Jāprot nolaisties un dažreiz arī pacelties līdz skolēna līmenim

Personības

Septembra sākumā laikraksta «Talsu Vēstis» rubrikā «Mūsu viesis» laikam nav nekāds pārsteigums sastapt skolotāju, jo šis nu ir laiks, kad pēc ilgas nošķirtības skolā kopā sanāk gan lieli, gan mazi. Un tik tiešām — viss smaržo pēc satikšanās prieka. Nevienā izaugsmē bez skolotāja, šķiet, nevar iztikt, un šīs piektdienas izdevumā arī ne, tādēļ uz sarunu aicināju Talsu Kristīgās skolas dabaszinību pedagoģi Lindu Brunavu.
Paskatoties pāri aizgājušā laika plecam, jāpasmaida, jo līdztekus Lindai sanāca staigāt pa Talsu Valsts ģimnāzijas gaiteņiem vairāku gadu garumā, bet tā īsti saruna mums arī nesanāca, tādēļ tagad tā runāšana tāda kreftīgāka un no sirds. Tā teikt — satiekas, kam jāsatiekas, un tad, kad ir īstais laiks. Un šoreiz tieši kādu mazu metriņu pirms 1. septembra. Jāpiebilst, ka Lindai nav ilgu gadu pieredzes pedagoģes darbā, jo šogad skolā skolēnus sagaidīs tikai trešo gadu, bet, neskatoties uz to, nevar nepamanīt, cik ļoti skolēni viņu ir iemīlējuši. Tāpat no rītiem nemaz nav jēgas pievērt viņas klases durvis, jo sasveicināties grib ienākt daudzi. Ko lai saka? Lindu skolā mīl.
Oriģināli — ne skolotāja
Sēžot un dzerot gardu piparmētru tēju, Linda smej, ka īsti jau skolotāja pēc profesijas neesot, jo izmācījusies par bioloģi un ekonomisti. «Man ir tāda forša draudzene Aija, un viņa man pateica, kāpēc pati aizgājusi strādāt par skolotāju, proti, ka vasarā ir brīvi divi mēneši. (Smejas.) Atnācu no Rīgas, kur studēju, uz šo pusi, jo savu vīru īsti nevarēju pierunāt nākt uz galvaspilsētu. Un es jau arī pati esmu no Talsiem. Kad atnācu šeit un meklēju, kur varētu strādāt, pedagoģiskās izglītības man nebija, taču uz skolām uzrakstīju. Un vienīgā, kas man atbildēja, bija Kristīgās skolas direktore. Viņa rakstīja, ka tobrīd skolotājas skolā nevajagot. Tad es strādāju Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijā par pētnieci. Iesāku studijas doktorantūrā un sapratu, kas tas galīgi nav man, bet tur pamanīju, ka man patīk darbs ar bērniem. Tur viņi brauca ekskursijās, un par bērniem bija padomāts… Brīvprātīgi tad piestaigāju arī uz Valgales skoliņu, kad tā bija Abavciemā, un tur — bērniņi ar īpašām vajadzībām. Kādreiz palīdzēju saorganizēt kādu pasākumu. Un man patika tieši tas, ka viņi neslēpj to, ka ir priecīgi, un ir atklāti un īsti. Nav masku,» pieredzē dalās Linda, kura, aizejot no darba Selekcijas stacijā, jau prātoja, ka varētu bērniem organizēt kādus pulciņus, jo tas viss ļoti piesaistīja un nedeva mieru, taču, lai ko tādu darītu, nepieciešams pedagoģiskais «papīrs». Linda izgājusi 72 stundu kursus ar domu, ka vadīs kādus vides pulciņus, un brīdī, kad saņemts sertifikāts, viņa uzzinājusi, ka ar savu maģistra grādu bioloģijā jau varējusi strādāt skolā par pedagogu, jo izglītība iegūta programmā ar nosaukumu, kāds skolā ir arī mācību priekšmets. Tas ļoti priecējis. Kad izlēmusi meitiņu skolot Talsu Kristīgajā skolā, ieraudzījusi direktori Ingunu Gruzniņu un nolēmusi uzrunāt, jo zināja, ka iepriekšējā mācību gadā tiek meklēta skolotāja. Direktore sacījusi, ka pērn to ir atradusi, bet nu meklē atkal, jautājot, vai Lindai ir kāds piedāvājums. Un kā tad ne? Protams, ka bija, un nu viņa priecīgi stāsta, ka tieši tādā veidā Dievs viņu atvedis uz šo skolu. «Patiesībā jau es pirmo reizi Ingunai rakstīju pirms kādiem 12 gadiem, bet tad es pavisam noteikti nebūtu bijusi gatava šeit strādāt. Visam ir savs laiks,» smaidot piebilst dabaszinību skolotāja, un atzīst, ka tagad šeit sevi ir atradusi un viņai ļoti skolā patīk.
