Sapņi par Itāliju piepildās

Personības

Emīls Brālis ir talsenieks — radošs, aktīvs, komunikabls jaunietis, kurš izveidojis video materiālus «Itāļu dienasgrāmata». Tas ir piedzīvojumu stāsts par latviešu dēlu, brāli, draugu, kurš cēlu mērķu vārdā atrodas kultūras pārpildītajā Toskānā un dalās brīvprātīgā darba pieredzē, atklājot Itālijas sniegto burvību.

— Ko tu šobrīd dari Itālijā un cik ilgi tur jau atrodies?
— Itālijā esmu nu jau vairāk par desmit mēnešiem. Darbojos brīvprātīgo projektā, kas ir sadarbībā ar Eiropas Brīvprātīgo fondu un Brīvprātīgo dienestu, kurā strādāju ar bērniem, kuriem ir grūtības, piemēram, autisms, šizofrēnija, arī uzvedības problēmas, problēmas ģimenē, vai arī tas, ka viņi ir migranti un trūcīgie. Strādāju sešas stundas dienā, parasti organizēju dažādas aktivitātes, palīdzu ar mājasdarbiem, skatos arī to, lai viņi savā starpā nesakautos — nu, lai viss tā civili un godīgi notiktu.
— Vai vari ieskicēt, kā šie projekti darbojas?
— Mani pārstāv Talsu novada fonds, kas ir nosūtošā organizācija, bet Itālijā ir cits fonds, kas ir vairāk ar reliģisku «piesitienu», taču ar to nekādu problēmu nav, viss ir ļoti viegli, ātri un parocīgi organizējams. Kad vien ir iespēja, arī ceļoju. No mārketinga puses vērtējot, tu piesakies internetā brīvprātīgajam darbam, kur viss notiek par brīvu, Eiropa tev samaksā par biļetēm, reizi mēnesī ir stipendija, par brīvu dzīvoklis, arī itāļu valodas kursi. Būtībā tev pašam no savas kabatas nekas nav jātērē vai jāiegulda, tikai un vienīgi savs laiks. Es domāju, ka brīvprātīgais darbs sniedz neizmērojami lielus ieguvumus.
— Kāpēc tieši Itālija?
— Man ir tāda sava veida aizrautība ar Itāliju. Kad biju mazāks, mana iecienītākā mašīna bija «Ferrari», filmas, kuras uzņemtas Itālijā, arī no vēstures stundām tieši šī valsts mani visvairāk fascinēja. Man vienmēr ir gribējies šeit būt, padzīvot, iedzīvoties, iemācīties valodu, redzēt Kolizeju — redzēt visus zīmīgos un lielos simbolus. Kad man bija 16 gadi, mēs kopā ar vecākiem manu dzimšanas dienu svinējām Itālijā. Jau toreiz es vecākiem apgalvoju, ka, līdzko man būs iespēja, braukšu uz šejieni un vismaz gadu arī šeit nodzīvošu. Kad pieteicos brīvprātīgo projektā, meklēju vietas, kur braukt, — nolēmu, ka tā būs Portugāle, Spānija vai Itālija. Tomēr tajā brīdī Portugālē un Spānijā bija diezgan slikta Covid situācija, un viņi tā kā īsti pat nevienu brīvprātīgo nepieņēma. Ar Itāliju gan bija citādāk — uzreiz bija diezgan liela atsaucība, biju intervijās trīs dažādos projektos, līdz beidzot izvēlējos Toskānu.
— Tavā «Facebook» kontā ikviens var atrast ļoti uzrunājošus video — «Itāļu dienasgrāmata». Kā radās ideja?
