīts neaizmirstams koncerts neierastā formā, jo brīnums uz ūdens uzmirdzējis pašā meža vidū — Rojas upes zaļajos džungļos, kad viesojies Miks Dukurs, un klausītāji koncertu baudījuši upē, sēžot uz SUP dēļiem, kajakos un laivās.
Ja kādiem jaunajiem, kas sadomājuši ar kaut ko nodarboties, ir tā, ka uzrāvienu dabū un pēc tam apstājas vai pajūk, tad šis nu ir pavisam cits stāsts, jo «Spura» katru gadu paliek arvien jaudīgāka. Arī mājvietas apkārtne iekārtota, tieši, pateicoties apmeklētāju vajadzībām un ieteikumiem. Bieži dzirdēti atzinības vārdi, ka Rojas upē ūdensprieki baudāmi ar īpašu pievienoto vērtību. Paši vadītāji teic: ««Spura» ir uzņēmums, kam svarīga kvalitāte, oriģinalitāte un ilgtspējīga attīstība. Ar prieku lecam iekšā jaunos izaicinājumos un vienmēr esam gatavi pārmaiņām.»
Nominācijā «Degradētās teritorijas atjaunošana» — SIA «Ajor» pārvērtības
Ja agrāk, iebraucot Rojā, aiz lielajiem burtiem sagaidīja vecas siltumnīcas ar izdauzītiem stikliem, tad tagad ciemiņi un vietējie iedzīvotāji var skatīties un priecāties par iekopto skaistumu. Ēku, kurā padomju gados atradās zvejnieku kolhoza «Banga» dārzniecības kantoris un katlumāja, īpašumā ieguva SIA «Ajor» 2018. gadā. Atjaunotās ēkas pārbūvē saglabāti esošie pamati un daļa sienu konstrukciju. Pārbūve tika paveikta īsā laika periodā, un kopš 2019. gada septembra tajā atrodas SIA «Ajor» birojs un īres dzīvokļi. Mājas pagalma teritorija — tik skaisti iekopta, plaša un gaumīga, ka sajūta tāda, it kā nokļūts kādā ārzemnieku miera ostā.
Juris un Jurāte Labarēviči smej, ka otrreiz noteikti neko tādu nedarītu. Paskatoties uz foto attēliem, kas tapuši pirms atjaunošanas darbiem, patiešām atliek pabrīnīties par apņēmību un uzdrīkstēšanos. «Tad es biju jauns, kad apņēmos to darīt… Bet tas patiesībā bija tikai pirms diviem gadiem,» joko Juris, jo, kā jau latvietim, gribējies kaut ko savu. Nopircis ēku, bet pēc tam sapratis, ka pleķītis zemes līdzi jau nenācis. Tad nu dažādu veiksmīgu sakritību dēļ sanācis iegādāties arī zemi, un iesākušies teritorijas atjaunošanas un iekopšanas darbi. Šogad plānā ir uzcelt arī pirti, atpūtas laukumu bērniem un pēc tam realizēt citas ieceres.
«Kad ritenis ir iekustināts, tas jau ripo. Nav tā, ka tas apstājas. Un es arī tāds ātrs,» turpina Juris, kam piebiedrojas sieviņa, sakot, ka viņa jau arī tāda, tāpēc nav brīnums, ka abu kopdarbs nesis tik ātrus augļus. Un, jā, tik izcili pagalma teritorijā iederas skaistie gabioni, ko noskatījuši kā brīnišķīgu elementu Vācijā, bet viesošanās Kandavā ieceri pamudinājusi realizēt arī pašiem. Un Rojas pusē, kad tālu nav arī Kaltene, akmens nudien iederas. Juris Labarēvičs novērojis, ka cilvēki pēdējos gados sākuši novērtēt komfortu un ir gatavi par to maksāt. Cilvēki palikuši prasīgāki un zina, ko grib, tādēļ saimnieki dzīvokļus un mājas pagalma teritoriju iekārtojuši estētiski ļoti gaumīgi un īpaši.
Nominācijā veiksmīgākās ēkas pārvērtības — viesu nams «Vētras»
Viesu nams «Vētras» Rudē — īsts lauku rančo latviešu stilā. Saimnieks Artis Svitiņš pastāsta, ka padomju laikā, būdams zvejnieks, pamēģinājis arī puķu un ārstniecības augu audzēšanu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas saimnieciskā darbošanās novirzīta uz ko jaunu, proti, austersēņu un šitake sēņu audzēšanu, līdz Artis sapratis, ka visderīgāk būtu nodarboties ar bioloģisko gaļas liellopu audzēšanu. Pirms daudziem gadiem būvētais apaļais angārs nesen ticis pārveidots par viesu namu, kurā tiek piedāvātas telpas svinībām, semināriem, nakšņošanai. Vajadzības gadījumā nodrošināta tiek arī ēdināšana, pieejama mucveida pirtiņa un tā sauktā lapenīte, kā arī dažādas aktīvās atpūtas iespējas visa gada garumā.
«Vētru» saimnieks teic, ka patiesībā jau viss viesu nams ir uzcelts kā no jauna, jo no vecās ēkas nav palicis pāri itin nekas. Abi ar kundzi nesen aizvadījuši dalību arī māju kafejnīcu dienās, kad apkalpots liels pulks ciemiņu, vairāk nekā 160, kad piedāvāti trīs veidu otrie ēdieni un saldie, bijušas uzkodas un degustācijas, tāpat varējis tikt pie līdzņemamas maltītes. Pamatpiedāvājumā bija apsolītais gaļas ēdiens «Šmoris», un, lai arī bija rēķinājušies ap 100 ciemiņiem, bet sanāca vairāk, tā bijusi lieliska un vēl neredzēta pieredze. Spēki bijuši izsmelti, bet tagad liels prieks, kad var teikt, ka tas bijis arī skaists piedzīvojums.
Artis teic, ka ideja angāru pārveidot viesu namā dzimusi tad, kad atminējies Norvēģijā redzēto angāra tipa baznīcu. Tas licis padomāt un pēc tam mērķtiecīgi darboties savā saimniecībā. Tā nu viesu nams tapis gan paša rokām, gan ar celtnieku palīdzību.
Ar ēdināšanu ģimene nodarbojas jau 24 gadus, tāpēc pieredze ir, un maizes krāns arī viesu nama zālē ir, kurā kādu reizi sanācis izcept arī sivēnu, jo gardās maizes recepte no mammas un vecmammas nav saglabāta.
Viesu mājas otrajā stāvā ir piecas istabas — trīs divvietīgas un divas plašākas. Saimniecīte teic, ka vienmēr jābūt gatavai uzņemt viesus, jo, izmantojot rezervāciju interneta vietnē «Booking.com», kāds jebkurā brīdī var piereģistrēties un pēc piecām minūtēm jau ierasties, tāpēc tad, ja ģimene dodas kaut kur tālāk, šādu pakalpojumu uz brīdi atslēdz. Bet tie, kas vēlas, vienmēr viņus atrod, tāpēc iztiekot bez reklāmām un izkārtnēm. «Mēs tepat blakus dzīvojam, un tādā labā nozīmē, īsti negribas, lai «Vētras» kļūst par tādu iebraucamo sētu, tāpēc tie, kas ierodas, tiek gaidīti kā ciemiņi, līdz ar to nepazūd tā foršā sajūta mums un arī viesiem, kas atbraukuši,» pauž «Vētru» namamāte.