Vai īpaši jāpiestrādā, lai patiktu?
Kad skolotājai pajautā par īpašo «recepti», kā būt skolēnu mīlētam, viņa teic, ka bērniem ir ļoti svarīgi, ka runā viņu valodā. Un pats pārsteidzošākais ir tas, ka tad, kad bērns sēž klasē un runā ar necieņu, nevajag īpaši censties, lai viņam ko pateiktu pārlieku smalkā veidā, bet jāpaņem no tās attieksmes formas kāds elements un jāatbild tāpat. «Tas bērns tad saprot, ka es pret viņu, ja tā var teikt, cīnos ar viņa paša ieročiem. Un tas viņam sāk šķist jautri, liekot saprast, ka esi savējais. Un skolotājam ir jāprot nolaisties, jā, un dažreiz arī pacelties, līdz skolēna līmenim. Tā ir liela gudrība. Un svarīgi, ka skolotājs ir atklāts un dara tā, kā pats saka. Viņi jau vēro tevi gan ārpus skolas, gan, piemēram, kad esi draudzē. Bērni ievēro, kā uzvedies, un skatās, vai ir atšķirība. Ja atšķirība ir, tad jādara tā, lai to nepamana vai vienkārši jābūt atklātam,» domās dalās skolotāja.
Dabaszinības — tik tiešām aizraujošas?
Lai arī bērniem bieži vien sajūsmas par mācīšanos, kas skar dabas tematiku, nav, ir tomēr kādi, kam tas viss liek acīm mirdzēt. Tāda skolā bijusi arī Linda, kurai šis mācību priekšmets pat paticis vislabāk no visiem. Vidusskolā no bioloģijas atsacījusies, turpinot dabaszinību kursu. «Visinteresantākais, kas, manuprāt, patīk arī skolēniem, ir tas, ka nevis sausi māci savu priekšmetu, bet esi pietiekoši zinošs un vari paņemt kaut ko klāt no citiem priekšmetiem. Un dabaszinības šajā ziņā ir pateicīgas. Tajās ietilpst ģeogrāfija, fizika, ķīmija, bioloģija… Piemēram, kad runā par blīvumu, kas ir fizikas un ķīmijas tēma, varu stāstīt arī no bioloģijas aspekta. Līdz ar to viņiem tas priekšmets kļūst interesantāks,» atklāj Linda, neslēpjot prieku, ka ar to ir īpaši paveicies. «Tas ir tas, ko redzi ārā. Piemēram, latviešu valodā deklinācijas ārā neredzēsi,» smejas skolotāja un neslēpj, ka ir ieguvēja tieši tajā ziņā, ka tagad mainās mācību programma, jo līdzi nenāk bagāža ar mīļām un iestrādātām metodēm. «Man šķiet, ka dabaszinību jautājumā šī jaunā mācību programma ir tik forša! Kāpēc? Mūsdienu bērniem bieži vien nav prasmju. Viņi skolā apgūst zināšanas, bet īsti pat nezina, kā to visu praktiski pielietot. Tagad akcents ir tieši uz prasmēm, kad bērnam ir jāsaskata, ka to, ko iemācīsies, viņš var pielietot tur un tur, un viņš pats var pamēģināt. Tas ir ļoti, ļoti vērtīgi. Programmas «Skola 2030» paraugs vismaz dabaszinības man šķiet vienkārši super. Pie tā ļoti cītīgi strādāja arī dabaszinību skolotāji, arī mana kursa biedrene — cilvēki, kas no tā kaut ko patiešām saprot. Līdz ar to tā programma ir tik labi uzrakstīta, un ir dotas jau tik daudzas atslēgas, ka ņem tikai un pielieto. Iepriekš bija standarts, ka, piemēram, iesākot 3. klasi, skolēns zina to un to. Bija jāmeklē mācību grāmatās un ļoti jādomā, kā lai to rezultātu panāku, bet šeit jau viss ir skaisti iedots rokās. Un man nebija attālinātajā mācību procesā jāuztraucas par 1.—3. klases bērnu zināšanām, jo es zinu, ka no 4. līdz 6. klasei būs tas pats, kas iepriekš, tikai padziļināti, un es kaut ko iztrūkstošu varēšu atgūt,» prieku neslēpj Linda, kura ar aizrautību sadarbojas arī ar citu mācību priekšmetu pedagogiem, ja, piemēram, sakrīt stundu tēmas vai tās ir līdzīgas. «Protams, ne visi grib sadarboties, jo ir bailes un viņi nesaprot, ko īsti no viņiem prasa. Daudzi arī tajā jaunajā varbūt cenšas ienākt ar veco bagāžu, bet tas tā nedarbojas,» piebilst Linda.