— Pirms braukšanas man jau bija doma, ka es labprāt gribētu iemūžināt visu piedzīvoto Itālijā — savām atmiņām. Atbraucot šeit, man nebija kameras, filmēju ar jebko, kas bija pieejams, montēju video, mācījos. Un tad vienā brīdī sapratu, ka vēlos spert solīti tālāk, bet galvenā problēma bija tā, ka man nebija kameras. Milzīgs paldies Viestura Andriksona kunga iedrošinājumam! Viņš man ieteica, ka ir jātaisa gofundme akcija, kas ir interneta ziedojumu vākšanas vietne, un lai es šo vēstījumu pasniedzu ar savu «piesitienu», un tad gan jau laika gaitā savāksies naudiņa. Tas notika vienas dienas laikā! Milzīgs paldies visiem, kuri ziedoja, kuri padalījās tālāk. Tas man bija kaut kas negaidīts un pārsteidzošs. Pat prieka asaras pēc tam bira! Vienas dienas laikā paziņas un draugi saziedoja 500 eiro, par ko iegādājos jaunu kameru. Un tad es sapratu, ka man ir mazliet tāds kā pienākums pret šiem cilvēkiem — filmēt, jo ir dota iespēja, lai to darītu. Sāku veidot «Itāļu dienasgrāmatu», kur video mērķis ir padot tālāk kādu noderīgu padomu, iespēju, atspoguļot Itāliju no sava skatu punkta, arī «Covid-19» laikā, iedrošināt kādu paceļot, varbūt tieši uz Itāliju, uz vietām, kur esmu bijis. Un tā tas viss ir mazliet izaudzis! Manuprāt, būs ļoti forši pašam, piemēram, pēc gada patīt atpakaļ un paskatīties video, redzēt, ar ko esmu bijis kopā. Un ne jau tikai man, arī maniem draugiem, kuri pavisam nesen bija atbraukuši no Talsiem, manai ģimenei, pārējiem draugiem — pakavēties atmiņās, iedvesmoties turpmākajiem ceļojumiem. Es baudu katru mirkli, kad taisu šos video un pēc tam arī desmit reizes katru noskatos. Tas tiešām ir labs atmiņu albums!
— Tev sanāk ļoti kvalitatīvi materiāli. Vai arī iepriekš bijusi pieredze video materiālu tapšanā?
— Man patiesībā vienmēr ir bijusi kaut kāda saistība ar video materiālu tapšanu. Atceros, ka draugiem.lv laikos es kaut kādus video montēju un publicēju. Atbraucot uz Rīgu, tapa īsfilma «Zaļknābji», kurā man bija galvenā loma, pie tam es tajā runāju ar Talsu akcentu. Šī filma bija Studentu festivālā un beigās arī uz kino ekrāniem «Splendid Palace» (šobrīd filma «Zaļknābji» ir noskatāma Youtube platformā — aut.). Kad filmēja «Dvēseļu puteni», braucu vairākas reizes kā brīvprātīgais, apģērbies par karavīru skrēju, gulēju sniegā, purvā mīnus 25 grādos, sākot no 15.00 līdz nākamās dienas 9.00. Tā bija lieliska pieredze, lai kaut nedaudz saprastu, kam brīvības cīnītāji gāja cauri, vismaz kripatiņu man sanāca izdzīvot. Tāpat ar pāris domubiedriem uztaisījām video sērijas «Facebook», kas bija ziņu formāta materiāls. Līdz šim nebija gadījies būt galvenajam montētājam, filmētājam, taču es teiktu, ka tajā visā man ir atvēries tāds mazs ceļš, aizrautība, lieta, kas man ļoti patīk darīt. Es tiešām baudu tā procesa katru sekundi. Un visvairāk patīk tieši stāsta stāstīšanas daļa.
— Vai Itālijā atradies arī stingro ierobežojumu laikā? Kāda tad bija Itālija?
