Turi buru!

Žurnālista viedoklis

Rīt, iespējams, būs pats ilgāk gaidītais 1. septembris Latvijā, kāds vien pēdējās desmitgadēs piedzīvots, jo tā ieilgusī pauze vilkusies tik ilgi, ka es pati, skatoties uz ielas un redzot savu bērnu klasesbiedrus, domāju, kur tas bērns redzēts un kas viņš ir. Pēc brīža tik atskārstu, ka tas, iespējams, bija tas jaunietis vai bērns, kas viņš arī ir. Izauguši tā, ka pazīt īsti nemaz nevar. Un pieļauju iespēju, ka tie mazie, kas pagājušā mācību gadā iesāka skolas gaitas, vispār savus klases biedrus šogad nemaz nepazīs, jo, cik tad sanāca pabūt kopā vaigu vaigā? Bērni jau ir un vienmēr bijuši ātraudži.
Jāsaka godīgi — arī es ar interesi gaidu, kas notiks šajā mācību gadā. Jā, tagad spļaušanas un siekalošanās, lai tiktu skolā, bet šeit uzreiz atminos to vienu komentāru sociālajos tīklos par to pukstēšanu, ka tas pazemojot bērnus. Jā, nu nav jau nekas «feins» un patīkams, par to jau nav runas. Komentāra rakstītājs pasmaida par to, ka nekas tā spļaušana jau nav, ja salīdzina ar to, kas kādreiz tika darīts ar puļķīti un to vietu, kur saule nekad neiespīd. Tur, lūk, no mūsdienu viedokļa gan būtu ko pateikt. Lai vai kā — kā būs, tā būs. Un gribētos, lai ir optimāli labi.
Piektdienas laikraksta viesa rubrikā būs jauna skolotāja, kura tik optimistiski pieiet visai šai situācijai valstī, ka uz visu skatās no gaišās puses, un visā attālinātajā procesā gluži vai sērfo. Un es laikam daru tāpat. Man mīļš teiciens ir: «Turi buru!», un to iesaku visiem, lai kādi vēji pūstu. Citādāk jau nemaz nevaram. Vai nu panīksim un kritīsim pesimistiskā panīkuma bedrē, vai vētru izmantosim kā jaunu pieredzi, savas kapacitātes pārbaudi un galu galā arī treniņa laukumu. Un galvenais visās nedienās, vētrās un problēmās ir saglabāt mieru sirdī un nekrist panikā. Jā, tas izklausās vienkārši, bet patiesībā ir šausmīgi grūti. Bet kur tad ir sacīts, ka kaut kas būs viegli? Nekur! Pat tik brīnišķīgs notikums kā mazuļa nākšana pasaulē prasa tādus sāpju decibelus, ka spēj tik saturēties. Visur ir jāpieliek piepūle, lai kaut kas dzimtu. Imants Ziedonis šo domu izteicis vārdos: «Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam.» Vienā rindkopā sanāca tādas vairākas pērles ierakstīt, kas nav gluži sinonīmiskas, bet pieder pie vienas nepadošanās un drosmes ģimenītes, tādēļ novēlu visiem skolēniem, viņu vecākiem un pedagogiem jaunajā mācību gadā izturību, radošumu un stipras buras, ko neviens vējš nespēj saplosīt. Un galvenais, lai vienotība un spēja runāt un izrunāties ir visās domstarpībās. Lai svētīts jaunais mācību gads, lai kāds tas arī izvērtīsies!