Pavisam citādāka domāšana
Sarunā ar sirsnīgo skolotāju nevar nepamanīt viņas erudītumu un dziļumu dažādās tēmās. Un patiesi — viņa pati nenoliedz, ka, šķiet, spētu strādāt jebkur, un nav ielikusi sevi rāmjos. Runājot par to, ka laiki ir mainījušies un bērni tāpat, Linda teic: «Vienmēr uzsver to, ka ir jāzina vecumposmu īpatnības. Bet man šķiet, ka daudz svarīgāk ir zināt paaudžu īpatnības, un tikai tad pārējo. Katra paaudze audzina nākamo, un tās pilnībā atšķiras. Un, ja to sakarību īsti neizproti, tad vari kā skolotājs ieiet klasē ar paša izdomātu stundu, bet tas viss nekam nederēs. Ja ir zināšanas par paaudzēm, tad uzreiz, redzot bērnus, saproti, kādas paaudzes vecāki viņus ir audzinājuši, un vari pielāgoties tam. Tu kā skolotājs vari bērnus «paķert», jo saproti, kā viņi domā un kā skatās uz lietām un pasauli,» pauž dabaszinību skolotāja un teic, ka prieks par jaunām mācīšanas metodēm ir ne tikai pedagogiem, kas strādā salīdzinoši nesen. Lindai draugos ir gados vecāka skolotāja, kura, atdodot savas grāmatas viņai, neslēpusi prieku, ka beidzot kaut kas normāls — nu tā jaunā programma, kurai jau sen vajadzēja būt. «Tad es arī aizdomājos. Cilvēkam ir septiņdesmit gadu, bet viņš, ja strādātu, būtu to jauno gatavs ņemt. Bet citreiz gados jaunāks pedagogs uz to skatās kā uz kārtējo jaunumu, kas drīz atkal nomainīsies pret kaut ko citu, tāpēc ļoti aizrautīgi nepieķeras,» turpina Linda Brunava.
Vai pasauli redzi caur dabas prizmu?
Ja filologam par cilvēku rodas priekšstats, spriežot par viņa runāto un rakstīto valodu, tad kā uz citiem un pasauli skatās dabas zinību mīļotājs? Vai jūsmo par katru taurenīti, gliemezi un zāles stiebru, zinot arī šo dabas elementu specifiku? «Man šķiet, ka tas nav īsti atkarīgs no tā, kādu mācību priekšmetu tu māci. Protams, kad mācījos biologos, tad teica: «Tu esi tas, ko tu pēti.» Un nedod Dievs izvēlēties gliemežus un sēnes. (Smejas.) Kaut kas jau nāk līdzi, bet es vienmēr visu redzu kā kopumu. Ja ar auto esmu atbraukusi uz darbu, es neatcerēšos detaļas. Un jebkurā gadījumā jau tā katra atsevišķā lieta ir no tā kopuma. Un, ja es iešu pa ceļu un tur līdīs gliemezītis, es to varu arī nepamanīt. Es virsū tam, protams, apzināti nekāpšu, bet man nebūs tā, ka apstāšos un jūsmošu par to vai nonesīšu to maliņā. Tā es nedaru,» smejoties atklāj skolotāja.
Zinātnei un zināšanām ir robežas, Dievam tādas nav
«Mana vecāmamma bija rūdīta katoliete, tāpēc pirmās grāmatas, ko lasīju, bija par Dievu. Bērnībā pat biju līdzi viņai uz Aglonu. Man bija kādi seši gadi. Un pērāmies ar autobusiem un vilcieniem uz Latgali, un tas bija diezgan dulli. Bet saprotu, ka man bija likti pamati, un apzināti atdot savu dzīvi Dievam man bija diezgan viegli. Es vienu brīdi arī Viņu diezgan centīgi pūlējos noliegt. Gribēju atrast pierādījumus, ka Viņa nav. Bet pat kvanta fizika to nevar pierādīt, taču ar tās starpniecību pavisam noteikti var pierādīt, ka Dievs ir. (Smejas.) Un tad ir tas brīdis, kad dzīvē viss sagriežas tā, ka saproti, ka ir tikai divas iespējas — vai nu sajukt prātā vai Jēzus,» neslēpj skolotāja, kurai zināšanas ticībai ceļā nestāvējušas.