— Pirmo mēnesi Itālijā daudz ceļoju, bija diezgan brīva pārvietošanās, maskas nekur nebija obligātas, arī pat iekštelpās. Bet ar novembri sākās ļoti nopietni, uz sešiem mēnešiem viss bija ciet, sarkanā zona, ierobežojumi, nedrīkstēja ceļot ārā no savas pilsētas. No visiem šiem desmit mēnešiem, ko pavadu Itālijā, biju spiests kādus piecus mēnešus uzturēties tikai savā pilsētā. Būtībā visu laiku bija jāsēž mājās, bija pat reizes, kad pa dienu gāju uz veikalu, mani apturēja policija, prasīja dokumentus, kāpēc šeit esmu, no kurienes, ko te daru. Viņi pat dažkārt pārbaudīja somu, skatījās, vai tiešām eju uz veikalu. Bija ļoti saspringts laiks — ielas tukšas, tas bija milzīgs pretstats tam, kāda Itālija izskatījās pirmajos mēnešos. Pieci mēneši tumsā, mazliet aukstumā bija grūtākais laiks, bet tas man lika domāt par to, ko es labprāt tik ļoti gribētu redzēt Itālijā bez Covida, jo tā tiešām nebija vairs Itālija. Bet, protams, katrā valstī bija izmaiņas! Te šis Covid efekts ļoti nostrādāja uz cilvēkiem, šeit cilvēki ir ļoti atvērti, pretimnākoši, taču brīdī, kad ir šī noslēgtā apkārtne, kad nevari darīt neko, redzu, ka tas ir atstājis uz viņiem ietekmi.
— Vai šobrīd Itālija ir atgriezusies «vecajās sliedēs»?
— Tagad es teiktu, ka Itālija lēnām atgriežas «vecajās sliedēs». Protams, iekštelpās ir jābūt maskās. Es pats tagad mazliet paceļoju uz Neapoli, uz Toskānas jūras pusi — tūristu ir pilns, pašiem itāļiem klubi pārpildīti. Lai arī daļa no ierobežojumiem atcelti, var redzēt, ka cilvēki tāpat ir piesardzīgi un izvairās no atrašanās publikā. Arī uz ielām — dažiem vēl arvien ir maskas, citiem nav. Pavisam noteikti ir daudz pozitīvāka gaisotne!
— Vienā no taviem video minēji, ka Romā apēsti vairāk nekā 70 kilogrami pastas. Padalies, kāda ir tava mīļākā pasta?
— Šis ir ļoti grūts jautājums, jo man ir sajūta, ka es pat neesmu simto daļu no visām pastām vēl nogaršojis. Bet Neapolē baudīju fritētu pastas bumbu, kurā, kad tu iekodies, saproti, ka tā ir carbonara (itāļu makaronu ēdiens no Romas, kas gatavots no olām, cietā siera, sālītas cūkgaļas un melnajiem pipariem — aut.), tas ir viens no tradicionālākajiem un iecienītākajiem pastas veidiem. Bet, ja nav jāizvēlas carbonara, tad vēl viens no maniem favorītiem ir pasta ar pistācijām, pesto, bekonu un burratas sieru. Vasarā šie divi pastas veidi uzreiz iedod miedziņu, tāpēc vasarā tomēr izvēlos pastu ar tunci, tomātiem un citronu, kas ir svaigāka un vieglāk panesama 40 grādu karstumā.
— Pēc pieredzes varu teikt, ka esi ļoti komunikabls cilvēks. Kā izdevās sadraudzēties ar itāļu draugiem?
— Sākumā bija grūti, jo nezināju itāļu valodu, taču viņi nezināja angļu valodu. Līdzko Itālijā izbrauc ārā no lielajām pilsētām, angļu valoda netiek izmantota un patiesībā nemaz nav vajadzīga. Sadraudzēšanās notika caur basketbolu, arī vakaru aktivitāšu rezultātā. Ar itāļiem ir tā, ka, līdzko tu satiksi vienu, tad tas sniega bumbas efekts būs tāds, ka satiksi vēl simts. Tāpēc ar viņiem sanāca sadraudzēties tādā patīkamā veidā. Viņi ir ļoti atvērti, lai arī sākumā sanāca sazināties tikai ar žestiem, pusfrāzēm, acu skatieniem, laika gaitā komunikācija ļoti veiksmīgi attīstījās.
