Ko skolotāji tev nestāsta

Žurnālista viedoklis

Ka 1. septembris ar svētku tērpiem, ziediem, svinīgām uzrunām ir padomju laiku mantojums, jo tāda atzīmēšana notiek tikai Austrumeiropā. Citur mācību gadu sāk kādā augusta vai septembra pirmdienā. Līdzīgi ir ar mācību gada pēdējo dienu un izlaidumiem, kas rietumu pasaulē notiek ļoti lietišķi.
Ka padomju mantojums ir arī skolotāju radu un draugu iesaistīšana dažādos klašu labiekārtošanas darbos. Ne tikai pildspalvas, papīru, pierakstu blociņus pedagogs lielākoties iegādājas pats, tāpat kā mājās darba vajadzībām izmantoto datoru, printeri un citas ierīces. Kad skolotājs saviem audzināmajiem vai mācāmajiem dāvina sīkas dāvaniņas, viņš tās ir pircis par savu naudu.
Ka skolotājam katrā mācību stundā jāspēlē viena aktiera teātris. Jāprot piesaistīt, būt interesantam, noturēt spriedzi, interesi, turklāt bieži vien par jauniešus nesaistošām tēmām. ASV skolotāja prasmes pielīdzina vidējā līmeņa vadītāja amatam, jo viņam ikdienā vienlaikus jāorganizē un jāvirza uz konkrētu mērķi 20—25 skolēni.
Ka skolā vīriešu ir maz, jo profesija ir maz atalgota. Daudzās citās valstīs dzimumu īpatsvars mācību iestādēs ir līdzvērtīgs. Pat ja tev liekas, ka pedagogs maz strādā, tādēļ maz saņem, tas nav tā, kā izskatās. Pēc tam, kad redzi viņu mācību stundā, vēl ir konsultācijas, gatavošanās un darbu labošanas stundas. Tās ir apmaksātas lielākoties divas trīs reizes mazāk, nekā šim nolūkam patiesībā nepieciešams veltīt laiku.
Ka skolotāja profesija ir ļoti pretimnākoša jaunienācējiem, jo atalgojums nekādā veidā nav atkarīgs ne no pieredzes, ne arī skolēnu mācību rezultātiem. Skolotājs dotē valsti, jo par pilnas slodzes darbu algas likme patlaban ir 830 eiro, salīdzinot ar vidējo algu valstī 1237 eiro. Jā, protams, dažviet stimuls ir pašvaldības piemaksas (Rīgā), daudzviet arī pašvaldības iegādātas veselības apdrošināšanas polises (ne Talsu novadā).
Ka skolā regulāri ierodas arod-ārsts, tomēr viņš tikai var konstatēt stresa radītu paaugstinātu asinsspiedienu, mugurkaula deformācijas vai redzes sabeigšanu, bet nespēj atzīt šīs problēmas par arodslimībām. Skolotājs ir tik solidārs ar skolēniem, ka ātri uzķer katru infekciju (rinovīrusus un citas). Ārsti zina, ka pedagogs atteiksies no slimības lapas, ja vien varēs kaut aizrāpot līdz skolai. Jo skolotāja darba pienākumus nav iespējams atlikt un nedarīt, tos ne tik vienkārši var pārņemt cits kolēģis.
Kaut arī dažreiz skolotājs nav sa-sniedzams dienas un nedēļas beigās, tomēr tas nenozīmē, ka viņš atpūšas kopā ar ģimeni, laiski guļ pie televizora vai citādi izklaidējas. Skolotājs strādā — lasa jaunāko literatūru, piedalās semināros, gatavo pārbaudes darbus, domā par metodēm, kas vislabāk būs piemērotas vienai vai citai klasei, labo darbus.
Ka sabiedrība prasa, lai skolotāji vienmēr būtu pacietīgi, pašaizliedzīgi, prastu bez kļūdām komunicēt ar bērniem, jauniešiem, viņu vecākiem un skolas vadību, uzmanīgi, pretimnākoši, izskatīgi, labi ģērbušies, zinoši savā nozarē, radoši, vienmēr pieejami, ar humora izjūtu, profesionāli prasmēs iemācīt, spētu «savaldīt» vienlaikus divdesmit bērnus, ar dažiem no kuriem atsevišķi netiek galā vecāku un vēl vecvecāku komanda. Nu taču saprotams, ka šādi cilvēki dabā neeksistē. Pedagogi cenšas visu minēto darīt, bet viņi ir tikai cilvēki, kuri pa laikam piedzīvo gluži cilvēcisku pagurumu un problēmas.
Ka skolotājam nav vienalga, ko skolēns iemācās, viņš nav ierakumu otrā pusē, viņš ir galvenais sabiedrotais gan skolēniem, gan vecākiem. Atšķirībā no dažādu iestāžu amatu sarakstos «piezīmētajiem» «speciālista» nosaukumiem, skolotājs ir vienkārši skolotājs, kaut patiesībā visīstākais izglītības darba speciālists.
Sveiciens maniem kolēģiem skolotāju Jaunajā (mācību) gadā!