Sākot strādāt skolā, bērni arī viņu kā skolotāju savā ziņā provocējuši, jautājot, vai tad cilvēks radies no pērtiķa, un visādi citādi. «Atnācu strādāt Kristīgajā skolā, un bērni mani pārbaudīja. (Smejas.) Tad par Dievu zināju, bet Viņu personīgi nepazinu. Un tie ir divi pilnīgi dažādi līmeņi. Jēzus manā dzīvē ienāca mazliet vēlāk. Un, ja jāsaka godīgi, ar zinātni jau mēs neko līdz galam nevaram izskaidrot. Un pierādīt, ka tas ir tikai tā un nekā citādāk, ar zinātni īsti nevar, jo kaut kur tā vienmēr atduries, jo mūsu zināšanām ir robeža, Dievam tādu nav,» pauž dabaszinību skolotāja, kura ir iemīlējusi arī kristīgo literatūru, saprotot, ka iepriekš lasītais iedevis zināšanas par fiziskām lietām, bet tagad laiks pabarot savu iekšējo cilvēku — garu.
Par ģimeni, attieksmi un auto sēningu
Linda neslēpj, ka vecmāmiņa lūgusi par viņas dzīvi, tāpēc zina, ka vīrs ir dāvana no Dieva. Kopā cauri iziets smagām lietām, kas tikai vēl vairāk ģimeni stiprinājis. Kad abiem ir laba humora izjūta, tas ir vēl viens pluss, kas palīdz kopā iet un uzvarēt. Linda smej, ka vīrs nav pakļāvīgs, bet diezgan loģisks. Ja viņš redz visā loģiku un to, ka tas strādā, tad to pieņem. Man galvenais ir redzēt Dieva darbus savā dzīvē. Un tos var saskatīt ik uz soļa,» turpina L. Brunava. «Sāku šo mācību gadu nevis cerībās, ka viss būs rožaini un skaisti un būs manis izdomāts scenārijs, bet vienkārši zinu, ka pirmās stundas man klātienē ir jāsagatavo. Jāsaprot, ka jebkurā brīdī viss pēkšņi var izmainīties. Un tad, kad to pieņem, ir iekšējs miers. Un jebkas, kas notiks, tāpat beigsies labi. Esmu gatava gan klātienes mācībām, gan attālinātām.»
Jautāta, kāds ir Lindas dzīves moto un kāda ir labu attiecību atslēga, viņa pauž, ka svarīgi ir būt atvērtam: «Cilvēki cits citu sāpinās, un tā tas vienmēr bijis, taču ar savu atvērtību vari kādam uzlabot ne tikai dienu, bet pat visu dzīvi. Jā, es pati varbūt līdz ar to neesmu bijusi pārāk iecietīga pret kolēģiem, kad izlīdis kāds lepnums, bet tā atvērtība pievelk.» Tāpat skolotāja pasmejas, ka brīžos, kad ir dusmas, viņa izvēlas kaut ko pasacīt caur jokiem, lai parādītu savu attieksmi, taču tas otrais to nemaz nesaprot. Tas esot lieliski, jo pats esi paēdis, bet otrs neko nav sapratis. Un viņam arī neesi izdarījis neko ļaunu. Tad liekas, ka viss ir izlīdzināts un abām pusēm ir labi.
Kad dzīvespriecīgajai skolotājai tiek pajautāju par vaļaspriekiem, momentā skan atbilde: «Es zināju, ka to jautāsi! Es sēņoju! Jā, bet tas ir tāpat kā ar makšķerēšanu: ja pirmajās piecās minūtēs nekā nav, tad man šito nevajag. (Smejas.) Mēs ar vīru sēņojam. Es gan nezinu, kurš apēdīs visu to, kas šogad salasīts. Mums visi vaļasprieki ir ģimenei kopīgi. Nu labi, ne visi, jo mans vīrs netamborē, bet mēs mēdzam kaut kur aizbraukt. Ziemā mums patīk vienkārši braukāt pa mežu. Starp citu, mēs arī ar auto sēņojam. To saucam par auto sēningu. Braucam ar džipu pa meža ceļu. Līdzko kāds ierauga sēni, tā sauc «Stop!», vīrs apstājas, un lecam ārā nogriezt sēni. Tā var salasīt daudz gaileņu,» turpina smieties Linda, pie kuras var atnākt tad, kad kādam ir slikti, jo vienmēr sirdī bijis atbalstīt. «Ja ir manos spēkos, es to problēmu palīdzu atrisināt. Vienmēr stāvēšu pretī netaisnībai, neskatoties uz to, no kādas puses tā nāk. Nezinu, no kurienes man tas tā, bet draudzene reiz teica, ka esmu piedzimusi ne tai dzimumā, ne tai gadsimtā, jo vajadzējis bruņinieku laikā. Es zinu, ka man ir spēks un es varu aizstāvēt,» optimisma pilna sarunu noslēdz skolotāja Linda, kura mīl arī iepriecināt ar dāvaniņām. Es nejauši tiku pie zeltaina foto rāmīša, kurā ir kartīte ar uzrakstu: «Cilvēks, kuru redzi kalna augšā, tur neuzkrita.» Vai nav jauki un neliek aizdomāties?