— Kā tu salīdzini itāļu jaunieti ar latviešu jaunieti?
— Latviešu jaunietis daudz labāk zina angļu valodu, kas ir samērā saprotami, jo, ja mēs vēlamies skatīties filmas, klausīties mūziku, tad tas lielākoties būs angļu valodā radīts materiāls. Taču viņiem kultūra ir tik milzīga un pārpildīta, ka viņiem bieži vien pat angļu valoda nav nepieciešama, jo viss ir pieejams savā valodā. Vēl viena būtiska atšķirība — itāļi ir daudz atvērtāki. Viņi jau tev pretī nāk ar plašu smaidu un lielu interesi. Ja tu itālim uzprasīsi uz ielas kādas norādes, šķiltavu vai jebko citu, tad tas viss var izvērsties 10—15 minūšu garā sarunā. Beigu beigās tev novēl jauku dienu, apmainās ar telefona numuriem, kas nozīmē, ka tev vienmēr, aizbraucot uz šo vienu pilsētu, būs ar ko satikties. Tas ir no manas personīgās pieredzes. Itālijā cilvēki ir daudz atvērtāki komunikācijai, apmaiņai, pieredzei. Ļoti ieinteresēti tieši cilvēkā un personībā, īpaši, ja neesi no Itālijas.
— Vai, iespējams, nākotnē varam sagaidīt pavisam citu stāstu, kā latviešu dēls iedzīvojas citā valstī?
— Tā kā šis gads ir pavadīts Itālijā kopā ar Covid, es labprāt to gribētu izdarīt bez Covida. Zinu tik daudzas pilsētas, kur vēl neesmu bijis. Es, protams, gribētu Itālijā vēl atgriezties un padzīvot ilgāku laiku, piemēram, lai nogaršotu pilnīgi visus pastas veidus. Bet tajā pašā laikā manī ir sajūta, ka noteikti došos vēl kaut kur. Man īsti negribas ceļot tādā veidā, ka aizbraucu uz kādu valsti uz nedēļu, tad atgriežos atpakaļ mājās. Es vairāk gribētu aizbraukt vismaz uz mēnesi, trijiem, sešiem, izprast vairāk kultūru, nogaršot visus tradicionālos ēdienus, lai tas nav vienkārši ceļojums, bet ilgstošāka laika pieredze. Man ļoti patīk iedzīvošanās process citā apkārtnē un kultūrā. Domāju, ka vajadzētu sākt ar Eiropu, bet pēc tam jau tur, kur deguns rādīs. Bet latviešu dēls pavisam noteikti iedzīvosies citā valstī — tā ir garantija!
— Atklāj man, cilvēkam, kurš ne reizi nav bijis Itālijā, kuras vietas man obligāti būtu jāapskata?
— Šis ir vēl grūtāks par pastas jautājumu! Noteikti ir jāaizbrauc uz trīs lielākajiem «ķeksīšiem» — Venēciju, Romu, Neapoli. Venēcija ir vienkārši brīnums, es gan pats vēl neesmu tur bijis, bet tur jau viss tiek plānots un datumi meklēti. Roma — eleganta, pārpildīta ar vēsturi, brīnišķīga pasta, ļoti forši cilvēki, pilsēta kā tāda ir šausmīgi liela. Un tad pēdējā, kur es tagad biju, — Neapole, kas ir vienkārši mutuļojoša. Tāda nu… es pat laikam pats vēl neesmu sapratis, kas īsti ir Neapole, jo tur ir «traki» cilvēki, tur ir vēl «trakāks ēdiens» (traks — pozitīvajā nozīmē) un brīnišķīgi skaisti skati Vezuva pakājē. Bet es teiktu, ka tādai īstai Itālijas garšai ir obligāti jābrauc uz mazajām pilsētām. Un, lai es arī nezinu, cik tas ir objektīvi, bet Toskāna — tas, kur es šobrīd atrodos, kopumā ir vispilnākais un kulturāli bagātākais reģions. Tur ir iespēja aizbraukt uz mazajiem ciematiņiem Kjanti kalnos, redzēt tiešām bagāto vīnu reģionu, tajā pašā laikā Florenci un Pizu. Doties uz vietām, kas ir pārpildītas ar vēsturi. «Itāļu dienasgrāmatā» ir pieminēti ļoti daudzi tādi «ķeksīši», kur vajadzētu aizbraukt, un tā var darboties kā mape kādam, kuram ir interese par šo zemi.
— Kas noteikti jānogaršo, kādas aktivitātes jāizbauda?
— Noteikti jāizbauda jūra, jo te tai ir sava burvība. Vēl viena lieta — daudzi cilvēki pat nenojauš, ka viņiem ir tādas tradīcijas kā kalnos iešana un pārgājieni. Tur vienmēr ir kāda kalnu upīte, kurā var forši ielēkt un aukstā ūdenī pamērcēties. Uz Itāliju ir jābrauc ar maksimāli atvērtu prātu un vienkārši jānogaršo viss. Esmu pēdējā laikā iesācis darīt tā, ka, līdzko ieeju restorānā, nekad neņemu divas reizes vienu un to pašu ēdienu. Un, ja ēdienkartē ir kaut kas tāds, ko es vispār nesaprotu, kas tas ir, — tad to es arī ņemu! Ir varbūt gadījušās reizes, kad tev atnes porciju un tas nav tas, ko gaidīji, bet garša un elementi, kā un ko viņi pasniedz, — tas vienmēr ir pozitīvi. Arī ar vīnu ir grūti kļūdīties, jo tas pārsvarā šeit vienmēr ir ļoti labs. Uz Itāliju jābrauc ar pilnīgu atvērtību, visam jāsaka «jā», uz šķīvja jāliek pilnīgi viss, ko vien vari. Man šķiet, ka tā ir viena no Itālijas burvībām, ka šeit ir milzīga ēdienu kultūra, viņiem tā ir otrā, ja pat ne pirmā reliģija.
— Pie tevis ciemos bija devušies arī tavi Talsu draugi. Tu noteikti iejuties gida lomā. Vai esi atvērts izpalīdzēt arī citiem latviešu tūristiem?
— Jā, pie manis bija atbraukuši mani Talsu biedri, un ne tikai Talsu, bet vēl pāris paziņu. Kopīgi sarunājām pāris ceļojumus, izvadāju viņus pa Florenci, Toskānu, Milānu un vēl pāris vietām. Ir draugi, kuri šo laiku izmanto ceļošanai, tad es viņiem aizsūtu padomus, kartes, kur jāiet, arī kontaktus, ar ko vēl iespējams sazināties. Esmu pateicīgs par to, ka ir draugi un paziņas visos Itālijas reģionos. Esmu vienmēr gatavs palīdzēt, ieteikt, kur braukt, kur ceļot. Nebaidieties, ja ar jums nerunās angļu valodā, galvenais ir smaidīt, un tad jau viss atrisināsies.
— Ir sajūta, ka esi pilnībā apmierināts ar izvēli — doties darboties brīvprātīgajā darbā.
— Brīvprātīgo darbu un visu, ko šobrīd daru, es ieteiktu izmantot jebkuram jaunietim. Ja jums Eiropa piedāvā aizbraukt uz kādu valsti, iemācīties valodu, kas ir mans numur viens ieguvums un dārgums, ko es šajā laikā esmu ieguvis, tas ir jāizmanto! Draugi, pieredze, cita perspektīva uz dzīvi un laiku, kas te pavadīts, tas, man šķiet, ir ļoti noderīgi. Galvenais ir pārkāpt pāri slinkumam, varbūt kaut kādām šaubām. Es gribētu visus ļoti iedrošināt uz to, ka, ja ir kādi jautājumi, gaidīšu visas ziņas savā «Facebook» vai Instagramā, — kur vien vēlaties. Uz priekšu, un aiziet!